Monopols

Motosportiste Monta Dišlere-Kirilko, pirmā meitene Baltijā uz kvadracikla

Monopols

Ihtiologs Ivars Putnis par pastāvīgu cīņu un kopā pastāvēšanu zemūdens pasaulē

Jana Kukaine: Jautājums, kā ir būt sievietei, mani mudina sevi saukt par feministi

Jana Kukaine: Atdot ķermeni atpakaļ pašai sievietei

Pērn sabiedrībai nodota grāmata „Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte.”, kuras autore Jana Kukaine ir pārliecināta feministe un aicina atsevišķi runāt par sievieti un sievieti kā māti, nodalot arī ķermenisko no garīgās prakses. Latvijas Radio raidījumā "Monopols" viņa norādīja, ka martā viņa kopā ar vairākām Latvijas māksliniecēm Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā piedāvās izstādi “Es pieskaros sev”. 

- Sabiedrībā ir populāri pieteikt arodus - mākslas kritiķe, filozofe, feministe - bet kā tu pati šajā sabiedrībā jūties, to bieži vien neviens nezina. Ko tev šis vārds "feministe" nozīmē?

- Man personīgi pamudinājums sevi saukt par feministi ir tas, ka ikdienā un arī savā pētniecībā es uzdodu vairākus jautājumus: kā ir būt sievietei?  Ko tas nozīmē? Cik lielā mērā tas ietekmē manas izredzes, manu pieredzi un to situāciju, kurā es dzīvoju?

- Grāmatas nosaukumā minēts “daiļās mātes”. Vai stāsts ir par vienu lielo un mūžīgo māti, vai arī par vienkārši skaistu, valdzinošu sievieti?

- Viens no problemātiskajiem punktiem, ko mēs bieži vien no sievietes gaidām -  ka viņa kļūs par māti, ka tā ir viņas dzīves vienīgā, patiesā misija. Nosaukums ir jauks flirts ar otru stereotipu, kas valda sabiedrībā, proti, ka sievietei patiesībā ir ne tikai jābūt mātei, bet ka viņai noteikti arī jābūt skaistai, ka izskatam ir ļoti liela nozīme...

Savā grāmatā es apzināti atstāju šo mājienu uz skaistumu kā tādu tradicionālu sievišķības atribūtu, bet es to tā kā piepildu ar pilnīgi atšķirīgu saturu. Vārds “daiļš” pats par sevi ir pietiekami novecojis.

Es apzināti sajaucu šo sarežģīto kokteili, lai rastu iespēju meklēt savādāku daiļuma izpratni, kas ir mātišķībā, nevis to, ka mēs gaidām brīnišķīgās Madonnas ar plīvuriem un mierīgiem, ideāliem bērniņiem klēpī. Mēs varam runāt arī par citām mātišķības pusēm.

- Vai grāmatā rakstīts ne tikai par garīgu, bet arī ķermenisku praksi?

- Ja mēs palūkojamies, kā tradicionālajā Rietumeiropas filozofijā tiek runāts par sievietēm un ķermeni, redzam, ka tas tiek sajaukts kopā. 

Sievišķais un ķermeniskais daudz vairāk korelē nekā vīrišķais un ķermeniskais. Vīrišķajam parasti tiek piedāvāts garīgais, dvēseliskais aspekts.

Ķermeniskajam ir tāda nievājoša nicinoša piegarša. Bieži viena tas ir kā kārdinājums, kas novērš prātu no mērķa dažādos kontekstos. Kristīgajā filozofijā dvēsele tiek pakļauta kārdinājumam. Var teikt, ka tā traucē koncentrēties un ieraudzīt patiesību, ja tev ir tā skaistā sieviete, kas novērš tavu uzmanību.

Ir arī otra puse, tātad otrs jēdzienu lauks, kas aptver ķermeni, tā ir reproduktīvā funkcija.

- Kāda nozīme tam tiek piešķirta?

- Tas, ka sieviete dzemdē bērnus, ka viņai tas ir jādara. Ka tas ir augstākais dzīvas dabas vai Dieva plāns attiecībā uz sievieti.

Tad kāda ir mūsdienu sieviete, kādas ir viņas izredzes? Sieviete negrib, ka viņas ķermeni uzskata par kaut ko sliktu vai ļaunu. Viņa šajā ķermenī dzīvo un tas viņai ir mīļš un tuvs, vismaz es tā gribu cerēt. Sieviete arī negrib, ka par viņas ķermeni domā tikai kā par tādu potenciālo bērna iznēsātāju, par kā tādu kā tilpni, kur jāiemājo bērnam.

Es jautāju - kā mēs varam ķermeņi atdot atpakaļ sievietei pašai?

- Aspekts, ko tu arī pati grāmatā meklē, mātišķības meklējumi Latvijas laikmetīgajā mākslā. Vai tā ir aktuāla tēma jaunajiem māksliniekiem, viņi par to runā?

- Mātišķība kā tēma mākslinieces pārsvarā sāk uzrunāt tajā brīdī, kad viņas pašas iet cauri šai pieredzei. Protams, tur arī notiek tāda zināma minstināšanās, vai tik personīgu, tuvu un intīmu tēmu, vai tu drīksti stāstīt tālāk kādam savā mākslā.

Ir aizspriedums no sabiedrības puses, ka mātišķība ir pieļaujama tikai tajā klasiskā mākslā, standartā. Tur atkal tāda māte ar bērnu un miers, tādas savā apgarotas un oreols viņas apņem. Bet tiklīdz tu sāc runāt par mātišķības kaut kādām grūtībām vai tādām ne klasiskām tēmām, uzreiz parādās tāds noraidījums, jo - vai tad tas nu tagad kādu interesē?

Šo problēmu esmu centusies risināt. Ar savu grāmatu parādu kā mātišķība var būt ļoti laba augsne, lai pētītu tālāk.

Mātišķībai un radošajam darbam nav jābūt nošķirtiem, ka tas var viens otru ļoti labi papildināt.

- Rodas pārliecība, ka bērnībā tev vajadzēja visas grāmatas mājās izlasīt. Tā ir, ka grāmata ir lielākā draudzene?

- Jā, tā tiešām bija. Es atceros sevi skatāmies un pētām vecāku grāmatplauktus, cilājot grāmatas un domāju, nu ko es vēl neesmu izlasījusi, kas man varētu interesēt. Kad grāmatplaukti bija cauri, es gāju uz Krāslavas bibliotēku un ķemmēju plauktus tur.

Nu bet toreiz nebija vēl šis laikmets, kad ir internets, kur var jebkuru grāmatu atrast. Tāpēc tas bija "asums": vai tev izdosies atrast, piemēram, kādu Markesa romānu vai, piemēram, izlasīt Henrija Millera “Vēža tropu”? 

- Kā ir ar tolaik aizliegto seksa tēmu, arī grāmatās. Mūsdienās kaut kas ir mainījies šajā ziņā, kā tev šķiet?

Man šķiet, ir mainījies. Un katrā ziņā es, audzinot savu meitu, tiešām mēģinu viņai ļoti daudz stāstīt gan par to, ka viņas ķermenis funkcionē, gan nosaukt vārdā dažādas ķermeņa daļas, kas manā paaudzē netika darīts, konsekventi saistot to ar vienu aizliegto zonu, kas ir bez vārda.

- Bet ir grūti nosaukt ...

- Tāpēc, ka nav jau pierasts. Bet nu tagad mēs ar meitu esam atradušas to vārdu, viņš mums liekas pilnīgi nu tāds normāls, pierasts vārds, ka tur jau vairs nav nekā tāda īpaša izjūta, kad tu to izrunā.

Man arī tiešām ir patīkami redzēt, kā tāds mazs bērns tik atvērti un mierīgi uztver visu to, ko es viņai stāstu, ka tur nav nekāda: “Ak, šausmas!”.

Tas radies pēc tam kultūras uzslāņojuma dēļ.

- Tev drīzumā paredzēta dalība citā projektā, izstādē par sievietes ķermeņa tēmu?

- Jā, šī izstāde “Es pieskaros sev” notiks marta sākumā restaurētajā Mākslas muzejā, bēniņu telpā, Kupola zālē. Izstādes tēma ir "es" sievišķības dažādas izpausmes un par to, kādā mērā sievietes izpratni un pieredzi ietekme tieši viņas ķermenis. Tajā piedalīsies māksliniece Rasa Jansone, Inga Meldere, Eva Vēvere un Anda Magone. Arī Ingrīda Pičukāne, kas ir arī šobrīd sacēlusi sašutuma vētru ar savu darbu “Sarkanā istaba”, kas ir veltīta menstruāciju tēmai.

- Nav tā, ka, lai tu drīkstētu runāt par mākslas darbu, tev ir arī pašai jāuzglezno un tad tu drīksti par to izteikties?

- Bet vai, piemēram, lai tu varētu novērtēt labas kurpes, tev pašam jāmāk tās uztaisīt?  Es rakstu no mākslas skatītāja pozīcijām, līdz ar to es arī pieņemu, kas ir, un nemaz nezinu visu un visus apstākļus, kas aptver mākslas darba radīšanu, bet tad es domāju, cik lielā mērā man tas ir jāzina. To es atstāju mākslinieka ziņā. Ja viņiem šķiet, ka man kaut kas ir noteikti jāzina, es pieņemu, ka viņš būs kaut kādā veidā caur mākslas darbiem licis to nojaust. Es nāku ar saviem spriedumiem un pārdomām.

- Līdz ar to tu esi tāds labs tilts starp šo mākslinieku un citu skatītāju?

- No vienas puses, jā, no otras puses - arī nevēlos pārspīlēt.

Tā aizbildnieciskā vai izglītojošā lomu, kas ir mākslas kritiķim, man personīgi neliekas pārāk pievilcīga. Es esmu drīzāk pret tādām autoritātēm mākslā.

Gribētos, lai mans viedoklis ir viens no viedokļiem, nevis tas tilts, kas savieno, jo ir arī pieļaujami citi dialekti.

Pilnu interviju ar Janu Kukaini var klausīties šeit: 

 

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti