Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Vācijas sociāldemokrātu reformu plāni

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Pārmaiņas Ukrainā piecu gadu laikā

Kultūras piedāvājums pusaudžiem un jauniešiem ir nepietiekams

Jaunieši interesējas par kultūru. Kā uzlabot tās trūcīgo piedāvājumu?

Pērn “Spēlmaņu nakts” ceremonijā pirmo reizi tika atsevišķi izceltas izrādes tieši pusaudžiem un jauniešiem, un šajā sadaļā triumfēja “Labie bērni”. Izrāde saņēma dubultatzinību - gan jauniešu žūrijas balvu, gan arī “Spēlmaņu nakts” žūrijas balvu.

"Labie bērni" ir ļoti veiksmīgais piemērs, ka to, ko novērtē profesionāļi, par tikpat interesantu atzīst arī paši jaunieši.

Taču Latvijas kultūras laukā šādu piemēru nav daudz - gluži vienkārši tāpēc, ka kultūras piedāvājums jauniešiem kopumā ir ievērojami mazāks nekā pārējām vecuma grupām. To atklāj arī gada sākumā publicētais Latvijas kultūras patēriņa pētījums. Kas ir par iemeslu šai situācijai un kā to uzlabot?

ĪSUMĀ

 

Ko jēdzienā “kultūra” ietver paši jaunieši?

Ko jaunieši paši vispār ietver šajā jēdzienā “kultūra” – to devos skaidrot uz Rīgas Valsts 3. ģimnāziju.

 “Man pirmais, kas nāk prātā, ir teātris. Un vispār māksla kopumā, mākslas izstādes,” pastāstīja skolniece Terēze.

Savukārt Anita teica, ka, tā kā pati dejo un ir Latvijas tradicionālās kultūras cienītāja, viņai ar kultūras pasākumiem vairāk asociējas visādi dejotāju koncerti un folkloras kopu dažādas sadziedāšanās.

Līdzīgi arī Jēkabs dejo kolektīvā. “Mūsu kolektīvs piedalās izrādē “Pūt, vējiņi!”, tāpēc man ar kultūras pasākumiem vairāk saistās teātris un opera,” teica Jēkabs. Bet Agris Latvijas Radio atklāja, ka viņam kultūras jēdziens visvairāk asociējas ar improvizācijas teātri.

No kreisās: Agris, Terēze, Anita, Jēkabs

Arī citiem Latvijas jauniešiem asociācijas ar vārdu “kultūra” ir līdzīgas, apliecina jaunākais kultūras patēriņa pētījums.

Jaunieši ir arī gana aktīvi šī piedāvājuma izmantotāji, taču pietrūkst tieši viņiem veidota satura un arī esošais bieži vien nenonāk līdz adresātam, jo nav prasmju ar jauniešiem komunicēt.

“Latvijas kultūras organizācijas nestrādā pietiekami uz jauniešu auditoriju, īsti, iespējams, pat nemāk to darīt, tur būtu ļoti daudz izaicinājumu,” uzskata Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece Agnese Hermane.

Viņa norāda: “Kultūrpolitikā ir minēts, ka bērni un jaunieši ir būtiska auditorijas daļa, tāpēc kultūras institūcijām ir ļoti apzināti jāstrādā uz jauniešu auditoriju, ir jābūt skaidrai tieši jauniešiem domātai informācijai mājaslapās, kur šobrīd, izņemot dažus muzejus, tādas informācijas nav. Ir jārēķinās, ka mūsdienu jaunieši nepazīst dzīvi bez interneta, bez sociālajiem tīkliem, tas nozīmē, ka digitālajai videi ir ļoti liela nozīme; ir jādomā, kā uzrunāt jauniešu viņiem pievilcīgā veidā.”

Tam piekrita arī jaunieši no Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas. Līdzās sociālajiem tīkliem jauniešiem svarīgi arī draugu ieteikumi un to cilvēku viedokļi, kas viņiem ir autoritātes.

“Es, piemēram, domāju, ka influenceros jaunieši klausās nedaudz vairāk nekā pieaugušajos, tikai tāpēc ka viņi vēlas justies vairāk neatkarīgi un paši par sevi atbildēt.

Respektīvi, ja man tagad vecāki piedāvātu aiziet, piemēram, uz kādu izrādi, es uzreiz meklētu attaisnojumus, kāpēc neaiziet, un aizietu uz citu – kaut vai par spīti.

To īstenībā var gudri izmantot, lai uz pareizā ceļa nobīdītu, lietojot, tā sakot, apgriezto psiholoģiju,” pastāstīja jaunietis Agris.

Agra teiktais labi atklāj vienu no iemesliem, kādēļ kultūras dzīves veidotāji atturas uzrunāt pusaudžus un jauniešus, proti, viņi ir psiholoģiski sarežģīta auditorija.

