Pēdējos piecos gados Tukuma mākslas muzeja krājumus papildinājušas divdesmit viena autora gleznas un tēlniecības darbi. Lielākā daļa no tām ir dāvinājumi, bet vairākas iegādātas ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu. Par vērtīgāko ieguvumu muzejnieki sauc Jāņa Vasarlauka ''Ķīšezera ainavu'', kas muzeja krājumos jau bijusi reģistrēta, bet kopš 1946. gada uzskatīta par pazudušu.
"Muzejam bija saglabājusies tikai melnbaltā fotogrāfija, kas bija atrodama digitālajā ekspozīcijā un, protams, inventāra grāmatā, bet 2016. gadā mākslinieka mazmeita atbrauca uz Tukuma muzeju, un ieraudzīja, ka šī ir tā glezna, ko viņai piedāvājis viens mākslas tirgotājs," norāda Tukuma Mākslas muzeja vadītāja Inese Klestrova.
Interesants stāsts ir arī Ilzes Strekavinas gleznai ''Hellādas peldētāja'', kurai vietu izstādē Tukuma muzejā 1984. gadā, pretēji padomju laika komisijas atzinumam, izcīnījusi toreizējā muzeja vadītāja. Līdzās gleznām, kas papildina jau krājumos esošo autoru darbus un iepazīstina ar novadnieku mākslas daudzveidību, muzeja kolekcijā nonākušas arī piecas tēlnieces Artas Dumpes skulptūras. Jauniegūtos mākslas darbus Tukuma literāti papildinājuši ar saviem iespaidiem jeb impresijām.
"Tagad, pateicoties tehnoloģijām, es viņu nofotogrāfēju, paskatos un gaidu, kas atnāks. Un tad atnāk tā vīzija, un atnāk tie vārdi, un tad arī top tā sinerģija kopā ar mākslinieku manā uztverē," pauda dzejniece Sarma Upesleja. Literātu apvienībai šī nav pirmā sadarbība ar Tukuma mākslas muzeju. Kā atzīst rakstniece Guna Roze, radusies arī pieredze, kā ar impresijām panākt mirkli, kad laiks apstājas, un pateikt to, ko skatītājs gleznā nevar ieraudzīt.
"Ir tāda filma, kur viss ir zīmēts, un tad tas stāsts tā kā apstājās vienā sekundē. Tajā brīdī, kad apstājās, ir tas, kas uzzīmēts. Šis princips man liekas ļoti interesants," saka Roze.
Izstāde ''Katram savs stāsts'' Tukuma Mākslas muzejā būs apskatāma gandrīz līdz februāra beigām.
