Kultūrdeva

Marģers un burvju māksla

Kultūrdeva

"Kultūrdeva"

Vaira Vīķe-Freiberga – "kosmoloģiskās" dainas un Ziemassvētki

Ir gaismai spēks, kas tumsai nav. Saruna ar Vairu Vīķi-Freibergu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Strādāt pie savas sapratnes ir mūža darbs, mūžīgā izaugsme, ar ko mums jārēķinās, ja negribam kā piepes izkalst un iesūnoties paši savā garīgajā dzīvē un attīstībā. Garīgai attīstībai, manuprāt, jāturpinās līdz mūža galam, līdz pēdējai elpai; ja viņa apstājas, jūsu mūžs tikpat kā vairs neeksistē," raidījumā "Kultūrdeva" pauž Vaira Vīķe-Freiberga, bijusī Latvijas Valsts prezidente, psiholoģijas doktore, folkloras un literatūras zinātniece, kura pēc savas cienījamās jubilejas turpina darboties pētniecībā un seko aktuālajai situācijai pasaules politikā.

Henrieta Verhoustinska: Pirms mūsu tikšanās vēlreiz noskatījos filmu par jums "Trejādas saules" (rež. Jānis Ozoliņš-Ozols, 2008), tur Māra Zālīte teica, ka jūsu personības kodols ir tas, ka jums ir globālā identitāte un latviskā identitāte, un tajā krustpunktā ir jūsu personības kodols. Vai tas tā ir joprojām, pēc tik daudziem gadiem Latvijā?

Vaira Vīķe-Freiberga: Man šķiet, ka Māra ir uzstādījusi diezgan precīzu diagnozi. 

Tā ir joprojām?

Jā, noteikti.

Kā jūs izjūtat globālismu pretstatā latvietībai, tas jums kaut kā savstarpēji palīdz?

Mēs esam daļa no kopienas, kas ir ne tik vien Eiropa un Eiropas Savienība tādā politiski ģeostratēģiskā nozīmē, NATO atkal drošības nozīmē.

Mēs esam uz šīs planētas līdzceļotāji visi, kas te atrodamies.

Savas pieredzes dēļ – uzaugu trīs kontinentos, saskarē ar kādām sešām, piecām dažādām kultūrām, pirms biju divdesmit vienu gadu veca. Man šķiet, tā ir ļoti reāla pielāgošanās realitātei, kāda pasaulē eksistē.

Jūs skolojāties Marokā un Kanādā, apguvāt psiholoģiju, ko likāt lietā, lai analizētu latviešu folkloru. Šeit man ir divas jūsu grāmatas, pirmā no tām ir latviešu filologiem un literatūras pētniekiem labi zināmā "Kosmoloģiskā saule", kas ir tulkota angliski, tā ir daļa no jūsu darbu cikla "Trejādas saules". Domājot par "Kosmoloģisko sauli", man radās jautājums: kāpēc tieši saule ir bijusi tik daudz jūsu uzmanības, folkloras pētniecības centrā? 

Tas sākās, kad mani aicināja kā jaunu, tikko doktorantūru beigušu profesori vasaras brīvlaikā doties uz Ameriku, kur sākās jauna kustība, latviešu "2x2" nometnes, kur mēs viņus, kā lai saka, aizvedām kaut kur izolēta meža vidū vai ezera krastā, prom no vietējās sabiedrības, kanādiešu vai amerikāņu lielākoties. Man prasīja, vai es runāju par folkloru. Teicu, ka es esmu sākusi tulkot latviešu tautas pasakas. Man bija doma tulkot tās angliski, īsās pasakas, kas man bērnībā bija patikušas, kas acīmredzot Amerikā nevienu neinteresēja. Par pasakām nē, pastāsti kaut ko par tautas dziesmām! Saku: es gaužām maz ko zinu par tautasdziesmām. Viņi saka: viss, kas tev ir vajadzīgs, ir zināt mazliet vairāk nekā tiem jauniešiem, un tas būs viegli izdarāms.

Nodibinājās AABS (Baltijas studiju veicināšanas apvienība/Association for the Advancement of Baltic Studies – red.) Baltu zinātnieku apvienība, kur latvieši bija galvenais dzinējspēks. Tiem katru otro gadu bija konferences. Man pienāk ziņojums, ka notiek tāda konference pie Sanfrancisko, Sanhosē. Un es domāju: Rietumu krastā vēl neesmu bijusi, būtu interesanti, ja es tur varētu aizbraukt komandējumā, bet jāizgudro kaut kāds referāts. Un sāku – sagadīšanās pēc – par buramvārdiem. Ne tik daudz no literārā, kā no psiholoģiskā viedokļa.

Buramvārdos ir ļoti zīmīga dzejiskā tēlainība, bet lietota terapeitiskos nolūkos, lai radītu pašsuģestiju.

Vēlāk turpinājās šie darbi. Man bija pieejami tikai tie divpadsmit sējumi, kas bija Kopenhāgenā iedoti, kur apkopoti gan Krišjāņa Barona, [Henrija] Visendorfa, gan Pētera Šmita rediģētie četri sējumi. Tātad man bija divpadsmit sējumi. Protams, jā, tematiski sakārtoti, bet konkrēti kaut ko sameklēt bija diezgan darbietilpīgi.  Un mans vīrs [Imants Freibergs] kā jauns datorzinātnieks un programmatūras speciālists, saka, ka vajadzētu gudrot, kā varētu izmantot datoru. Barons pārcēla mutvārdu valodu rakstiskā valodā, tamdēļ viņa tika saglabāta. Mūsdienās, tagad, kad pasaule vairāk datorizēta, un te mēs runājam par 1965.–1966.gadu, vajadzētu dainas pārnest arī datoram pieejamā veidā. Tas tolaik [notika] ar perfokartītem, ticiet man, es sāku to darīt, šausmīgi grūts un piņķerīgs darbs (smejas), bet galvenokārt tie datori tajā laikā bija milzīgi klami, viņiem bija īsa atmiņa un lēni apgriezieni. Bet mēs tehniski gājam uz priekšu. Tomēr sapratām – mēs nejaudāsim ar esošo tehniku visus 12 sējumus pārrakstīt. Pārrakstījām tuvu pie trīs no tiem divpadsmit, tomēr vairāk nevarēja. Un vienkārši tehnisku iemeslu dēļ mums vajadzēja tematisko korpusu, kas  būtu vieglāk apstrādājams. [..] Lai varētu sākt, bija jāatrod jautājums, kas bija vispārēji zinātniskās interesēs, nevis tikai "mums ir smukas dziesmiņas, un mēs gribam viņas parādīt". Vajadzēja kaut ko vairāk. Man šķita, ka saule ir ļoti nozīmīgs jēdziens latviešiem vispār kā simbols. Un galvenais, ka mēs cerējām, ka tur būs kādas tūkstoš dziesmas un mēs viegli tiksim galā. Kad sāka rādīties, ka tur ir četri tūkstoši pieci simti dziesmu un vēl piecsimt dublikāti, dabīgi, ka tas darbs ievilkās.

Droši vien Marokas saule ietekmēja šo izvēli.

Zināt, saules visiem tiem, kas ir dzīvojuši Marokā, šo zemi atstājot, vienmēr pietrūkst. Tā īpašā gaisma tur ir, un esmu ievērojusi, ka [tā] turpinās apmēram līdz Kordobai un Granadai, ko savulaik Marokas sultāni iekaroja un septiņsimt gadus noturēja šīs teritorijas. Tālāk Ziemeļos tādas gaismas vairs nav. Bet man, pirmo rītu izejot Marokas saulē pēc tam, kad bijām tumšā naktī ieradušies, bija sajūta, ka man dur acīs ar dunčiem, ar adatām. Mēs bijām atbraukuši no Minhenes, tur bija aprīļa mēnesis, mākoņi, sniegs, lietus, tumšs, un, uzreiz iznākot šajā spožajā aprīļa saulē, kas ir Marokā, man sāpēja acis. Ļoti ilgi gāja, lai pierastu. Varbūt manām acīm par labu nenāca, ka tur gandrīz sešus gadus  četrreiz dienā gāju uz skolu un atpakaļ, tas varbūt tīklenei bija ne tik labi, bet garam un garastāvoklim [gan]. Ir gaismai savs spēks, kas nav tumsai.

Pagājušajā gadā izdota "Nizami Gandževi Septiņas skaistules un citas esejas par literatūru". Jūs esat arī šī 12. gadsimta persiešu dzejnieka vārdā nosauktā internacionālā centra padomes līdzpriekšsēdētāja, un šīs grāmatas saturs uzrāda jūsu ārkārtīgi daudzpusīgās intereses par literatūru. Šeit ir esejas ne tikai par latviešu literatūru, par pašu Nizami Gandževi, bet arī par mordviešu un dienvidosetīnu folkloru un Ziemeļamerikas mītiem. Vai jūs joprojām tikpat plaši interesējaties par literatūru un joprojām nodarbojaties ar literatūrzinātni?

Tā, kā laiks to atļauj, – jā. Tikko, sagadīšanās pēc, internetā kaut ko citu meklējot, man parādījās programma, kur literatūras kritiķi stāsta, cik šausmīgi grūti saprotams ir Emīlijas Brontē 19. gadsimtā rakstītais, vienīgais, bet slavenais romāns "Wuthering Heights" jeb "Kalnu aukas". Viens no slavenākajiem angļu literatūrā sarakstītajiem romāniem. Es viņu lasīju trīspadsmit, četrpadsmit gadu vecumā un tiešām neko nesapratu. Un tie literatūrkritiķi saka, – nē, tas ir grūti saprotams romāns, grūti izprotams. Dabūju viņu uz "Kindle" par dolāru astoņpadsmit, dārgi nemaksāja, garš romāns. Izlasīju un, protams, savā vecumā, man tagad tā bilde klāra, kas tur par lietu. (smejas) Domāju, kaut nu man būtu laiks un spēks, labprāt gribētos uzrakstīt eseju, par ko šis romāns ir, kas, manuprāt, tur notiek, jo viņš ir īpatnējs, nenoliedzami. Bet nu... visu dzīvē nevar padarīt.

Labdarības koncertā "Nāc līdzās Ziemassvētkos!"
Labdarības koncertā "Nāc līdzās Ziemassvētkos!"

Kopš 2007. gada jūs esat fonda "Nāc līdzās!" patronese, viņu mājaslapā teikts, ka jūs apmeklējat viņu koncertus un arī esat sadraudzējusies ar šīs kustības cilvēkiem. Kā jums šķiet, vai Latvijas sabiedrība ir sasniegusi to cilvēcisko briedumu, kad labdarība ir normāla cilvēka dzīves sastāvdaļa?

Man šķiet, ka liela daļa jā. "Nāc līdzās!" nav labdarība tikai kā abstrakts jēdziens, jautājums ir par cilvēkiem, bērniem, jauniešiem, kurus, varētu teikt, daba ir apdalījusi. Kuriem jau no dzimšanas ir īpašības un īpatnības, kas prasa, ka viņiem ir jābūt kādam, kas viņus kopj, par viņiem gādā un rūpējas vairāk nekā par caurmēra bērnu. Manā bērnībā, atceros, ja ģimenē piedzima bērns ar īpašām vajadzībām, to mēdza slēpt un uzskatīt kā kaunu, jo norma skaitījās, ka godīgiem cilvēkiem ir godīgi un normāli bērni. Tagad, paldies Dievam, pasaule ir nonākusi pie secinājuma, ka daba ir ļoti kaprīza, absolūti, totāli kaprīza, neparedzama. Un mūsu ģenētiskais kods, kaut gan ir apbrīnojami smalki, pieņemam, ka evolūcijas ceļā, attīstījies, arī šajā kodā brīžam kaut kas pārtrūkst, saiet šķībi. Mums ir jārēķinās ar šādām, varētu teikt, dabas kļūmēm, kas cilvēkiem tad ir jālabo un jācenšas ar viņām sadzīvot. Galvenais, ko tas prasa, – saprast, ja arī cilvēkam miesa kaut kādā veidā no dabas nav izdevusies gluži tāda, kā norma to prasītu, viņa sirds un dvēsele ir tāda pati [kā citiem]. Pat ja liekas, ka viņš intelektuāli nesaprot, ko viņam saki. Domāju, arī tāds bērns vai pieaugušais, viņš izjūt to starojumu. Zinātniski pa pusei ir liecības un nav, – cilvēki izstaro viļņus un radiāciju, un visu kaut ko citu. Mans minējums, ka zinātne to drīz vien būs spējīga apstiprināt: labvēlības viļņi, kas plūst cilvēkam no sirds pret citiem, citi cilvēki viņus uztver zemapziņā, jo viņiem ir tādi paši receptori organismā, kas to saprot.

Jūs jau intervijā žurnālam "Ir" teicāt, ka apbrīnojat ukraiņu sīkstumu šobrīd Ukrainā, kā viņi cīnās par savu valsti.  Šobrīd Latvijā ir ļoti daudz ukraiņu bēgļu, ukraiņu mākslinieku, dziedātāju, aktieru, rakstnieku, kuriem tika dibinātas īpašas atbalsta programmas un kuri pamazām integrējas mūsu kultūrā. Kā mums būtu jāuzņem šie ukraiņu kultūras pārstāvji?

Man šķiet, tas tikai bagātinās mūsu sabiedrību. Ņemot vēra, ka mums ir zema dzimstība, diezgan augsta emigrācija, dzīvā spēka pienesums mums nāktu tikai par labu. Ja šie ļaudis nāk ar labvēlīgu attieksmi un respektu pret Latviju kā neatkarīgu zemi ar savu neatkarīgu valodu un kultūru, tādā gadījumā, domāju, viņiem nebūs nekādas grūtības saglabāt savu ukrainību un iekļauties mūsu latvietībā. PBLA (Pasaules brīvo latviešu apvienībai – red.) tikko bija tikšanās šeit, mums ar vīru viņi laipni pasniedza savu balvu.

Latvieši visā pasaulē, vairākās paaudzēs var apliecināt, ka ir iespējams būt labam amerikānim, kanādietim, brazīlietim, austrālietim un kamnebūt, tajā pašā laikā arī būt dedzīgam latvietim.

Cilvēki ir daudzpusīgi gan savā intelektā, gan savās jūtās.

Bēgot no kara sekām, Latvijā pašlaik ir apmetušies arī krievu kultūras pārstāvji, arī krievu žurnālisti. Daļā sabiedrības ir šaubas, kā tas var ietekmēt mūsu latvisko kultūru un kā tas šajos kara apstākļos ir uztverams. Kāda ir jūsu attieksme pret šiem cilvēkiem?

Tā ir, es atzīšos, rezervēta. Mani pietiekami satriec tie rādītāji, kas saka – trīs ceturtdaļas Krievijas iedzīvotāju jūsmīgi atbalsta prezidentu Vladimiru Putinu, vienalga ko viņš dara. Varētu domāt, viņiem ir bailes atklāt savas jūtas, bet redzams, viņi ir pārliecināti [piekritēji] šim, es teiktu, diezgan šķībajam pasaules uzskatam un loģiski nepamatotajiem argumentiem pret Ukrainu. Ja ļaudis ir gatavi tam sekot un sekot tamdēļ, ka tiek spēlēts uz viņu lielkrievu šovinisma, dižmanības un imperiālistiskām jūtām, ka tās ir viegli viņos atmodināt, tad man nav pārliecības, – nesaku, ka esmu spējīga pateikt, kurš ir kurš, – bet

rodas šaubas par to, vai cilvēks, kurš ir oponents Putinam kā prezidentam un viņa rīcībai, tajā pašā laikā ir kā šķīsta bāreņa asara, tīrs demokrāts, gatavs respektēt Latvijas demokrātiju, kultūru un esamību.

Neskatoties uz visu to, kas vēsturē ir noticis, tai skaitā cara un padomju laikus, kad šeit dominēja krievu vara vai no Pēterburgas vai no Maskavas. Es neizslēdzu kā iespējamu, ka tie ļaudis, kas uzskata, ka patlabanējā Krievijas politika viņiem nav pieņemama, ka viņi arī tiešām savā dvēselē saprot, ka viņiem ir vēlme pēc demokrātijas, kas nozīmē, ka viņiem ir jābūt respektam arī pret mazām tautām un to vēlmēm pēc savas eksistences, kultūras un valodas. Ka viņos nemīt apslēpts, vairāk vai mazāk, lielkrievu šovinists, kas sevi iedomājas par kungu tautu, kam ir visas tiesības citus iekarot un viņiem noteikt toni. Tā krievu tautai, es teiktu, ir nopietna psiholoģiska slimība. Tas tiek kultivēts ļoti neveselīgā veidā no prezideta [Vladimira] Putina un viņa atbalstītajiem. Krievu tautai tas nenāk par labu, krievu tautai ir resursi, cilvēcīgie resursi, vēstures resursi, avoti, no kuriem smelties cita veida ideoloģiju un pārliecību. Es novēlu viņiem, lai viņi no šī Putina radītā vājprāta un zvērīgi necilvēcīgās attieksmes pret ukraiņu tautu, ka viņi to varētu pārvarēt un atgriezties atpakaļ pie savas cilvēcības. Domāju, viņiem būtu pietiekami atsperes punktu tieši pašiem savā kultūrā.

Un kā mums izturēties pret "atcelšanas kultūru", ko šobrīd pieprasa liela daļa Latvijas sabiedrības attiecībā pret krievu kultūru – literatūru, mākslu, mūziku?

Ja mēs runājam par krievu literatūru savā eksistences garumā, par krievu klasiķiem it īpaši – viņi nav vainīgi, nedz viņi ir saistīti ar to vājprātu, kas Krievijā patlaban radīts un kuram cilvēki kā vēja nestas lapas plūst un seko līdzi. Un, ja kādam ienāk prātā, ka vajadzētu atsacīties no Ļermontova vai Puškina ielas, es teiktu – nē. Drīzāk vajadzētu labot pagātnes vēsturiskās kļūdas, ka mums tika proponēti tikai krievu dižgari. Ja mēs gribam, kā francūži darīja Kasablankā: vienā galā bija galvaspilsētu rajons, tur bija Rīgas iela un Stokholmas iela, Londonas un Parīzes iela, un tā tālāk. 

Ja mums ir tāds rajons, kur ir Ļermontova un Puškina ielas, es ļoti gribētu blakus redzēt Servantesu un Šekspīru, un Moljēru, Danti un daudzus citus.

Tad radām dižgaru rajonu. Paturam tur tos, kas kā dižgari ir pelnījuši tur savu vietu, bet, ja tā ir koloniālisma izpausme, šie ielu nosaukumi, ja tās ir paliekas no lielkrievu šovinisma, šie recedīvi – jā, tiem nav vietas mūsu modernajā pasaulē. Bet izcilībai, mākslas, mūzikas un literatūras sasniegumiem nav jābūt politisko apstākļu, nedz arī psiholoģiskā vājprāta uzspiestiem šabloniem, no tiem mums būtu jāatbrīvojas.

Dižgari paliek ar savu devumu cilvēcei, tas pieder visai cilvēcei.

Vai kultūras, mākslas misija globālās politiskās krīzes laikā ir mainījusies? Vai kultūrai un mākslai būtu jābūt nacionālākai, patriotiskākai vai kaut kādā veidā ideoloģiskākai?

Ja nemaldos, kaut kad 1980. gadu dekādē, protams, jau kopš komunistu okupācijas, sākās Latvijā ļoti dzīvas debates, ka dzejniekiem ir jābūt dvēseļu inženieriem, ka jebkurai mākslas un kultūras izpausmei ir jākalpo komunisma izplatīšanai un jaunā padomju cilvēka radīšanai un audzināšanai. Domāju, pat vēlāk, 1990. gados, "Literatūrā un Mākslā", daļēji varbūt arī "Karogā" bija debates par pozitīvo varoni. Nu redziet, pozitīvais varonis ir kaut kas, kas jums tiek karināts priekšā kā tāds izbāzenis, kuram tad jums it kā būtu jācenšas sekot.  Bet tagad lasām dažus romānus no modernās literatūras, kur domā, ka tikai antivaronis var būt literāri smalks un interesants. Jebkāds varonis, kam ir pozitīvas īpašības, ir šausmīgi vecmodīgs un nekam nederīgs. Man šķiet, ka šāda pieeja literatūrai nav ideoloģiski neitrāla, nebūt. Bet es jums pateikšu, no kā viņa nāk. No marksistiskās propagandas un tās iespaida. Katrā ziņā Eiropā, Eiropas Savienībā, ne tik daudz Amerikā. [..] Mums būtu jāapjēdz, ka, ja mēs izvērtējam mākslu, kultūru un tās vērtības,

mums tajā pašā laikā jāapzinās, ka tā doma, ka māksla dzīvo pati savu, eņģeliski pacilātu gan no cilvēkiem, gan no apkārtējās sabiedrības un tās ideoloģijām brīvu garu un plivināšanos, ka diemžēl tā ir ilūzija.

Viņa ir kontekstualizēta iekš mums kā fiziskās un fizioloģiskās būtībās. Mūsu kultūras mantojums un tās sabiedrības vērtības, kas mainās, kas ir dažādas, kas atšķiras tās pašas sabiedrības dažādo locekļu starpā, – galvenais ir, lai mēs to apzinātos un izprastu. Te nu ir iespējams pašiem piestrādāt, lai izveidotu savu sapratni, ne tikai papagailiski atkārtotu kaut ko, kas tajā laikā ir modē vai kāda autoritāte ir proklamējusi.

Strādāt pie savas sapratnes ir mūža darbs, mūžīgā izaugsme, ar ko mums jārēķinās, ja mēs negribam kā piepes izkalst un iesūnoties paši savā garīgajā dzīvē un attīstībā.

Garīgā attīstība, – viņai, manuprāt, jāturpinās līdz mūža galam, līdz pēdējai elpai; ja viņa apstājas, jūsu mūžs tikpat kā vairs neeksistē.

Vaira Vīķe-Freiberga
Vaira Vīķe-Freiberga

Bet kādu tad jūs šajā politiski sabiedriskajā kontekstā gaidītu mākslas un kultūras misiju šeit Latvijā?

Es gribētu redzēt tādu misiju: nopietni pieiet savam darbam.

Es vēlētos redzēt novēršanos no amatierisma, no vieglo ceļu meklēšanas, kā angliski saka – stūrīšu apgriešanas. Bet piepūlēties un cīnīties par izcilību.

Jebko ko dara, censties un tiekties pēc izcilības. Un tas latviešiem bieži tiek uzskatīts kā ambīcijas un puskoka lēkšana, deguna gaisā celšana, tie ir no klaušu laikiem recidīvi, no kuriem mums būtu jāatbrīvojas, janoslauka vēstures mēslainē.

Pieņemt to ideju, ka nav jēgas neko darīt, ja tu nevari to darīt, cik labi vien tev ir iespējams tajā brīdī. Tā ir izcilība. Un otra prasība, lai to darītu no sirds un no savas pārliecības, nevis māžojoties.

Un šo, angļu vārds man nāk prātā – sincerely (sirsnīgi, ar cieņu – no angļu valodas) kaut ko, kas nāk no sirds, tam ir jānāk no sirds un iekšējās pārliecības.