Kultūras dzīves organizatori: Kultūras pasākumiem vajadzētu būt valstiski kontrolētiem

Šie faktori gan nav šķērslis režisoram Jānim Znotiņam, kurš jau ilggadīgi strādā ar šo auditoriju, uzskatot to par savu misiju.

Aizvadītā gada nogalē Valmieras teātrī viņš iestudēja izrādi “Nekas”, kura domāta skatītājiem no 13 gadu vecuma, un interese par to ir milzīga. Jānis Znotiņš atklāja – tajā skāris tieši pusaudžiem aktuālas, ļoti jūtīgas tēmas, par kurām citi ar viņiem izvairās runāt.

“Garderobiste teica tā – pēc visām bērnu un jauniešu izrādēm visi nāk ārā, skolotājs knapi viņus var savākt, visi riktīgi uzvilkti, gāž teātri apkārt. Pēc šīs izrādes ir pilnīgs kapa klusums. Nu, jā, tur ir diezgan pamatīgs šoks, un tās lietas, ko viņi dara…” par izrādi “Nekas” teica Znotiņš. “Mums pat ar skolotājiem bija diskusija, viņi uzreiz teica – nē, to nedrīkst rādīt nekādā gadījumā pamatskolai, tas ir tikai vidusskolai. Es tā – paga, paga, kāpēc? Viņi saka – nu kā, tur jāsagatavo tas bērns, viņam tur tādas lietas nedrīkst ne stāstīt, ne rādīt. Es saku – labi… kā jūs domājat viņu sagatavot? Īsti atbildes nav.”

Tomēr jau šajā sarunā tapis skaidrs, ka skolotājiem šī izrāde palīdz, jo skolotāji īsti nezina, kā runāt par nepatīkamām tēmām.

“Nu tas ir tas brīdis, kad tur var būt risks ar narkotikām, tur var būt risks ar pāragrām seksuālām attiecībām. Un tās ir tās tēmas, par kurām grūti ar viņiem runāt. Bet man likās – viss, ir jārunā! Kopumā stāsts ir par dzīves jēgu, viņi mēģina saprast, kas ir dzīves jēga,” bilda Znotiņš.

Lūk, ko jaunieši Katrīna un Kristaps no Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas saka Latvijas Televīzijai tūlīt pēc izrādes “Nekas” noskatīšanās: “Mēs tagad domājam par savu nākotni. Ko mēs gribētu sasniegt, un ko mūsu vecāki sagaida no mums. Un ir tas spiediens no viņiem, kaut arī viņi saka, ka mēs tevi atbalstīsim jebkurā situācijā. Es reāli pārdomāju visas savas vērtības, tiešām padomāju, kas man ir svarīgs, kas nav.”

No tā sauktajiem lielajiem valsts teātriem Valmieras teātris visaktīvāk domā par pusaudžu un jauniešu auditoriju, bet tas ir vairāk pašas teātra vadības entuziasms. Tīri praktiski lielajiem teātriem tas nav izdevīgi, jo biļetes jātirgo par zemākām cenām nekā uz pieaugušo izrādēm.

Līdzīgā situācijā ir citu jomu kultūras dzīves organizatori. Piemēram, ļoti populārs ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra cikls jauniešiem “Simfoniskais hits ar Goran Goru”, bet tas notiek tikai četras reizes sezonā. Biežāk orķestris to vienkārši nevar atļauties - radio raidījumam „Ģimenes studija” skaidroja orķestra direktore Indra Lūkina.

“No rīkotāju viedokļa es varu teikt, ka bērnu iestudējumi varbūt nav tas komerciāli izdevīgākais, ko jūs varat darīt. Nu tas taču ir loģiski, nu taču nevarat uz bērnu izrādēm vai koncertiem likt kaut kādas nesamērīgi augstas biļešu cenas.

Un tas ir iemesls, kāpēc pie mums Latvijā ne tik daudz tiek veidoti bērniem domāti dažādi iestudējumi profesionālajās organizācijās,” akcentēja Lūkina.

Viņa arī atgādināja, ka Rietumeiropas valstīs ļoti daudz kur ir speciāli izglītībai veltīts finansējums, tas ir liels un operteātros vai orķestros ar šo finansējumu strādā vesels departaments.

“Ja mums tās naudas visam kaut kur pietrūkst, tad diemžēl tie bērnu iestudējumi paliek tajā pabērna lomā,” teica Lūkina.

Solis šajā virzienā varētu būt pērn uzsāktais simtgades projekts “Latvijas skolas soma”, kura mērķis ir ļaut ikvienam skolēnam vismaz reizi semestrī piedzīvot kādu kultūras pasākumu. Taču arī tajā vismazāk norišu ir tieši jauniešiem.

“Skolas somu” pozitīvi vērtējot, režisors Jānis Znotiņš uzskata, ka tas tomēr ir specifisks produkts, kas nenodrošina jauniešiem veltītas mākslas procesa attīstību. Teātra jomā procesu pa īstam dzīvu padarītu Jaunatnes teātris.

“Mēs visi droši vien varam piekrist apgalvojumam, ka bērniem un pusaudžiem ir tiesības uz viņiem domātu mākslu. Jebkādu mākslu, bet šajā konkrētajā gadījumā mēs varam teikt – teātra mākslu. Bet šajā gadījumā valsts nepilda šo pienākumu,” uzsvēra Znotiņš.

“Ir viena problēma – nav valstī Jaunatnes teātra. Bija. Likvidēja. Šobrīd nekā nav. Es pats arī kādā brīdī domāju, ka – kāpēc tad vajadzīga ir tā telpa, es jau varu izrādes taisīt viskautkur – galerijā “Istaba”, muzejā, Kalnciema ielā, tā brīvi, man arī tas patīk,” viņš pastāstīja.  

Znotiņš neslēpa, ka, pabraukādams apkārt arī pa festivāliem, kur ir pusaudžu un bērnu izrādes, sapratis, ka tas tomēr ir valstiski kontrolēts pasākums.

“Tas nebalstās uz entuziastiem, kā tas šobrīd ir Latvijā. Es, protams, saprotu, ka tie ir līdzekļi, bet tajā pašā laikā es saprotu, ka valstij ir jāiegulda bērnos,” bilda Znotiņš.

Kultūras ministrija jaunajās kultūrpolitikas nostādnēs iekļaus vadlīnijas par jauniešiem

Atceroties arī savu skolas gadu pieredzi, ar šo jautājumu vērsos pie Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieka kultūrpolitikas jautājumos Ulda Zariņa.

Zariņš uzskata – doma par atsevišķu jauniešu teātri noteikti nav peļama, taču šobrīd Kultūras ministrijas pārraudzībā jau ir septiņi valsts finansēti teātri un Rīgā vien tie ir trīs.

“Es nedomāju, ka šobrīd ir reāli nodibināt vēl vienu jaunu teātri. Es domāju, ka drīzāk reālistiskāka pieeja būtu strādāt ar esošajiem teātriem un mudināt un aicināt tos vairāk pievērsties tieši jauniešu auditorijai, nevis koncentrēt to vienā iestādē,” teica Zariņš.

Lai pilnveidotu kultūras piedāvājumu jauniešiem, Kultūras ministrija šogad rīkos diskusijas gan ar nozares pārstāvjiem, gan pašiem jauniešiem un izstrādās vadlīnijas, ko iekļaus jaunajās kultūrpolitikas nostādnēs, kas spēkā stāsies pēc diviem gadiem.

“Mums ir jādomā, kā ne tikai veidot šo piedāvājumu, bet arī uzrunāt jauniešus viņiem saprotamā veidā, valodā un informācijas kanālā, tātad –  kā vairāk var izmantot sociālos medijus, strādāt ar šiem influenceriem un varbūt savādākā veidā pastāstīt jauniešiem, kas ir tas, ko kultūras institūcijas var piedāvāt,” stāstīja Zariņš.

Arī šobrīd spēkā esošajos kultūrpolitikas dokumentos jaunieši izcelti kā svarīga mērķauditorija, bet nav nekādu speciālu stimulu, kas kultūras iestādes rosinātu strādāt tieši viņiem.

Jaunieši norāda - kultūras baudīšana palīdz iepazīt sevi

Kāpēc kultūras baudīšana cilvēkam vispār ir vajadzīga, par to ir dažādi viedokļi – ievērojamais sociologs Zigmunds Baumans, piemēram, atzīst, ka tā ir tieša savas vērtības celšana. Savs viedoklis šajā jautājumā ir arī Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas audzēkņiem.

“Tā kā man vairāk pie sirds ir teātris, tad tas, ko tieši improvizācijas teātris man ir iemācījis, ka nekad nesaki nē, vienmēr saki – jā, bet… Un tas vienmēr paver jaunas iespējas, jaunas durvis pamēģināt kaut ko jaunu. Izkāpt no komforta zonas un tomēr uzdrīkstēties, uzņemties iniciatīvu,” teica Agris.

Savukārt Anita uzskata – kultūras pasākumi ir viens no veidiem, kā cilvēkam ļoti labi iepazīt pašam sevi. Doma, kas ielikta vai aiz teātra vai operas stāsta, var iedot motivāciju iet un darīt pašam vairāk, saprotot savas iekšējās vērtības un pārliecības.

Līdzīgās domās ir arī Jēkabs, kurš norādīja, ka bieži vien pēc lugām un izrādēm, kurās ietvertas dziļas dzīves gudrības, cilvēks sāk saprast kaut ko vairāk.

“Jā, man šķiet, kultūras pasākumi iemāca redzēt dažādību un akceptēt dažādību. Tu vari saprast, ka ir tik daudz dažādu viedokļu un cilvēki it tik dažādi un atšķirīgi, un kad tu to sāc aptvert, tad man liekas, ir arī daudz vieglāk būt mierā un harmonijā ar pasauli un pieņemt apkārtējo vidi, ” savas domas pauda Terēze.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti