2022. gads aizvadīts jauna kara zīmē. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā un civiliedzīvotāju slepkavības atkal apliecinājis imperiālisma tieksmi rīt bez sāta sajūtas, un tas diemžēl izrādījies stāsts, kuru kā izzinošu lasāmvielu un sāpīgu mācībstundu nevar atstāt 20. gadsimta vēstures grāmatās.
Gluži kā vēža nomocīts un saindēts organisms Krievija savas ideoloģijas izdzīvošanas nolūkos mēģinājusi radīt pēdējās metastāzes Ukrainā pārliecībā, ka ceļš būs gluds un rožu ziedlapiņām kaisīts.
Ziedlapiņu vietā Krievija saņēmusi spēcīgākos dzeloņus. Ukrainas pretspēks izrādījies jaudīgāks nekā padomju impērijas pēctece Krievija spējusi iedomāties, taču vienlaikus tas Ukrainai maksājis dārgi. Kara dienas pārtapušas nedēļās un mēnešos, līdz visbeidzot var teikt, ka vardarbības un necilvēcības vētra Ukrainā plosījusies gadu. Kopā deviņus gadus, skaitot klāt laiku kopš Krimas okupācijas 2014. gadā. Gaidot drīzāku Ukrainas uzvaru un cerot uz to, ka deviņiem gadiem nenāksies skaitīt klāt vēl vienu, daudzas valstis sniegušas palīdzību, bet to, ko nozīmē Dāvida cīņa ar Goliātu, šķiet, pa īstam – ar mutuļojošām asinīm dzīslās un līdz kaulam – izprot tie, kuri šādu cīņu jau reiz paši ir piedzīvojuši.
Kamēr pēc sākotnējā izbīļa par Krievijas uzdrīkstēšanos uzsākt vispārēju iebrukumu Ukrainā atsevišķi rietumvalstu politiķi jau paspējuši atļauties vaļību un apgalvot, ka "Putinam jāsaglabā sava seja", kamēr pat pēc ainām ar cilvēku līķiem Bučas ielās, masu kapiem Izjumā un citām zvērībām Ukrainā Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Tomass Bahs norādījis, ka "sportu nevajadzētu jaukt ar politiku" un ka krievu sportistus nevajadzētu sodīt par Krievijas izvērsto karu Ukrainā, tikmēr baltieši un poļi nepagurdami turpinājuši stāstīt un pārliecināt, ka agresijas metastāzes ar maigu diplomātiju iznīcināt nevarēs. Ukraiņu izlietās asinis gan ļāvušas arī mums izslieties staltāk un saprast, ka tomēr nav jāprasa krievu lielmātes atļauja, lai atbrīvotos no padomju režīmu slavinošiem pieminekļiem, ka beidzot var sākt pārēju uz mācībām tikai latviešu valodā un ka ir rūpīgāk jādomā par savas valsts aizsardzību.
Muzeji kā atmiņas institūcijas savu darbu veikuši neatkarīgi no politiķu lēmumiem. Arī Latvijas Okupācijas muzejs, kas pēc daudzu gadu uzturēšanās citās telpās tieši zīmīgā 2022. gada pavasarī atkal atgriezies Strēlnieku laukumā, bet nu jau paplašinātā ēkā ar jaunu ekspozīciju. "Atcerēties, Pieminēt, Atgādināt" – tāda allaž bijusi Latvijas Okupācijas muzeja misija. Atcerēties, kas reiz jau ar Latviju, tās tautu un zemi noticis vairākos okupācijas režīmos. Pieminēt okupācijas varu upurus. Atgādināt pasaulei svešo varu nodarījumus Latvijas valstij, zemei un tautai. Atgādināt par to, kas ir bijis, lai varam novērtēt iespēju dzīvot demokrātiskā valstī un cerēt, ka tas nekad vairs neatkārtosies. Ar šādu vēstījumu ne viens vien muzeja gids vedis apmeklētājus cauri ekspozīcijai, bet muzeja otrā darbības vietā – padomju represīvās iestādes Čekas kādreizējā mītnē jeb Stūra mājā – strādājošie autentiskā vidē, bijušajā Čekas cietumā, itin bieži atvēruši acis ārvalstu apmeklētājiem, kuru priekšstats par padomju sistēmu vai komunisma ideoloģiju bijis neskaidrs vai pat sentimentālu jūtu apvīts.
Kopš 2022. gada 24. februāra vārds "Atgādināt" ieguvis vēl dziļāku nozīmi. Tas ir atgādinājums, ka nezvēra rīšanas mānija ar dubultu joni pamostas ik pa laikam.
Krievijas iebrukums Gruzijā 2008. gadā, ko pati Krievija nodēvēja par "operāciju miera uzspiešanai", tad Krimas stāsts. Ar īsāku vai nedaudz garāku laika intervālu, bet tas atkārtojas, līdz 24. februāra pilna mēroga agresija (bet Krievijai joprojām "speciālā militārā operācija") cilvēkiem mūsu reģionā no jauna uzplēsusi brūces, atgādinot, ka vēsture var atgriezties.
Beztiesas nošaušanas, filtrācijas nometnes, cilvēku deportācijas – šīs kādreizējās Čekas metodes atkal kļuvušas par daļu no pašreizējiem Krievijas kara paņēmieniem Ukrainā.
Stūra mājā – ēkā Brīvības un Stabu ielas krustojumā –, kurā pēc PSRS karaspēka iebrukuma un Latvijas okupācijas 1940. gadā sākās NKVD UGB jeb Iekšlietu Tautas komisariāta Valsts drošības pārvaldes (vēlāk KGB) vēsture Latvijā, kopumā tika sagrautas 48 000 ieslodzīto cilvēku dzīves. Latvijas iedzīvotājus, kurus okupācijas vara uzskatīja par komunistiskā režīma pretiniekiem (un par tādu varēja kļūt ikviens), ieslodzīja cietuma kamerās, nežēlīgi pratināja, un saskaņā ar arhīvu materiālu, ekshumāciju datiem un līdz šim veikto pētniecību ir noskaidrots, ka laikā no 1941. gada 15. janvāra līdz 25. jūnijam Stūra mājā tika nošauti 188 notiesātie. Jāpiemin, ka Čekas cietums nebija paredzēts kā ilgtermiņa cietums ieslodzītajiem. Parasti Čeka savus apsūdzētos paturēja "iekšējā cietumā" līdz izmeklēšanas beigām. No Čekas notiesātie devās uz centrālcietumu gaidīt spriedumu, bet no turienes – uz vagoniem soda izciešanai svešumā.
Rožu dzeloņi, ko, metaforiski izsakoties, pret Krieviju pēc tās uzsāktā kara raidījuši ukraiņi, ir vēl viens jēdziens, kas pašreizējos notikumus sasaista ar agrāko vēsturi.
Padomju okupācijas laikā Stūra mājā apcietināto žargonā Čekas kameru gaiteņus dēvēja par "ielām". Atmiņu stāstos visbiežāk pieminētas "Dubļu iela", "Kungu iela" un "Rožu iela". Pagrabā esošās "Dubļu ielas" kamerās cauri grīdai sūcās ūdens. Šajās kamerās ļoti ātri sapelēja maize, drēbes un apavi, tāpēc viegli varēja saslimt. "Kungu iela" savu nosaukumu ieguva tādēļ, ka tur kamerās bija nedaudz labāki apstākļi. Savukārt "Rožu ielā" atradās sieviešu kameras. Stūra mājas apmeklētājiem ekskursijas maršrutā pa bijušo Čekas cietumu, tostarp pagraba telpām, Rožu iela redzama nav. Taču no reālās "Rožu ielas" nekas daudz arī vairs nav palicis pāri, vien atsevišķas kameru sienas. Kāpēc tā savulaik dēvēta kā "Rožu iela"? Iespējams, roze kā sievietes simbols, kā skaistuma un vienlaikus trausluma iemiesojums. Taču rozei ir dzeloņi, un sievietēm ir izturība un spīts.
Varētu likties, ka "Rožu iela" ir vien poētisks apzīmējums, tomēr Stūra mājas izstādē "Čekas vēsture Latvijā" ēkas pirmajā stāvā – kādreizējā Čekas ēdnīcas zālē – atmiņās par šo un pārējiem "ielu" nosaukumiem dalās video liecību varoņi – Čekas represētie.
Bet simboliski "Rožu ielu" šobrīd redzamu ir padarījusi Viktorija Pivena (Вікторія Пiвeнь) – vēsturniece un kuratore, bēgle no Ukrainas, kura pašlaik strādā Latvijas Okupācijas muzejā, tostarp ved interesentus ekskursijā pa Čekas cietumu.
Bijušās ēdnīcas virtuvē līdzās video liecībām un Centrālcietuma korpusa maketam Pivena radījusi savu nelielo izstādi "Rožu iela". Tie ir stāsti par padomju režīma salauztām sieviešu dzīvēm un cerībām. Izstāde veidota divās daļās. Sešu sieviešu stāsti atspoguļoti izstādes stendos ar katrai sievietei atbilstošiem Latvijas Okupācijas muzeja krājuma materiāliem – oriģinālajiem dokumentiem, fotogrāfijām un sieviešu personīgajām mantām. Stendi seko cits citam, un, stāvot pie pēdējā no tiem, ir skaidrs, ka noiets ceļš – no stenda uz stendu gluži kā no vienas "Rožu ielas" kameras uz citu, līdz sasniegts gaiteņa gals. Bet tas ir arī ceļš laikā. Minūtes, kas aizritējušas, lasot par sieviešu likteņiem, pārvēršas gados, ko šīs sievietes pavadījušas, izciešot padomju režīma piemēroto sodu, un desmitgadēs, kas šajā absurdā ierāvis vēl daudzas citas sievietes.
Izstādes "Rožu iela" otra daļa ir videomateriāls – iespēja noklausīties sievietēm izteiktās apsūdzības un spriedumus, ko nolasa Latvijas Okupācijas muzeja darbinieces.
Viktorija Pivena dzimusi Donbasa reģionā, Lisičanskā, bet studējusi Harkivā un ieguvusi maģistra grādu vēsturē V. Karazina Harkivas Nacionālajā universitātē (Харківський національний університет імені В. Н. Каразіна). 12 gadus Pivena strādājusi šīs universitātes muzejā, kur guvusi pieredzi muzeju darbā kopumā, izstāžu veidošanā, kā arī ekskursiju vadīšanā grupām. Tāpat kā gide Pivena interesentus vedusi ekskursijās pa Harkivu. Arī šobrīd paralēli darbam Latvijas Okupācijas muzejā viņa cenšas uzturēt dzīvu Harkivas Nacionālās universitātes muzeju, turpinot tajā darbu attālināti. Latvijā sieviete ieradusies 2022. gada martā, un izvēle par labu Latvijai bijusi skaidra – Latvijā dzīvo ģimenes draugi. Pārvarot tālo ceļu no Harkivas cauri Polijai, Pivena meklējusi iespēju ar savām zināšanām un pieredzi justies noderīga Latvijā, tāpēc pieteikusies darbam vairākos muzejos un organizācijās un saņēmusi uzaicinājumu strādāt Latvijas Okupācijas muzejā. Pivena daudz lasījusi par Latvijas vēsturi un domājusi, ko vērtīgu varētu sniegt muzejam.
Ideja par izstādi "Rožu iela" radusies tāpēc, ka ekskursiju laikā Stūra mājā gan Pivena, gan citi gidi bieži saņēmuši jautājumus tieši par sieviešu dzīves apstākļiem Čekā.
Valsts kultūrkapitāla fonda sniegtais atbalsts ļāvis ideju realizēt – autentiskā vidē radīt īstus stāstus par sievietēm ar īstiem Latvijas Okupācijas muzeja krājuma materiāliem. Pati kuratore norāda, ka Covid-19 pandēmijas laikā cilvēki ļoti apraduši ar tiešsaistes materiāliem un pasākumiem, taču pat vislabākais tiešsaistes risinājums nespēj aizstāt īstas lietas.
Viktorijas Pivenas izceltie stāsti izstādes stendos un videomateriālā, saprotams, ir vien neliels atskaites punkts uz visu ieslodzīto cilvēku (tostarp ieslodzīto sieviešu) fona. Kā dažas ziedlapiņas no okupantu izpluinītām rožu galvām, kas beigu beigās kopā ar pārējām ziedlapām samestas netīrā, dubļiem aptraipītā un rūsas saēstā ķerrā – padomju iekārtā. Nevarīgi kustot uz priekšu, pa ceļam šī iekārta samīdījusi un izdangājusi visu iespējamo. Tādējādi nedaudzie "Rožu ielas" mirkļi koncentrētā veidā iedod sapratni arī par daudzu citu sieviešu likteņiem cietuma kamerās, GULAGa sistēmas nometnēs un nometinājuma vietās, kā arī pretošanās kustībā.
Kopā ar kolēģiem no Latvijas Okupācijas muzeja Pivena veikusi apjomīgu darbu, lai no plašā Latvijas Nacionālajā arhīvā atrodamā informācijas klāsta par padomju režīma represētajām sievietēm Latvijā un no muzeja krājuma izvēlētos dažus konkrētus stāstus. Izvēle bijusi atkarīga no tā, kādus muzeja krājuma materiālus varētu parādīt apmeklētājiem. Tāpēc izstādes akcenti ir priekšmeti, kas saistīti ar sieviešu dzīvi un apcietinājumu, un informācija par sodu, kas sievietēm tika piemērots. Jāņem vērā, ka visas sievietes tika sodītas kā politiskās noziedznieces saskaņā ar Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58. pantu, kas ietvēra vairākus punktus, tādējādi saskaņā ar tiem katram komunistiskā režīma pretiniekam visai vienkārši varēja piemērot sodu. Ar 58. pantu un tā punktiem var iepazīties arī ikviens Stūra mājas apmeklētājs.
Izstādes "Rožu iela" pirmā pietura ir stāsts par Mirdzu Lībieti-Ersu (1924–2008) – tulkotāju un sabiedrisko darbinieci, kuru Valsts drošības ministrija (MGB) 1951. gada janvārī apcietinājusi kopā ar citiem t.s. "Franču grupas" locekļiem, apsūdzot tos pretpadomju literatūras izplatīšanā. Lībiete Ersa latviešu valodā tulkojusi gan franču, gan itāļu autoru darbus, un likumsakarīgi, ka tulkotājai veltītajā stendā centrālo vietu ieņem literatūra.
Tā ir pierakstu klade, kurā sieviete, atrodoties Rīgas Centrālcietuma kamerā, ar zīmuli veikusi dzejas citātu izrakstus gan no vairāku cittautu rakstnieku darbiem, gan Raiņa kopotajiem rakstiem.
Kā norādīts uz pierakstu klades iekšējā vāka – lai varētu to paņemt līdzi "uz nezināmo attālumu", kur grāmatu latviešu valodā, visticamāk, nebūtu. Diemžēl šis attālums drīz pārtapis ļoti tālā ceļā Vorkutas virzienā, jo 1951. gada jūnijā Lībietei Ersai piespriesti septiņi gadi sevišķā režīma nometnē. Kultūra bijusi sievietes pavadonis arī ieslodzījumā – stendā skatāms foto, kurā Lībiete Ersa strādājusi par kultūras darba organizatori. Visbeidzot pēc Staļina nāves sieviete 1956. gadā atbrīvota, un šoreiz nu jau zināmo attālumu atpakaļ uz mājām apliecina KGB izsniegta izziņa, ka Lībietei Ersai noņemta sodāmība.
Nākamā ir Anna Krima (1924-2003), kura tikusi apsūdzēta par kopīgu darbību ar pagrīdes organizācijas "Imanta" vadītāju, kā arī pretpadomju skrejlapu drukāšanu. Līdzīgi kā Mirdzas Lībietes Ersas gadījumā arī Annas Krimas apcietinājuma laiku Rīgas Centrālcietumā raksturo kāds īpašs priekšmets.
Tā ir 1948. gadā uzaustā prievīte ar vārdiem "Labi būs būt", un prievīti sieviete uzdāvinājusi Andrejam Spolim, ar kuru iepazinusies vēl pirms apcietinājuma. Prievītei ar dzijas gabaliņu piesiets miniatūrs dūrainītis.
Arī Annas Krimas stāsta otrā daļa iezīmējas ar atrašanos lielā attālumā – ieslodzījumā Kengirā, Kazahijas PSR.
Mirdzas Barbakas (1921-2007) vārds Stūra mājas apmeklētājiem varētu būt jau prātā palicis – viņas videoliecība kopā ar vairākām citām visu laiku dzirdama izstādē "Čekas vēsture Latvijā". Tāpēc pilnīgi iespējams, ka, veroties uz jaunās Mirdzas fotogrāfiju viņai veltītajā stendā, pēc mirkļa videoliecībā uz ekrāna vērojama šī pati sieviete, tikai nu jau kā sirma kundze, kura dalās savās atmiņās par Čekā pieredzēto. Mirdza Barbaka 1946. gadā tika notiesāta kā nacionālās pretošanās grupas dalībniece (sniedza atbalstu nacionālajiem partizāniem).
Cimdiņi, kas skatāmi Barbakas stendā, it kā turpina Annai Krimai veltīto stāstu. Miniatūri dekoratīvi cimdiņi ir kā vienai, tā otrai sievietei, bet Barbakas gadījumā ar šujamadatām adītie cimdiņi saņemti kā dāvana no ieslodzījuma biedrenes Rīgas Centrālcietumā.
Latvijas karoga motīvs cimdiņos, visticamāk, iestrādāts apzināti. Līdzās tiem – Latvijas PSR Valsts Drošības Tautas komisariāta (NKGB) kvīts par Mirdzai Barbakai aresta laikā atsavinātajām rotaslietām – saktu un gredzenu. Ko gan varētu nozīmēt vārds "sakta", tas svešajai varai noteikti nav bijis ne zināms, ne saprotams, tāpēc rota nosaukta vienkārši par "brošu", un tā arī ierakstīts dokumentā.
Taču, iespējams, par vēl lielāku dārgumu uzskatāma Mirdzas rakstītā vēstule mātei Annai Barbakai 1947. gada janvārī. Mirdza vēstuli uzrakstījusi ieslodzīto ešelona vagonā, ceļā uz soda izciešanas vietu. Kad vilciens apstājies Cēsīs, sieviete izmetusi vēstuli pa vagona durvju spraugu, un cilvēki, kuri vēstuli atraduši, nogādājuši to Mirdzas mātei.
"Māmulīt, nebēdājies, Dieva roka vadīs mūs visus," rakstījusi Mirdza, minot arī, kā pa ceļam cenšas notvert skatus ar piesnigušajiem Latvijas mežiem un klajumiem, lai tas viss saglabātos atmiņās svešumā.
1954. gada septembrī Mirdza Barbaka priekšlaicīgi atbrīvota.
Rokdarbu tēma plašāk atklājas stāstā par Zelmu Kreicumu (1906–?). Viņa apgādājusi savu vīru – nacionālo partizānu – ar pārtiku un apģērbu. Līdzās laika zoba skartai dokumentu mapei, kā arī zīmētam pārdomās iegrimušas sievietes – šīs pašas Zelmas – portretam, stendā vieta atvēlēta arī smalkiem, mežģīņotiem rokdarbiem, kuras Kreicuma darinājusi ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā un Spaskā, Kazahijas PSR. Fakts, ka Kreicuma un iepriekšminētās sievietes savus rokdarbus darinājušas vai kā dāvinājumus saņēmušas tieši Centrālcietumā, nav nejaušība. Izmeklēšanas laikā Čekā apcietinātie atradās pārblīvētās kamerās un uzraudzība bija daudz stingrāka nekā cietumā. Tā kā pratināšanas, kuru laikā bieži tika pielietota fiziska varmācība, notika naktīs, pa dienu izmeklēšanā esoša persona vēlējās tikai atpūsties, nevis kaut ko radīt.
Divi Mildai Tēraudai (1904–?) veltītie stendi atklāj pretmetus, ar kādiem sastapušās daudzas sievietes okupācijas varas apstākļos. No vienas puses, tie vēlreiz ir rokdarbi, kas Tēraudas gadījumā salīdzinājumā ar pārējām sievietēm "Rožu ielā" atklājas visplašāk. Te ir dokumentu somiņa, naudas maciņš un lakatiņš, ko Tērauda izgatavojusi un lietojusi ieslodzījuma vietā Krasnojarskas apgabalā (1945-1954). Te ir rāmītis rokdarbiem un pat rokdarbu kaste, kas izgatavota 20. gadsimta 30. gados.
"Sieviete ir un paliek sieviete" – tā, kopīgi aplūkojot izstādi, saka tās kuratore Viktorija Pivena, uzmanību vēršot uz Mildas Tēraudas šķērēm matu veidošanai.
Arī nometinājumā svešumā sievietes gribēja palikt sievietes, rūpēties par sevi. Skaistie rokdarbi un ikdienas greznumlietas izstādē ļauj pietuvoties šiem sieviešu centieniem nepazaudēt sevi. Saglabāt sevī līdz galam neizpluinītas rozes sajūtu. Bet, no otras puses, rokdarbiem kā kontrasts līdzās stājas lieli darba cimdi, kurus Tērauda lietojusi turpat ieslodzījuma vietā. Tomēr pat masīvajiem cimdiem ir sievietes pieskāriens – Milda Tērauda tos darinājusi pati. Un tad beidzot rodas iespēja atgriezties mājās. Iekāpšanas talons ātrvilcienā Maskava–Rīga 1954. gadā ir zīme Krasnojarskā izciestā soda beigām.
Noslēdzošais ir Džildas Birzgales (vēlāk – Bračas, 1924-1999) stāsts, un ar viņas vārdu iezīmējas vēl viens posms Stūra mājas vēsturē. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941-1944) Čekas pamestā Stūra māja kļuva par vēstures skolotāja, kustības "Nacionālā Sardze" vadītāja Jūlija Brača interešu objektu. Jūlijs Bračs aicināja skolēnus un studentus nākt uz Stūra māju, lai vāktu liecības par telpām un tur atstātajiem dokumentiem. Gandrīz trīs gadu laikā Stūra mājā darbojušies aptuveni 300 jaunieši, bet 1944. gadā organizētas ēkas apskates gidu pavadībā.
Par "Nacionālās Sardzes" lielāko veikumu uzskatāma 1940.–1941. gada padomju terora liecību dokumentēšana un saglabāšana līdz mūsdienām.
Diemžēl, Latvijā atgriežoties padomju karaspēkam, daudzi "Nacionālās Sardzes" dalībnieki bija spiesti dzimteni pamest. Līdzi ņemti Stūra mājā atrastie dokumenti, kas glabāti trimdā, kaut lielu daļu kara apstākļos arī nav izdevies saglabāt. Džilda Birzgale bija viena no Jūlija Brača skolniecēm, vēlākā dzīvesbiedre, kura pēc vīra nāves "Nacionālās Sardzes" dokumentus 1997. gadā pārveda uz Latviju. Viņai veltītais stends izstādē "Rožu iela" sniedz ieskatu "Nacionālās Sardzes" gūtajās liecībās par padomju teroru un šo liecību glabāšanu. Tādējādi, lai gan Birzgales stāsts atšķiras no pārējo – apcietinājumā nonākušo – sieviešu likteņiem, tas ir būtisks elements "Rožu ielā", jo pierāda, cik nozīmīga vēstures glabātāja var būt sieviete.
Stūra mājas gaiteņi, sienas, cietuma kameras, pratināšanas telpas piesūkušies ar ieslodzīto cilvēku sāpēm un ciešanām, un šajā namā izdzisušas arī sieviešu dzīves. To nedrīkstētu aizmirst, un cilvēkiem būtu jāatgādina arī šo cietušo vārdi. Piemēram, 33 gadus vecā Tekla Locāne pēc pirmās pratināšanas noasiņoja kuņģa čūlas plīsuma rezultātā. Tāpat zināms gadījums, kad grūtniece Antoņina Brasla apcietinājumā dzemdēja bērnu, kura ķermeni klājuši asinsizplūdumi, jo sievietei pratināšanas laikā sita pa vēderu.
Izstādē "Rožu iela" aplūkotie stāsti it kā sniedz lielāku cerību. Ne visas sievietes izdzīvoja Čekas represijās, un ne visas atgriezās no izsūtījuma, tomēr bija daudzas, kuras smago nastu izturēja.
Kad jautāju Viktorijai Pivenai, vai viņa saskata paralēles sieviešu likteņiem padomju okupācijas laikā Latvijā un pašreizējā Krievijas okupācijā Ukrainā, Pivena skaidro –
vienojošais faktors ir tas, ka sieviete kā upuris ir atradusi un atrod spēku ne tikai, lai dzīvotu, bet pat dotu dzīvību.
Bērni dzima ieslodzījumā padomju sistēmā, un bērni Krievijas uzlidojumu laikā dzimuši arī ukraiņu mātēm, slēpjoties pazemē, metro stacijās. Sievietes ir stipras, viņas nesalūst, viņas spēlēja būtisku lomu un nepalika otrajā plānā pretošanās kustībā okupētajā Latvijā, un daudzas sievietes par brīvību tagad cīnās Ukrainas armijas sastāvā. Un, protams, vienojošais elements ir cerība. Gan tolaik, gan tagad sieviešu sirdīs bijusi un ir cerība tam, ka briesmas reiz beigsies, tam, ka atkal varēs satikt savus tuvākos un atgriezties mājās.
Kā piebilst Viktorija Pivena – ja reiz Čekas mocītās sievietes savulaik izdzīvoja un atgriezās dzimtenē, tad arī es to varētu.
Protams, esot Latvijā, vēsturniece bieži kavējas domās par savām mājām un ģimeni, kas palikusi Ukrainā.
Varētu teikt, ka ar izstādi "Rožu iela" Pivena veiksmīgi turpinājusi ideju, ko 2019. gada nogalē Latvijas Okupācijas muzejs īstenoja ar izstādi "Cerību raksti". Tobrīd savā pagaidu mājvietā Raiņa bulvārī muzeja ārpusē, uz sētas, tika izvietotas 18 lielformāta planšetes, uz kurām bija redzami ieslodzījumā, izsūtījumā un bēgļu nometnēs tapušu rokdarbu fragmenti, kā arī stāsti par to tapšanu. Izstāde pārsteidza ne vien ar to, cik smalkas mežģīnes sievietes spēja radīt necilvēcīgos apstākļos, bet arī izdomu, kas tika likta lietā, lai iegūtu izšūšanai tik nepieciešamās adatas. Tās tika radītas no sērkociņiem, slotas zariem vai visbiežāk zivju asakām. Rokdarbi atgriezušies arī "Rožu ielā", tostarp viena no "Cerību rakstu" varonēm – Anna Krima –, kuras darinātie rokdarbi arī bija redzami uz lielformāta planšetes. Šoreiz rokdarbi kļuvuši par daļu no sieviešu stāstiem.
Viktorija Pivena norāda, ka par Stūras mājas stāstiem var runāt, bet tos nevar parādīt. Pati vieta jau ir stāsts, un tam var tikai kaut ko pievienot klāt, tāpēc ar izstādi "Rožu iela" šim stāstam vienkārši iedotas "sejas".
Plānots, ka "Rožu iela" būs pastāvīga Stūra mājas ekspozīcijas sastāvdaļa, un Pivena cer, ka nākotnē izdosies radīt aizvien jaunas idejas ekspozīcijai. Tieši tāpat kā "Rožu iela" Stūra mājas stāstiem "seju" iedeva vēsturnieces Ineses Dreimanes 2016. gadā veidotā izstāde "Pēc mums vēl ilgi zeme skums", kas bija veltīta 1941. gada jūnija beigās Rīgas Centrālcietumā bez tiesas nošautajiem 99 Latvijas civiliedzīvotājiem, un 2019. gada nogalē atklātā virtuālā izstāde "Atņemtās vēstules 1940/1941". Pēdējā minētā izstāde joprojām apskatāma Stūra mājā, tā ir nozīmīgs ekspozīcijas komponents, un tajā iespējams iepazīt septiņu cilvēku vēstules, kas atrastas Čekas ierosinātajās krimināllietās. Tie ir unikāli stāsti, jo, kā skaidrojusi vēsturniece, vairumā gadījumu izmeklēšanas lietās nekādas personīgas sarakstes fragmenti vai norādes uz to nav saglabājušās. Cilvēku rakstītās vēstules saviem tuviniekiem pārtvērusi Čeka, bet viens no skaudrākajiem stāstiem ir par divu mazu meiteņu vēstulīti biedram Staļinam apžēloties un atbrīvot viņu arestēto tēti.
Izstādes "Pēc mums vēl ilgi zeme skums", "Atņemtās vēstules 1940/1941", grāmatu prezentācijas pasākumi un publiskas diskusijas, Valmieras Drāmas teātra iestudējuma "Meža meitas" viesizrādes un tagad arī izstāde "Rožu iela" – visi šie Stūra mājā notikušie un joprojām notiekošie pasākumi apliecina, ka ēka Brīvības un Stabu ielas stūrī ir dzīvotspējīgs organisms, kas ne tikai sniedz plašu ieskatu Latvijas pagātnē ļoti smagā periodā, bet tas arī var turpināt attīstīties nākotnē. Apmeklētāju lielā interese (īpaši ārvalstu) par Stūra māju un pieprasījums pēc gidu vadītām ekskursijām pierāda, cik ārkārtīgi nepieciešams šāds muzejs ir ne tikai nacionālā, bet arī starptautiskā mērogā. Stūra māja ir unikāls resurss pētniecībai, kas būtu jāturpina un jāattīsta, piemēram, Stūra mājas šautuvē, lai labāk saprastu, vai nāvessodus Čeka tur veikusi arī atkārtotās padomju okupācijas laikā pēc 1944. gada. Pašlaik, kad norisinās publiskas diskusijas par to, cik efektīva ir vēstures mācīšana skolās, Stūra māja jau paguvusi sniegt vērtīgu ieguldījumu, aicinot skolēnus ekskursijās programmas "Latvijas skolas soma" ietvaros. Un šobrīd, kad Ukrainā turpinās civiliedzīvotāju slepkavības, arī Stūra māja ir kļuvusi par vēl lielāku kaulu rīklē tai Latvijas sabiedrības daļai, kurai joprojām nav pieņemams vēstures skaidrojums par Latvijas okupāciju un šeit īstenoto genocīdu.
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā arī Stūra māja saņēmusi triecienus – tās logi pirmajā stāvā izsisti vismaz divas reizes.
Vienlaikus atkal un atkal publiskā apspriešanā nonācis jautājums par to, kurš, kad un kā uzņemsies atbildību par šo ēku, lai izstāde par Čekas vēsturi un ekskursijas pa bijušā cietuma telpām tur varētu saglabāties. 2023. gada janvāris Latvijas Okupācijas muzejam nācis ar lielām raizēm. Vispirms Stūra mājas apsaimniekotājs – Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) – saņēmis brīdinājumu no Būvniecības valsts kontroles biroja par nepieciešamību Stūra mājā novērst bīstamību līdz 2023. gada 28. februārim, un šim nolūkam VNĪ būtu nepieciešami 300 000 eiro. Pēc tam no VNĪ vēstuli saņēmis muzejs, kurā pausts – ja netiek rasts risinājums un finansējums konstatēto bīstamību un pārkāpumu novēršanai, muzejam darbība Stūra mājā ir jāpārtrauc 1. martā.
Iesaistoties šajā procesā Kultūras ministrijai un muzejam turpinot sarunas ar prasības izvirzītājiem, radusies cerība, ka 1. marts tomēr nebūs sāpīga robežšķirtne Stūra mājas aizvēršanai. Taču kā tiks piepildīti iespaidīgās ēkas augšējie stāvi, kad tas notiks un vai muzejam kādā brīdī atkal nenāksies sniegt skaidrojumus, šobrīd atbildēt nav iespējams. Vienu soli Stūra mājas nākotnes vārdā 2020. gadā spērusi partija "Nacionālā apvienība", izsakot priekšlikumu apturēt ēkas iepriekš organizēto izsoli un visai ēkai piešķirt īpašu statusu. Izsole Stūra mājā jeb Tetera namā patiešām vairs nenotiek, bet nākamie soļi sperti nav.
Skaidrs ir tas, ka, aizverot Stūra mājas durvis apmeklētājiem, atvērt tās no jauna būs ļoti grūti, varbūt pat neiespējami, bet, kamēr tās ir atvērtas un cietušo stāsti tiek izstāstīti, tikmēr vēsture dzīvo.
Un, kamēr ukraiņi brīvību turpina nosargāt ar savām asinīm un dzīvībām, tikmēr Latvijā, par laimi, šo brīvību ir jāsargā ar stāstiem un patiesības skaidrošanu. Ja pazaudēsim šo iespēju, varam attapties krietni skaudrākā situācijā. Izstāde "Rožu iela" ir viens no atgādinājumiem par to.
Par izstādes sagatavošanu Viktorija Pivena izsaka pateicību visam Latvijas Okupācijas muzeja kolektīvam, īpaši galvenajai krājuma glabātājai Taigai Koknevičai, Stūra mājas kolēģēm Veronikai Bašarinai par palīdzību arhīva materiālu izskatīšanā, Anetei Nordenai par videomateriāla sagatavošanu, kā arī visām videomateriāla dalībniecēm, kuras atrada laiku, lai piedalītos tā tapšanā.
Raksta sagatavošanā autore atsaukusies uz materiāliem un faktiem, kurus izstādes "Čekas vēstures Latvijā" nolūkiem sagatavojusi vēsturniece Inese Dreimane, izstādē "Rožu iela" atspoguļoto informāciju, kā arī intervijas ar Viktoriju Pivenu ierakstu.
Autore izsaka pateicību vēsturniekiem Inesei Dreimanei un Jānim Goldšmitam par rakstā atspoguļoto vēstures faktu pārbaudi un konsultāciju.