"Mums ir jauna ekspozīcija par Kārli Ulmani, kas ir redzama vecajās Ulmaņlaika darbnīcās," ekspozīcijā ievada muzeja "Pikšas" vadītāja Ilga Ķipsne. "Daudzi prasa – kāpēc darbnīcās? Nu, ļoti vienkārši, tāpēc ka dzīve ir saistīta ar darbu. Dzīvojamā māja mums paliks sadzīvei, seniem stāstiem, seniem notikumiem, šeit būs runa par darbu un par Latviju. Dodamies iekšā!"
Pirmais, kas pievērš uzmanību, ir ekspozīcijas kopējais vizuālais tēls, ko veidojis dizaina birojs "H2E". Dominējošās krāsas ir melnā un baltā, kas ir kategorijas, kādā mums patīk domāt par Ulmani, bet ar melnbalto saspēlējas arī sarkanbaltsarkanā, radot savdabīgu mirāžai līdzīgu efektu.
Ekspozīcijā daudz zigzagveidīgu elementu, kas raisa asociācijas gan ar mūsu vēstures sarežģītajiem līkločiem, gan pretrunīgo attieksmi pret Ulmaņa personību. Ilga Ķipsne skaidro: "Mēs gribējām kaut kādu to kodu, lai tās pretrunas iet cauri. Lai tie, kas saka, ka Ulmanis bija viens vienīgs varonis un elks, redz arī to ēnas pusi, un tie, kas saka, ka Ulmanis bija Latvijas nodevējs un nekam neder, lai redz arī to otru pusi. Tā kaut kā mēs mēģinājām aptvert neaptveramo."
Savukārt, kad ekspozīcijā skatītājs sāk nogurt no pretrunām un vēstures zigzagiem, viņš var pacelt acis un paskatīties pa logiem, no kuriem paveras skats uz plašo Zemgales māju pagalmu, radot miera, rimtuma un pamatīguma sajūtu.
Skatītāju ekspozīcijā pavada arī skanisks fons, kurā ieskanas Ulmaņa dzīvi pavadošas skaņas – Bērzes baznīcas zvans, Bērzes upes ūdeņi, arī vilciens, ar kuru viņš daudz brauca pa Latviju un kas viņu aizveda svešumā arī uz neatgriešanos.
"Ekspozīcija sākas ar to, kas caurvij visu Ulmaņa dzīvi. Tās ir dzimtās mājas, dzimtā puse, dzimtā sēta," stāsta Ilga Ķipsne.
Tālāk no dzimtās sētas ekspozīcija ved pa Ulmaņa tālākiem dzīves pieturas punktiem – par ko liecina ekspozīcijas daļu nosaukumi – "Izglītība", "Kļūšana par politiķi, piedalīšanās Latvijas Republikas dibināšanā", "Parlamentārā Latvija", "Apvērsums", "Vadonisms", "Okupācija".
Izstādē ir ļoti daudz informācijas, bet vienu konkrētu spriedumu Ulmanim tā nedod, tas no visa redzētā, lasītā un dzirdētā ir jāizdara skatītājam pašam.
Ilga Ķipsne turpina: "Tad nu ir tās pretrunas, ka – Ulmanis tik daudz runāja par ģimeni, bet viņam pašam ģimenes nebija. Viņš tik daudz runāja un stāstīja par zemnieku sētu, par kokiem, kam tur jāaug, bet viņam pašam nebija savas mājas. Viņš bija tas, kas 1918. gadā dibināja demokrātisku, skaistu Latviju, un viņš bija tas, kurš to demokrātiju nojauca. Viņš bija tas, kuru tauta nēsāja kādu laiku uz rokām, un viņš bija tas, kuram mēs joprojām nezinām viņa kapa vietu. Viņš bija tas, kurš teica – es palieku savā vietā, jūs palieciet savējā! Un nāk apmeklētāji un man saka: tu redz kā – Staļins nāca iekšā, un viņš vēl gribēja Staļinam pie rokas pasēdēt! Un man atbrauc grupa no Lietuvas un saka – mēs noņemam cepuri jūsu Ulmaņa priekšā. Viņš taču zināja, kāda elle tuvojas, bet viņš palika ar savu tautu. Mūsu Smetona aizgāja pāri upei uz brīvo Eiropu un atstāja mūs vienus tajā ellē. Un šodien, kad Zelenskis saka, ka viņš paliek savā vietā… Es domāju, mums šodien šos vārdus vajadzētu uztvert savādāk. Un domāt par to, kur ir mūsu katra vieta."
Jaunās ekspozīcijas projekta vadītāja ir Marta Leimane, un ekspozīcija tapusi ciešā sadarbībā ar vēsturnieku Kasparu Zelli. "Viņš gan noslēgumā teica, ka – rēķinieties, ka jūs pa kaklu dabūsiet gan no vieniem, gan no otriem tik un tā. Jo tā ir vēsture, un tas ir Ulmanis," piebilst Ilga Ķipsne.
Plašāku spektru diskusijai par Kārli Ulmani paver trīs esejas, ko speciāli izstādei rakstījuši trīs savas jomas izcili profesionāļi – psihoterapeite Inese Putniece, dzejniece Inese Zandere un režisors Pēteris Krilovs.
Jaunā ekspozīcija par Kārli Ulmani viņa piemiņas muzejā "Pikšas" apmeklētājiem būs pieejama no 30. janvāra.