Ja cilvēks tikai ārišķīgi kaut ko mēģina darīt, tad tā ir tāda čabināšanās un tukša čaula, kas sedz iekšējo tukšumu un, manuprāt, šis tukšums nav pienesums visai civilizācijai – vai tā būtu latviešu kulūra vai kas cits.

Domājot par mākslas un kultūras neatkarību, pēdējā laikā saistībā ar notikumiem Rotko centrā ir aktualizējusies cenzūras tēma mākslā. Daugavpils dome savā pakļautībā esošai iestādei – Marka Rotko centram – liek izņemt no izstādes divus igauņu mākslinieka Sandersa Raudsepa darbus (viens no tiem bija dzimumloceklis uz krusta), jo tie aizskāruši ticīgo jūtas un ir saņemti ziņojumi no dažādām reliģiskām organizācijām. Ko domājat jūs, vai cenzūra ir pieļaujama šajā gadījumā?

Man šķiet, ka nav bijis tāds laikmets, kad tie, kas rada mākslu, nebūtu respektējuši savā laikā un savā sabiedrībā galējās robežas tam, kas ir pieņemams.

Māksliniekam ir jāiet tālāk par parastām robežām un iemītam takām, tā tas ir. Jaunrade un inovācija nevar rasties, ja nepārkāpj jau kaut kādas esošas robežas,

bet jautājums – vai ir otrs gals, kur tiešām sarkanās līnijas, kuras nedrīkst pārkāpt tāpēc, ka mana brīvība izpausties – izpausmes un vārda brīvība, nonāk konfliktā ar tavu, ar cita cilvēka brīvību justies, kā viņš jūtas. Ja viņa pieņemtos svētumus apgāna, kas viņam ir ļoti dārgi, es izrādu necieņu pret šo cilvēku.

Un te nu, lūk, ir šī dialektika starp to, kas ir, no vienas puses, mana pārliecība, ko es gibu teikt, ko es kā mākslinieks gribu parādīt, lai neviens man nestajās ceļā. No otras puses, visa mūsu likumdošana un arī demokrātiskā iekārta.

Te der pārlasīt Jesaja Berlina grāmatas par brīvību un trīs dažāda veida brīvībām. Man jau bērnībā mācīja, ka mana brīvība kaut ko darīt, izteikties jeb rīkoties, viņas robežas ir cita cilvēka brīvība un viņa tiesības, izjūtas. Kā šo savienot, līdz kurienei drīkst iet un ko var pieņemt, tas ir gaumes jautājums. Piemēram, bija šis puslatvietis, kas bija uzzīmējis karikatūras tamdēļ, ka bija daži ekstrēmi noskaņoti musulmaņi no simtiem miljonu musulmaņu, ticīgu un godīgu cilvēku, veikuši terora darbus. Vienā no karikatūrām pravietis bija parādīts ar suņa galvu. Es kā cilvēks, kas esmu augusi pamatā musulmaņu zemē, teiktu, ka tas ir nevajadzīgs un nepamatots uzbrukums musulmaņu svētajām jūtām. Un nekas ar šo aktu, šo žestu netika konstruktīvs panākts.

Tagad jautājums – vai apgānīt krustu, krustā sisto katoliskā Latvijas reģionā, mākslas vārdā ir tiešām gudri darīts? Personīgi man tā šķiet nevajadzīga cilvēku svēto jūtu aizskaršana. 

Šis centrs pieder visai Latvijai un visiem, kas Latvijā dzīvo, tas nav tikai viena cilvēka, viena kuratora kaprīze. Nedomāju, ka šāda veida robežas ir tas pats, kā politiski jums uzspiest, ka jums jāslavina vadonis, nedrīksti teikt, ka karš ir karš, ziņot par kritušiem un nogalinātiem un tamlīdzīgi. Cilvēki koncpetuāli šīs divas dažādās lietas jauc kopā, manuprāt, viņas ir atšķiramas.

Un tas, ka tā bija pašvaldības iniciatīva izņemt šos mākslas darbus, tur nav kaut kāda pretruna, ka pašvaldības iestāde iejaucas mākslas centra darbībā?

Ir, ir, protams. Savulaik kāds savās atmiņās par Ulmaņa laikiem apcerējis, ka izglītības ministrs Druva esot apstaigājis mākslas muzeju un rādījis ar spieķi – kāpēc šinī gleznā tās govis ir tik kārnas? Latvijā taču ir brūnaļas, mēs eksportējam sviestu un esam bagāta valsts. Kāpēc te tāda glezna karājas? Jā, politiskās varas pretenzijas, kas der un kas neder, mēs varam redzēt, viņas nonāk līdz absurdam, bet arī pretējais var nonākt līdz absurdam.

Mēs, cilvēki, esam pakļauti absurditātei kā diviem grāvjiem, starp kuriem mums ir jālaipo savā mūžā un domāšanā, lai nekristu ne vienā grāvī, ne otrā. Tie riski pastāv abiem diviem, ticiet man.

Jūs savā darbībā pētot latvju dainas, tradīcijas, ticējumus, buramvārdus, ļoti daudz zināt par šo pagānisko kultūru, jūs arī minējāt, ka tīri pat uz zemapziņu var iedarboties šie latviešu ritmi, folklorā sastopamās ritmiskās struktūras, tajā pašā laikā ir kristīgie Ziemassvētki. Kā jūs, jūsu ģimene apvieno šīs divas tradīcijas: ziemas saulgriežu svinēšanu un kristīgos Ziemassvētkus?

Kopš bērnības, cik nu mums bija tās Ziemassvētku svinēšanas iespējas... Te jāatceras, es augu pēckara laikā, kad Ziemassvētki tagadēja izpratnē, kaut kas tam līdzīgs nebija iespējams. Dominēja kristīgais gars, mēs gājām baznīcā, svētvakarā. Zinu, ka trimdas draudzēs mācītāja bieži sūdzējās, ka Svētvakarā, tātad Ziemasvētku vakarā visi nāk uz baznīcu, vismaz reizi gadā, tur arī mēdza būt dievgalds, tad kaut vai reizi gadā iet pie dievgalda un nožēlo grēkus. Bet ievēroju, ka šeit, Latvijā, mācītājs par sodu tiem, kas tikai svētvakarā iet baznīcā, liturģiju nemaz nedod, tikai lasījumus. Tas man radīja lielu vilšanos, jo biju pieradusi iet Ziemassvētku vakarā baznīcā ar pilnu liturģiju, dievkalpojumu. Tas šeit Latvijā nav atrodamas. Tādu lietu kā bluķa vilkšanu es tikai daudz, daudz vēlāk dabūju dzirdēt. Stādos priekšā, ka dzīvojot laukos, lauku sētā, tāda veida izdarības, protams, bija iespējams realizēt. Bluķis mūsu dzīvē ienāca tādā veidā, ka nonācām Marokā un konstatējām, ka francūži, tāpat kā spāņi un itāļi, katoļu tautas, Ziemassvētku maltītē, kas ir pamatīga, tiešām ļoti bagātīgi klāts galds, bet pēc pusnakts mises, desertā servē La Bûche de Noël – Ziemassvētu bluķi jeb pagali. Un mēs vēl visus tos gadus, kad dzīvojām Monreālā, Ziemassvētku vakaram cepeti cepām, varētu teikt, pa latviešu modei, bet desertā franču konditorejā pasūtījām šo Ziemassvētku bluķīti. Ļoti garšīgu šokolādes kūku, kas ir uztaisīta pēc malkas stumbra, blakus celms un rūķītis ar cirvi. Ziemassvētku kičs. Imantam bija kolēģi skandināvi, kas taisīja Christmas party (Ziemassvētku ballīti – no angļu valodas), kur visi dzēra Glögg (karstvīns – no zviedru valodas). Īstenībā mums tāda starptautiska iznāca Ziemassvētku svinēšana, bet galvenokārt tā notika ģimenes lokā, tas gan. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti