Konkursu uz Brīvdabas muzeja vadītāju Kultūras ministrija rīkoja trīs kārtās, no 16 pretendentiem līdz trešajai kārtai tika trīs. Pēc viņu izvērtējuma komisija ieteica ministram iecelt amatā augstākā punktu skaita saņēmēju, bet slēdzienā – kā tas parasti tiekot darīts – minēja arī otrās vietas ieguvēju, ja nu pirmais mainītu plānus.
Vairāk nekā mēnesi ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) atbildi nedeva un vēlāk preses konferencē to skaidroja tā: “Es aicināju pie sevis uz sarunu divus kandidātus, kuri bija saņēmuši visvairāk punktu, lai uzdotu abiem vienādus jautājumus par to, kā viņi saredz muzeju nākotnē. Uzsvēru: lai vadītu muzeju nākotnē, būs ļoti nepieciešamas ne tikai kompetences muzeoloģijas un vadības jomā, bet ļoti svarīga un varbūt izšķiroša būs katra kandidāta apņēmība un drosme.”
“Apņēmība un drosme” pieņemt nepopulārus lēmumus vismaz tiešā tekstā nav minēta nolikumā par pretendentiem izvirzāmajām prasībām. Taču no ministra teiktā var secināt, ka tieši tas viņam bijis būtiskākais apsvērums, vērtējot abus kandidātus. Kad beigu beigās ministrs nolēma tomēr virzīt augstāko punktu saņēmēju Unu Sedlenieci, viņa kandidatūru jau bija atsaukusi, to pamatojot šādi: “Šo sarunu gaitā man nostiprinājās pārliecība, ka man nav nepieciešamā ministrijas vadības atbalsta.”
Sedleniece uzsver, ka konkursa gaitu vērtē kā korektu un respektē ministra viedokli.
Tomēr šis piemērs rada jautājumu: kā pretendentiem uzticēties profesionālai konkursa atlasei, ja beigu beigās uzvarētājam neuzticas ministrs?
Sabiedriskās politikas centra “Providus” direktore Iveta Kažoka uzskata, ka šādus nepolitisku valsts pārvaldes amatu konkursu rezultātus ministrs drīkstētu apšaubīt vien atsevišķos gadījumos: piemēram, ja pēc atlases noticis kāds skandāls vai nākusi klajā jauna informācija, bet tad jābūt ļoti spēcīgiem argumentiem.
“Sliktākais, ko šādā situācijā gan Latvijas, gan dažkārt arī Eiropas iestādes dara, ir vienkārši velk laiku, “marinē”, gaidot, kad cilvēks pats atteikties, un tad sanāks šajā amatā apstiprināt kādu citu, kuru lēmuma pieņēmējs patiesībā uzskata par piemērotāku amatam, bet viņam nav dūšas to publiski pateikt. Un rezultāts ir tāds, ka diemžēl zūd ne tikai konkursā iesaistīto cilvēku uzticība konkursam kā procedūrai, bet arī vispār Latvijas iedzīvotāju motivācija pieteikties dalībai šādos konkursos, jo izrādās, ka pat tad, ja tu uzvari konkursā, tā nav nekāda garantija, ka tevi apstiprinās,” vērtē Kažoka.
Kažoka šo sauc par ļoti nelāgu precedentu Latvijas publiskajā pārvaldē un uzskata, ka ministram skaidri un bez vilcināšanās ir vai nu jāvirza komisijas izvēlētais kandidāts, vai atklāti jāpasaka, ka viņš komisijas lēmumam nepiekrīt, un sava nostāja jāpamato, nevis ilgstoši jātur kandidāti neziņā, radot šaubas par viņu piemērotību amatam.
“Jā, protams, mēs esam ieinteresēti, lai pie Brīvdabas muzeja vadības nonāktu ātrāk, un varbūt nebija labi, ka bija ilgs pārdomu laiks. Bet, zinot Nauri Puntuli, es esmu pārliecināts, ka šim pārdomu laikam acīmredzot ir bijis savs iemesls,” savas partijas ministru stingri aizstāv Nacionālās apvienības vadītājs Raivis Dzintars.
Viņaprāt, ir tikai apsveicami, ka ministrs kandidātu virzīšanai nepieiet formāli, bet iedziļinās, izvērtē un uzdod jautājumus.
“Es uzskatu, ka tā ir nepareiza pieeja – demonizēt politiskas amatpersonas šādā procesā. Politiskai amatpersonai ir jāuzņemas atbildība, un tas nozīmē, ka tai ir jābūt pārliecinātai par savu izvēli,” uzsver Dzintars.
Dzintars norāda, ka pārrunājis notikušo ar Puntuli, un ir drošs, ka ministrs nav izdarījis spiedienu uz konkursa uzvarētāju atteikties no amata, kā neoficiāli izskanējis publiskajā telpā. Skaidru spriedumu nesniedz arī premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”), atstājot ministra atbildībā vērtēt, vai konkursā ievēroti labas pārvaldības principi.
“Šajā gadījumā es domāju, ka ministram tiešām vajadzētu padomāt, vai visa tā norise tiešām ir atbilstoša tam, ko varētu tā plaši uztvert kā labu pārvaldību, kas stiprina sabiedrības ticību procedūrām, kuras paši esam izvirzījuši, šajā gadījumā – konkursam. Iespējams, ka viens ceļš, ko ministrs varētu izlemt. (..) Bet šis jau nav vienīgais gadījums, kad rodas jautājumi. Mūsu valstī vispār reizēm atrast labāko kandidātu ir izaicinājums dažādu iemeslu dēļ. Tāpēc, ja reiz ir kandidāts, kurš tiešām liekas, ka labi atbilst, tad man liekas, ka mums būtu svarīgi pēc iespējas nodrošināt, ka šie cilvēki varētu savus amatus ieņemt, protams, ja viņi to vēlas,” norāda Kariņš.
Iespēja rīkot jaunu konkursu Kultūras ministrijā esot apspriesta, taču, kā vēlāk rakstiskā atbildē Latvijas Radio norādīja ministrs Puntulis, nolemts tomēr neatstāt Brīvdabas muzeju bez vadības vēl ilgāk, bet ļaut sasāpējušās problēmas risināt otrās vietas ieguvējai.
Ministrs uzsver, ka kandidāti atbalstījusi arī Muzeju konsultatīvā padome, kur “par” balsoja 8 no 15 pārstāvjiem.
Lai nodrošinātu iespējami profesionālāko kandidātu atlasi uz augsta līmeņa vadītāju amatiem valsts pārvaldē, jau piecus gadus daļu konkursu centralizēti rīko Valsts kanceleja. Taču tas attiecas tikai uz ierēdņu amatiem; muzeju vadītāji tādi nav. Šādos gadījumos ministrija var gan lūgt rīkot konkursu centralizēti, gan izvēlēties to darīt pati. Bet arī Valsts kancelejas rīkotajos konkursos galavārds uzvarētāja virzīšanā ir nozares ministram, skaidro Valsts kancelejas Cilvēkresursu politikas nodaļas vadītāja Ērika Gromule.
Viņa norāda: “Konkursos, ko organizē Valsts kanceleja, ministram ir liela loma, jo viņš izvērtē šos kandidātus un viņu kompetences – gan tad, ja komisija virza apstiprināšanai divus, gan tad, ja tikai vienu kandidātu. Ministram ir tiesības viņu apstiprināt amatā vai arī pateikt, ka konkurss beidzies bez rezultāta.”
Šādi gadījumi gan esot reti. Viens no tiem bija pirms gada, kad satiksmes ministrs Tālis Linkaits (Jaunā konservatīvā partija) nolēma neapstiprināt valsts sekretāra amatā komisijas izraudzīto Anduli Židkovu, pamatojot to ar viņa darbību partijā “Attīstībai/Par!”.
Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta vadītājs Latvijā Andris Grafs cer, ka gadījums ar Brīvdabas muzeja direktora konkursu pavērs diskusiju arī par konkursiem, kas netiek rīkoti centralizēti.
“…lai neiekāptu tādās pašās problēmās.
Jo politiķu vēlme ietekmēt šo konkursu norisi nekur nav pazudusi.
Jautājums ir par kontroles mehānismiem, kā valdība kopumā organizē savu darbu, lai nebūtu situācijas, kad tiek vilcināta lēmumu pieņemšana un raidīts signāls, ka attiecīgais uzvarētājs nav saņēmis pietiekamu atbalstu un atkāpjas, kā rezultātā mēs neiegūstam spēcīgu vadītāju konkrētai organizācijai,” norāda Grafs.
Kā vienu no risinājumiem Grafs min skaidrāku atlases kritēriju definēšanu vēl pirms konkursa, jo ministrs nedrīkstētu beigās izvirzīt līderiem papildu nosacījumus un tajos balstīt savu lēmumu. Iespējams, būtu jāfiksē arī termiņš, kurā ministram pēc konkursa beigām jāpieņem lēmums, lai novērstu ilgstošu vilcināšanos.
