Kultūras Rondo

"Man 30 gadu" - zīmīgu lugu iestudējumi atkārtoti top teātrī

Kultūras Rondo

Kultūras Rondo: Contra spēlējas ar valodu; operu "Burvestība" un "Pajaci" pirmizrādes

Inguna Daukste-Silasproģe turpina latviešu bēgļu un trimdas laika izpēti

Inguna Daukste-Silasproģe: 1944. gadā vārds «laiva» bija kļuvis par simbolu un cerību

Laivu gaidīšana, Kurzemes bēgļi, rakstnieki un mākslinieki, Gotlande, Zviedrija, un daudziem arī ceļi tālāk. Kā latviešu rakstnieku bēgļu ceļi Zviedrijā parādās viņu darbos un atmiņās? Svešumā rodas citas mērvienības un citas izvēles. To savā pētījumā “Gaidot laivu. Latviešu rakstnieki bēgļu ceļos Zviedrijā” centusies izsekot literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.

Pētījuma pamatiecere ir atgādināt par laiku, kas bija smagas izšķiršanās un traģisku pārdzīvojumu laiks daļai latviešu. Aizbraukšana no Latvijas Otrā pasaules kara norišu fonā izmainīja visu agrāko dzīvi un uz vairākiem gadu desmitiem iezīmēja robežu starp Zviedriju un latviešiem okupētajā Latvijā. Tomēr tam ir būtiska nozīme tautas pašapziņas un kolektīvās atmiņas aspektā. Pētījuma centrā ir latvietis, bēglis, radoša personība no Kurzemes krasta līdz Gotlandei un Zviedrijā, uzmanību centrējot uz literārām liecībām par šo dramatisko laiku, meklējot pārdzīvojumu un sajūtu atblāzmojumus dokumentālos fiksējumos, sarakstē, atmiņās, apcerēs un citur.

“Laiva uz grāmatas vāka ir simboliska, jo daudzi latvieši 1944. gada atvasarā un rudenī nonāca Kurzemes piekrastē un vārds "laiva" bija kļuvis par simbolu, zīmi un cerību tikt otrā krastā, tikt pasargātiem.

Uz Zviedriju, jo tā ir vistuvākais punkts un, nonākot Zviedrijā un raugoties pāri jūrai, var vismaz iluzori domāt, ka redzam Latviju,” sarunā Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” atklāj Inguna Daukste-Silasproģe.

Pētniece skaidro, ka visi latvieši, kas 1944. gada rudenī vai 1945. gada pavasarī laivā vai kuģos devās prom, domāja, ka tas ir uz laiku. Viņi domāja, ka beigsies karš, viss atrisināsies un viņi dosies mājās.

“Zviedrija tāpēc bija viens no ilgu punktiem, jo tas ir vistuvāk. Atgriešanās ir visdrīzāk iespējama. Tā tas nenotika, latvieši saprata, ka atpakaļ nevarēs atgriezties, tādā ziņā latvieši par kara iznākumu nepriecājās,” bilst Daukste-Silasproģe.

Aplūkotais laikposms simboliski veido nogriezni – no vienas puses, Kurzemes krasts un ceļš bēgļu laivā pāri jūrai, no otras puses, jaunā mītnes zeme Zviedrija bēgļa statusā, kur nākas iziet karantīnas nometnes Gotlandē un cietzemē, strādāt fizisku un ikdienišķu maizes darbu, no jauna apliecināt savas prasmes un zināšanas, līdztekus dzīvojot divas paralēlas dzīves – zviedrisko un latvisko – izdot latviešu periodiskos izdevumus, izdot grāmatas latviešu valodā, veidot aktīvu un rosīgu sabiedrisko, kultūras un literāro dzīvi, kas ļauj emocionāli izturēt svešumu un šķirtni no Latvijas, kas šajā gadījumā bija Baltijas jūra.

“Pirmais punkts, kurā viņi nonāca, bija Gotlande, kurā izgāja karantīnas nometnes un rada patvērumu. Tomēr cerībā, ka nonākuši brīvībā, nedaudz vīlās, jo viņi nonāca nometnēs, kur tika distancēti no apkārtējās vides,” atzīst Daukste-Silasproģe. “Tad viņi nonāca Zviedrijā, kur arī bija šādas bēgļu nometnes ierīkotas. Tas bija īslaicīgs risinājums, jo nometnes apciemoja darbā iekārtošanās biroju pārstāvji un latvieši nonāca visdažādākajos un visvienkāršākajos darbos.

Latviešu rakstnieki mazgāja traukus, strādāja par mežcirtējiem, raka kūdru, krāva vagonus, strādāja kasē, skaitīja naudu – viņiem bija jānopelna sev iztika, jāatrod pajumte.”

Pētījums balstīts literātu autobiogrāfiskās atmiņās un arī literāros darbos par šo laiku. Daukstes-Silasproģes pētnieciskās intereses jau kopš 90. gadu vidus ir saistītas ar latvieti kā bēgli Otrā pasaules kara notikumu ēnā un latvieti trimdinieku dažādās pasaules zemēs. Šī jau ir ceturtā grāmata, kurā tiek aplūkota viena ģeogrāfiska vieta, kur nonāca latvieši.

“Pētījums aizsākas ar priekšvēsturi, kas saistīts ar Latviešu centrālās padomes izveidi, ar organizēto laivu kustību, beidzas ar daudzpunkti, ar 50. gadu sākumu. Literārai hronikai tas datējums ir 1953. gads ieskaitot,” norāda Daukste-Silasproģe.

Viņa arī bilst, ka ar laiku

daudzi latvieši izvēlējās iegūt Zviedrijas pavalstniecību, bet tajā pašā laikā palika latvieši, turpināja latvisko dzīvi. Zviedrijas pilsonība bija garants, ka viņi kaut kādā mērā ir pasargāti.

“Caurviju motīvs pētījumā – statuss, kurā visas grāmatas laikā latvieši ir nodzīvojuši, kļūstot gan par bēgļiem Latvijā, gan Gotlandē, gan Zviedrijā. Viņi bija bezvalstnieki, nonākot Zviedrijā. Lai varētu sakārtot ikdienu, saņemt stipendiju augstskolās, pretendēt uz pabalstiem, veidot savus uzņēmums, bija nepieciešams, lai būtu Zviedrijas pavalstnieki. Tā bija smagā izšķiršanās, par ko bija galēji pretēji viedokļi,” atzīst Daukste-Silasproģe.

Grāmata sagatavota un izdota Valsts pētījumu programmas "Letonika – Latvijas vēsture, valodas, kultūra, vērtības" projektā Nr. 4. 1. "Kultūra, un identitātes Latvijā: mantojums un mūsdienu prakse", ar Haralda Biezā fonda, Valsts kultūrkapitāla fonda, Latviešu fonda, Pasaules Brīvo latviešu Kultūras fonda atbalstu.

Daukste-Silasproģe vērtē, ka arī turpmāk viņas darbu tēma būs latvietis, latviešu literatūra un trimdas situācijas, kā tās tiek atveidotas literatūrā, tikai meklējot citus ceļus un citas zemes.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti