Kultūras rondo

Jānis Šipkēvics: Šis gads bija labs laiks, lai atdotu parādu daudzām atliktām idejām

Kultūras rondo

"Jaunības avots" - izdots gleznotājai Aijai Jurjānei veltīts albums

No paaudzes paaudzē: Gaujas plostnieku tradīcijas

Ja gribi ar dvēseli nodarboties, kāp uz plosta. Gaujas plostnieku tradīcijas no paaudzes paaudzē

Lai arī plosta ceļi Gaujā ir aizauguši, krastos vēl vērojamas pludināšanas pēdas – ne tikai Baltezera kanāls, bet arī speciāli izbūvēts slēgums ūdens uzkrāšanai pirms Sikšņu krācēm, koku krautuvju vietas, plostnieku kopmītnes un arī vietvārdi. Nu Gaujas plostniecības vēsturei jauns pagrieziena punkts – ekspozīcija "Gaujas plostnieka stāsts", kura padziļināti izklāsta šo nemateriālā kultūras mantojuma daļu.

Sākotnēji kokmateriāli tika sieti jeb tīti plostos, kas korņika (plosta stūrmaņa) uzraudzībā mēroja ceļu līdz Carnikavai, bet pēc tam ar kuģi pa jūru uz Rīgu. 1903. gadā tika izbūvēta Gaujas–Daugavas kanāla sistēma, un plosti Rīgā nokļuva caur Mazo Baltezeru. Gaujas plosti bija 8,5 metrus plati, un to garums nedrīkstēja pārsniegt 95 metrus. 

Ievas Vītolas pētījumos gūts arī mazāk glaimojošs secinājums šai nodarbei – lai arī plostu braukšana bija ienesīgs darbs un daudzi vīri pavasarī vismaz reizi devās peļņā, tā tomēr tika uzskatīta par tā dēvēto "asins naudu", proti, grūti un smagi nopelnītu, turklāt tādu, kas nenes svētību, jo nereti atstāta krodziniekiem. 

Taču dzīvē, kā mēs zinām, ir visādas krāsas. Gaujas plostnieki bija stipri un rūdīti, bezbailīgi un nereti dēkaini vīri. Viņiem pie sirds gāja līksmība un spraigs darbs uz ūdens. "Un tie stāsti – tie ir tik sulīgi," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" bilst Vītola, kuras sastādīto tradīciju burtnīcu "Gaujas plostnieki" pirms četriem gadiem klajā laidusi starpnozaru mākslas grupa "Serde". Daudzi koku pludinātāji staigāja pa kokiem kā kaķi un prata braukt uz viena baļķa. Kā nekā, 

šīgada martā Latvija kopīgi ar vēl piecām valstīm nominējusi plostnieku amata prasmi UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajam sarakstam. 

Kā apstiprinājums plostnieka un koku pludinātāja aroda nozīmīgumam mūsu tautas vēsturē  realizēta ekspozīcija "Gaujas plostnieka stāsts", kura atrodama Siguldā, Gaujmalā pie peldvietas glābšanas dienesta uz ūdens. To veido divas plostnieku mājiņas, kuras kalpoja par patvertnes vietu plostošanas gaitās, kā arī autentisks astes plosts, uz kādiem tādas mēdza atrasties. Astes plosti peldēja vaļēji pludināmo baļķu partijas beigās un uz tiem dzīvoja koku pludinātāji, kuri regulēja baļķu sastrēgumus, attīrīja no baļķiem upes krastus, sēres, celmus, siekstas un akmeņus, iebīdot tos atpakaļ straumē. 

Namiņu iekārtojumā varam redzēt galvenos Gaujas koku uzkraušanas punktus, kuri atzīmēti plašā kartē, tostarp skatīt fotogrāfijas no plostnieku sadzīves, izpētīt dažādus dokumentus un novērtēt plostnieku darbarīkus, no kuriem daži atgādina viduslaiku bruņinieku ieročus. 

Ap astes plosta namiņiem izvietoti Gaujas plostnieku un koku pludinātāju prasmju apguves laukumi. Tur ekspozīcijas "Gaujas plostnieka stāsts" iniciators, izveidotājs un saimnieks, ilggadējais Gaujas Nacionālā parka vides aizsardzības inspektors Māris Ansis Mitrevics (līdzbiedru vidū goddevīgi dēvēts par Mitro) demostrē pinčošanas metodi – baļķa bīdīšanu, izmantojot ķekša pīķi, ko iecērt citā baļķī, kas atrodas zem bīdāmā baļķa. Jāatzīmē, ka Mitrevics pats savulaik strādājis uz Gaujas gan par koku pludinātāju, gan par pludināšanas meistaru.

Neatņemama plostnieku ikdienas sastāvdaļa ir uz astes plosta vārītā zupa speciālā katlā. 

Nelielu atblāzmu no šīs sajūtas sniedz Mitrevics, kurš iekūris ugunskuru un kopā ar savu biedru, Gaujas plostnieku svētku iniciatoru un mežzinātnes speciālistu, plostnieku no Strenčiem Mārtiņu Gaigalu ar to mielojas paši un cienā arī pārējos.

Māris Ansis Mitrevics

Gaujas plostnieki, kā uzsver Gaigals, ir Starptautiskajā plostnieku asociācijā: "Tur ir kādas četrdesmit upes (tur pa upēm ir, nevis valstīm). Zinu, ka Kanāda tagad iestājās." Pēc redzētajām bildēm viņš spriež, ka koku pludināšana ir zināma lieta arī Āzijā un Āfrikā. Par Dienvidameriku Gaujas plostniekam gan nav ziņu. Viņš turpina: "Tā loģika ir tāda, ka nav ērtāka veida kā koku pārvietot – ūdens ceļ viņu augšā un nes tur, kur cilvēkam vajag. Tik ilgi, kamēr ir cilvēks, ir koka izmantošana. Koks cilvēkam vajadzīgs dzīvē, bez koka cilvēks nevar iztikt." 

Kāda ir plostniecības situācija Latvijā šodien? "Kad beidz pelnīt maizi ar koku pludināšanu, tad iestājās nākošā apskaidrības stadija – ko tā plostošana un pludināšana nozīmē. Mēs, pirmkārt, taisām ekspedīcijas. Ekspedīcija – tā jau pati par sevi ir baigi feinā lieta, jo tu nezini, kas ar tevi notiks. [..] 

Es kādreiz esmu teicis, ka plostošana ir latviešu dao. Ja tu gribi ar savu dvēseli nodarboties, kāp uz plosta. Tevi nesīs, tā būs ekspedīcija. Tev vienkārši jāļaujas tam, kas notiek," 

atbild Gaujas plostnieku svētku iniciators. 

Saistībā ar valstī izsludināto ārkārtējo situāciju plosta atklāšanas svētki šobrīd ir pārcelti uz pavasari, kad visi Siguldas novadnieki un viesi varēs kopīgi tikties, lai izzinātu plostu un plostnieku vēsturi un arī mācītos pīt plostus paši.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt