Valsts uzņēmums “Valsts Rīgas kinostudija” privatizācijai tika nodota 1996. gadā, taču, baidoties no tās nogrimšanas, pēc diviem gadiem tika nolemts daļu uzņēmuma paturēt valsts īpašumā. Tomēr tas neattaisnojās. Kultūras ministrijā (KM) skaidro, ka valsts savu daļu būtu pārdevusi jau krietni agrāk, bet to kavēja ilgstošā tiesvedība par to, kam pieder padomju laikā uzņemto filmu autortiesības. Tiesvedība ir beigusies, un piektdien, 13. martā, izsolē nonāks gandrīz 20 procenti valstij piederošo “Rīgas kinostudijas” akciju, kuru sākumcena ir turpat 120 tūkstoši eiro.
KM valsts sekretāra vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš atklāj, ka pārdotas tikšot visas valsts īpašumā esošās akcijas. Viņš arī atzīmē: “Vēsture ir diezgan sena – šis lēmums tika pieņemts 2014. gada pašā sākumā, kad Pārresoru koordinācijas centrs pirmo reizi veica vispārēju valsts līdzdalības kapitālsabiedrībās lietderības izvērtējumu, kā rezultātā Kultūras ministrija secināja, ka valsts līdzdalība AS “Rīgas kinostudija” nav lietderīga, proti, neatbilst Valsts iekārtas pārvaldes likumam,
jo šis likums pasaka, ka valsts drīkst piedalīties uzņēmējdarbībā tikai tajos gadījumos, kad tiek labota kāda tirgus nepilnība vai kā savādāk ir iespējams nodrošināt tieši valsts uzņēmējdarbību.”
“Rīgas kinostudija” interviju Latvijas Televīzijai atteica, bilstot, ka “nevar komentēt atsevišķu akcionāru rīcību ar tiem piederošajām akcijām.” Patlaban “Rīgas kinostudijas” telpās atrodami visdažādākie īrnieki, un uzņēmums saskaņā ar mājaslapā rodamo informāciju piedāvā iznomāt filmēšanas paviljonus, rekvizītus, kostīmus.
Turpat, Šmerļa ielā, mīt arī animācijas studija “Animācijas Brigāde”, kas ir tikai nedaudz jaunāka par seno kinostudiju.
“Animācijas Brigādes” vadītājs un producents Māris Putniņš stāsta, ka līdz šim sadarbība ar “Rīgas kinostudiju” bijusi apmierinoša: “Vienmēr var gribēt kaut ko labāku, bet kaut kā viņi mūs piecieš ar mūsu vēlmēm un izpausmēm, un mēs nejūtamies ļoti apspiesti. Un es domāju, ka akciju sabiedrībai mēs esam kā tāds suvenīrs – redziet, mums ir kinostudija, kas taisa kino. Nu, ļoti jauki. Vismaz kāds kaut ko taisa. Valsts tiek vaļā no nevajadzīga balasta, šiem īpašniekiem izmaiņu nebūs, viņiem tāpat ir kontrolpakete rokās, viņi var izlemt jebko. Un mazie akcionāri var balsot, cik grib pretī vai bļaut. Tie ir kaķa lāsti, kas debesīs nekāpj. Tā kā tam visam nav īpašas nozīmes.
Vai es gribētu kādu akciju – vienu kā suvenīru; vai būs daudz gribētāju – pieļauju, ka šis darījums var izgāzties, jo neviens negribēs tās akcijas.”
Tikmēr Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja Ieva Romanova norāda: “Kļūda bija tā, ka vispār šis kultūras objekts tika atdots privatizācijai, bet kopš šī laika, kad tur ir saimniekojuši dārznieki, kas ir bijuši viens labāks par otru, kinostudija vairs nav nopietns kino nozares partneris un nopietns spēlētājs.”
Ieva Romanova ilgus gadus Rīgas kinostudijā bija māksliniece inscenētāja, vēlāk īsu brīdi AS “Rīgas kinostudija” valsts pilnvarniece.
Viņa apšauba iespēju, ka “Rīgas kinostudijā” varētu atjaunoties aktīva kino dzīve, un uzskata – valsts daļu pārdošana nozarei sekas neradīs.
Šim viedoklim pievienojas arī Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma.
“Pašreizējai “Rīgas kinostudijai” ar seno, klasisko “Rīgas kinostudiju” ir tikai fonētiski līdzīgi nosaukumā, šī kinostudija ir nekustamo īpašumu apsaimniekotājs pamatā,” spriež Dita Rietuma.
“Latvijas kino izmanto “Rīgas kinostudijas” pārraudzībā esošo paviljonu, bet samērā reti. Kāpēc tā – situācija ir mainījusies, mainījusies globāli – kinoindustrija ir kļuvusi daudz fleksiblāka, mobilāka, filmas tiek uzņemtas reālā vidē, reālās lokācijās. Jā, Latvijas kino nozarei ir vajadzīgs paviljons, pilnīgi noteikti, lai būtu konkurētspējīgs, bet “Rīgas kinostudijas” pašreiz tādu paviljonu nespēj piedāvāt.”
Kultūras ministrija skaidro, ka izsoles rezultātā iegūtā nauda nonāks Privatizācijas aģentūrā.
