Laikmeta krustpunktā

Žurnāliste Aija Kuģe: Man karš vienmēr ir smirdējis pēc naida

Laikmeta krustpunktā

Nepārstāšu mīlēt Jeseņina dzeju, bet "russkij mir" nesaprotu. Saruna ar Laimu Žurginu

Viss jāsadedzina aiz sevis. Par politiku, sabiedrību un filmām saruna ar Olgu Dreģi

Ir sācies karš, ir armija iekšā jūsu mājās. Olga Dreģe atceras bērnības bēgļu gaitas

"Es atceros to rītu, kad mamma cēla mani augšā un teica: "Meitiņ, caur ķēķa durvīm, pa otru pusi mājai, ir jādodas bēgļu gaitās, jo ir sācies karš, un te ir armija iekšā jūsu mājās."" – Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā" bērnības atmiņās dalās skatuves leģenda Olga Dreģe. Šobrīd viņa, sekojot līdzi notikumiem Ukrainā, piedzīvo karu otro reizi.

Arnis Krauze: Ja es jautātu jums, kā jums šobrīd klājas, jūs varētu atbildēt, ka iet kā pa sviestu, jo nupat Dailes teātrī bija uzvedums "Dailes sviests", un arī jums bija gari mēģinājumi un izrādes, un arī skatītāju komplimenti.

Olga Dreģe: Jā, es biju gandarīta, jo pēc tāda ilgāka laika es parādījos uz skatuves un priecājos, ka arī prese ir atzīmējusi, ka skatītāji ir bijuši gandarīti, ieraugot mani atkal uz skatuves, jo bija laiks, kad bija nobažījušies, vai ar mani kaut kas nav liktenīgs  atgadījies. Mēs jau redzam, ka šobrīd aiziet mūžībā daudz kolēģu, viens pakaļ otram. Man jau arī ir pieklauvējis liktenis pie tās dzīvības, tā kā es biju priecīga par šiem koncertiem, kaut gan biju satraukusies bezgala.

Par ko satraukums ar jūsu pieredzi? 

Nu bet manā vecumā pat profesionāls dziedātājs vairs nedzied, 85 gados. Nu tas jau vien, un pēc tāda laika tomēr ilga, bet jā, viss, manuprāt, izdevās normāli, un skatītāju atsaucība bija ļoti vēlīga. 

Šī brīža trauksmainie notikumi pasaulē, karš Ukrainā, Olga, es saprotu, arī tīri personiski jums šis karš ir gluži vai acu priekšā, jo jūsu ģimene ir uzņēmusi vienu Ukrainas ģimeni pie sevis? 

Jā, mana meita ir pieņēmusi ukraiņu māmiņu ar divām meitām, kuras ir brīnišķīgas un sarunājas ar manu mazdēlu angliski, un ir iemācījušās jau ļoti daudz latviski runāt, un satraucas par notikumiem [Ukrainā]. Viņas ir no Kijivas un satraucas par savu tēti, domā par iespēju satikties, varbūt riskēt un satikties. Meiteņu māmiņa strādā bērnudārzā un ir dabūjusi arī darbiņu, kaut gan viņai ir jābrauc no Ķengaraga līdz Zolitūdei, viņa brauc ar vilcienu, viņa to iztur ļoti godam. 

Manā pieredzē tas otrais karš, es karu otrreiz piedzīvoju.

Bēgļu gaitas mums bija ļoti traģiskas, jo es atceros to rītu, kad mamma cēla mani augšā un teica: "Meitiņ, caur ķēķa durvīm, pa otru pusi mājai, ir jādodas bēgļu gaitās, jo ir sācies karš, un te ir armija iekšā jūsu mājās."

Jums bija jāpamet māja Sarkaņos?

Jā, Sarkaņos, bija jāpamet māja. Mēs aizbraucām uz Oļu pagastu ar visu iedzīvi, ar visiem lopiem, ar zirgiem. [Mums] bija ķēve, ko tētiņš visu dzīvi bija ilgojies iegādāties, un mazs kumeliņš. Ar visu iedzīvi, ar visu mēs aizbēgām uz Rāvijas purviem vienā saimnieka pagrabā, kur domājām, ka tur nebūs kaujas, bet tur faktiski bija vislielākās kaujas, jo purvā bija krievu armija un kalnā bija vācietis [vācu armija], un [pa vidu] visi aploki ar ievainotajiem lopiem, kuri, šķembu ķerti, īdēja un vaidēja, un mauroja. Pirmo trāpīja mūsu āzīti, kas tika nogalināts.

Manas vecākās māsas gāja uz siena šķūni, kur, kā tētiņš teica, nāve apvieno gan vāciešu armijas kritušos, gan krievu zaldātus, jo iebēga, ierāpās viņi tajā siena šķūnī, lai vienkārši uz tām cisām aizietu mūžībā.

Māsas skrēja palīgā, rakstīja vācu valodā vācu zaldātu vēstules tuviniekiem. Vienā dienā ienāca krievu virsnieks un pateica, ka 15 minūtēs jums ir šis pagrabs jāatstāj, jo laidīs krievu armija darbā "katjušu" (raķešu palaišanas ierocis – red.), un te nepaliks pāri nekas. Vēlāk man bija žēl sviesta ķipīša, kurā vecāki bija paņēmuši līdzi sviestiņu, sakūluši, lai būtu no kā bēgļu gaitās pārtikt un tā. Tā mēs caur to purvu [bēgām], caur ievainotiem zaldātiem, kurus veda suņu pajūgos uz tādām zemām ragutiņām, es pat pakritu uz viena nomirušā. Atceros kā šodien, kādas bija acis, ar plēvi pārvilktas. Tas ir uz mūžu, šīs atmiņas ir uz mūžu, tas bija briesmīgi. Atbēgām uz mājām, kur arī viss bija nodedzis, un sākās pēc kara pagrabā mitināšanās. Un brāli savainoja, tas saspridzinājās ar granātu, jo bērni jau skrēja ārā un uzlasīja tās atstātās mīnas un granātas. 

Tas viss ir pagātnē, kā saka, bet man tas ir atmiņā otru reizi, tāpēc es ļoti smagi pārdzīvoju šo karu un domāju, lai Dievs mūs pasargā, manu paaudzi, kas faktiski jau piedzīvo otrreiz to.

Mēs dzīvojām un domājām, ka nekad, nekad tas neatgriezīsies, un nevarējām pat iedomāties mūža nogalē, ka piedzīvosim otrreiz šīs nežēlības, zvērības, iznīcību, vardarbību, varmācību. Tas ir neprāts manā uztverē. 

Es klausos jūsu stāstā, tās ir spilgtas, sāpīgas atmiņas, un tādas tagad būs arī daudziem ukraiņu bērniem, viņi pieredz tieši to pašu, ko bērnībā pieredzējāt jūs. 

Jā, un daudzi tiek deportēti arī uz Krieviju, kā viņiem tur veiksies? Es sekoju katru dienu, klausos arī, ko [Igors] Rajevs stāsta, un sekoju tiem notikumiem Ukrainā diendienā. Es arī kolēģiem sacīju, kad atgriezos uz koncertiem, ka to vien daru, kā skatos tos notikumus un dzīvoju faktiski līdzi tam ļoti aktīvi, zinu visu un brīnos arī par tiem cilvēkiem, kuri negrib zināt to iebrukuma patiesību, kuri domā citādi. 

Es brīnos par tiem, kuri joprojām cildina Putinu. 

Jā, es esmu pārsteigta par to. 

Un ne tikai krievu cilvēki.

Un ne tikai krievu cilvēki, jā. Es esmu daudz par ko pārsteigta, kas man pilnīgi liek pārdomāt visu pieredzi, kas mums nāk līdz, visas skolas gaitas, studiju laiku. Paldies Dievam, ka man ir šī profesija, kas liek domāt par cilvēka garīgumu, par cilvēka personību. Man jau bija arī kolēģi, Harijs Liepiņš un Valentīns Skulme, un [Eduards] Pāvuls, kas arī izbraukuma izrādēs stāstīja mums šos piedzīvojumus no tiem [kara] laikiem, un tie ir tādi nostāsti, kurus nevar šajos aktieru tēlainajos stāstos vispār aizmirst. Kā Valentīns Skulme stāstīja, ka mēs [karavīri] nokļuvām amerikāņu gūstā, bijām sadzīti gūstekņi vienā aplokā, vienīgā doma bija, kaut izlīstu kaut viens asniņš, kuru varētu apēst, kaut izlīstu no zemes kāds asniņš. Tāpat, ko Harijs atkal stāstīja, būdams leģionā par to visu laiku, par pieredzi, un ko Pāvuls stāstīja, kādi gadījumi viņu ir izglābuši no bojāejas.

Visur ir šī cilvēcība, visur ir šis cilvēka saprāts, vai tā ir vīrieša vai sievietes kaut kāda zemapziņa, dzīvot dziņa, kas likusi piemiegt ar aci un teikt – bēdz. 

Olga, jūs ļoti cieši sekojat līdzi šim karam, vai esat domājusi, kas notiek Putina galvā? Un kas notiek to Krievijas mākslinieku, arī jūsu kolēģu aktieru prātos, kuri kaismīgi atbalsta šo karu, atbalsta Putinu? 

Es par to esmu pārsteigta, un manam saprātam tas nav pieņemams. Es esmu dziļā tādā neziņā, vai tiešām? Un tad man gribas domāt, cik tur ir tas politiskais, cik tur ir spiediens no tā politiskā uzskata par to iekarošanu. Es arī lasu, ko Putins saka. Es domāju, vai tiešām 21. gadsimtā ir svarīga šī valdošā varaskāre, apliecināt to praksē? Es esmu ticīgs cilvēks, kur paliek pazemība? Kur paliek pielūgsme? Kur paliek cilvēciskais dzīvību apliecinošais moments? Kāpēc šī netaisnā iznīcība pret jauno paaudzi, pret bērniem, pret citādi domājošajiem? Man par to ļoti daudz jādomā, ļoti daudz. 

Jūsu paredzējums, ar ko šis karš beigsies? 

Es gribu ticēt, ka tas saprāts tomēr ņems virsroku. 

Mēs turpināsim sarunu par Latvijas politiku. Arī jūs esat bijusi Saeimas deputāte, kāds ir jūsu kopsavilkums, īss vērojums par to, kas notiek Latvijas politikā? Cik daudz jūs sekojat, kas notiek valdībā? 

Es sekoju. Es domāju, ka daudz kur ir pieļautas arī kļūdas, ka esam bijuši par mierīgu, ka neesam laikus izdarījuši to, kas būtu jāizdara, ja gribam tiešām justies brīvi un justies latvieši savā zemē. Daudz kas ir nokavēts. Es tur [Saeimā], bez šaubām, iekļuvu pavisam nejauši. 

Īsi izstāstiet, kā jūs tur iekļuvāt? 

Mani uzrunāja [Demokrātiskā] centra partija un teica, ka tevi taču neievēlēs, nu atbrauc mums līdzi pie uzrunām. Tauta jau mani vairāk zināja kā aktrisi, kā Matildi no "Purva bridēja", kā no "Velna kalpiem" un citām filmām. Mani pedagogi mani vienmēr brīdināja, ka šī profesija nav uz mūžu, kaut gan man ir laimējies, es esmu 60 gadus uz skatuves. Septiņi direktori ir mainījušies, septiņi galvenie režisori ir mainījušies, bet mēs vēl no trešās studijas esam vēl nedaudz cilvēki. 

Bet vēl pie tās politikas..

Mani "ieplusoja". Tad es Imantam Ziedonim zvanīju, ko lai es daru? Es atteikšos! Viņš teica, ka es nedrīkstu tā darīt, ja tevi tauta ir "ieplusojusi", tu nedrīksti atteikties, tev ir jāsāk apgūt tas un saprast, kur tu esi iekļuvusi. Es nodomāju, kāpēc man nepamēģināt? Kāpēc neaizstāvēt kultūru savā brīvā valstī? Mēs taču, piektā Saeima, bijām pirmā pēc neatkarības atgūšanas, un tad man bija liels pārsteigums, ka tur daudzi bija tādi.

Tad es tikai arī sāku saprast, ka jārunā partiju vārdā, bet

es biju bezpartejiska, es varēju nospiest to podziņu tā, kā es to vēlējos, un es lepojos, ka esmu nospiedusi podziņu par krievu armijas izvešanu, par kultūras programmas pieņemšanu, ka man ir tomēr palaimējies. 

Par Saeimas darbu, kāds jums bija kopsavilkumus – bija vērts iet politikā? Jums tur bija arī saķeršanās nelielas, jūs aizgājāt no Demokrātiskās centrālās partijas prom, un tad jūs aizgājāt uz LNNK, un sestajās Saeimas vēlēšanās Vidzemes apgabalā jums bija visvairāk mīnusu. Cik tas jums toreiz bija sāpīgi, un vai domājāt, kāpēc tā?

Es to sapratu tikai vēlāk, ka tas bija sakarā ar visu to atmosfēru, kas bija ap mani pēc tam radīta, ka es to daru savtīgos nolūkos. Man jau patika, kā Ausma Kantāne bija atbildējusi, ka es nāku te strādāt, jūs jau nākat te izrādīties. 

Tad jūs to politikas ķēķi arī visu tuvplānā izbaudījāt?

Jā, izbaudīju, bet tas bija tā vērts, jo es sapratu, kā top likums un kā darbojas partijas, un kāda nozīme ir šai daudzpartiju sistēmai, un cik var viens deputāts. Viens var izcīnīt tikai frakcijā savā, ja tu ej un pārliecini savus frakcijas biedrus, ka tu vari panākt to, un ieliek to tavu punktu, uzskatu vai jautājumu sēdē, lielajā plānā.

Tur jābūt ar ziloņa ādu, diplomātiskām smadzenēm un īpašai izglītībai, lai tu varētu pastāvēt tur, lai tu varētu savu pārliecību tur apstiprināt. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt