Vēstures doktore Aija Jansone vada Etnogrāfijas departamentu Brīvdabas muzejā un visu mūžu pētījusi tekstiliju vēsturi. Absolvējusi rokdarbu nodaļu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, harmoniju dzīvē rod, arī darinot kaut ko pati. Tā sanācis, ka tamborēta jaka top, veicot pēdējos iekārtošanas darbus izstādei "Tamborējumi Latvijas etnogrāfijā", ko muzeja izstāžu zālē atklāj šodien. Vēsturniece gan uzreiz precizē, ka tamborēšana Latvijas teritorijā ir salīdzinoši jauna nodarbe, zemnieku sētās tā piekopta tikai kopš 20. gadsimta sākuma: "Un tas ir pilnīgi ačgārni, ka ar tamborējumu rotā interjeru, kas attiecas uz 19. gadsimtu. Tā nav vēsturiskā patiesība. Un tamborējumu arī nekad neizmantoja tautastērpa rotājumos. Jo tamborējums ir jauns."
Latvijas teritorijā tamborēšanas mode ieceļojusi ap 1880. gadu no Rietumeiropas – un tai līdzi arī specializēti rokdarbu veikali un literatūra. Izstādē iegūlusi Aijas Jansones īpašumā esošā austriešu rokdarbnieces un 19. gadsmita grāmatu autores Terēzes Dillmontes (Therese de Dillmont) angliski iztulkotā "Adatu darbu enciklopēdija" ("Encyclopedia of Needlework"’) – īsta tā laika čaklo mājsaimnieču Bībele, kur vesela nodaļa veltīta tamborēšanai.
Aija Jansone skaidro: "Vispirms šīs zināšanas ienāk muižā, ienāk pilsētā, un tikai pēc tam lēnām sasniedz zemnieces. Tāpēc ekspozīcijā rādām nelielu stūrīti no muižas un nelielu – no pilsētas, rādām arī cilvēkus fotogrāfijās, tamborētās sedziņas uz puķu plauktiem."
Tamborēšanu līdz ar citām rokdarbu tehnikām Latvijā sāka mācīt dažādos privātos rokdarbu kursos, vēlāk arī amatniecības un mājturības skolās. 1920.–30. gados esot valdījis īsts tamborēšanas bums. Izstādē apskatāmi dažādi tamborēšanas "zelta ēras" liecinieki. Dvieļi, galdauti, segas, pārklāji, palagu un spilvenu mežģīnes – kopumā ap 100 tekstīliju. Diemžēl šoreiz nebija vietas tamborētiem apģērbiem un to detaļām, bet tie noteikti būs pieminēti Aijas Jansones topošajā grāmatā par tamborējamu vēsturi Latvijā.
"Pa šiem gadiem ekspedīcijās ir vākti daudzi materiāli un dažādi stāsti dzirdēti. Es atceros, Rankā teicējas bija divas vecas kundzes, kurām bija saglabājies pilns līgavas komplekts: palags, spilvendrānas, dvieļi – visi vienā stilā. Izrādījās, tas ir traģisks stāsts, abas kundzes bija palikušas vecmeitās, līdz ar to pūrs bija saglabājies un mēs to varējām fiksēt. Dzīvē gadās arī tā," stāsta Jansone.
20. gadsimta sākuma lauku noskaņu izstādē radīs grupas "Maskačkas spēlmaņi" instrumentālās mūzikas ieraksti.
