Diena sākusies

Baltvilka balvas laureāte Anete Melece: Tā pareizība mazliet traucē...

Diena sākusies

Cik svarīga ir kompānija! "Klasikas" studijā - trio "Mediatore"

Ikonu glābējs. Saruna ar Nikolaja Kormašova dēliem Andreju un Orestu Kormašoviem

Ikonu glābējs. Saruna ar mākslinieka Nikolaja Kormašova dēliem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Izstāde "Izglābtās ikonas", kas līdz 15. septembrim skatāma mākslas muzejā "Rīgas birža", uz Rīgu atceļojusi no Igaunijas. Tā ir unikāla kolekcija, ko pagājušajā gadsimta 60. gados sācis veidot mākslinieks Nikolajs Kormašovs - Igaunijā labi pazīstams gleznotājs. Viņš toreizējā ateisma gados sāka vākt jeb glābt ikonas no izpostītajiem dievnamiem, graustiem, noliktavām, kur nevērīgi un noniecināti brīnumainā kārtā bija izdzīvojuši šie dārgumi - ikonas no 15. līdz pat 20. gadsimtam.

Savulaik Ziemeļu Dvinas krastos tika celtas iespaidīgas baznīcas, ko rotāja augstvērtīgas ikonas, darinātas vietējo ikonu glezniecības centros. Dvina pirms Pētera Pirmā laika kalpoja kā tirdzniecības ceļš caur Arhangeļsku uz Balto jūru, no Maskavas kņazistes uz Eiropu, un Vologdas apgabals, kas slavens ar Kirila Belozerska klosteri un Ferepontes klosteri, joprojām glabā vēl neatklātas senkrievu mākslas vērtības.

Dažas no ikonām tika izmantotas kā gaļas dēlītis, vēl ar kādu tika aizsists vēdlodziņš, cita - lielāka izmēra - kļuva par starpsienu, ar ko sadalīt telpu divās daļās. Kāda vēl ar kājām nospārdīta vai bēniņos mirkusi zem lietus. Tik dažādi ir svētgleznu likteņi. Un Nikolaja Kormašova dēli Andrejs un Orests, kas ir šīs kolekcijas pārmantotāji un glabātāji, saka -
 
tās bijušas ikonas-bārenes, nevienam nevajadzīgas un pamestas. 
Līdz brīdim, kad Nikolajs Karmašovs devās savā pirmajā braucienā ar vēlmi atrast un izglābt.
 
"Tas, kam nav paredzēts iet bojā, atkal un atkal sevi piesaka, lai liecinātu par netveramu garīgo skaistumu un patiesības gaismu," sacījis Nikolajs Kormašovs, kurš izveidojis vienu no plašākajām un nopietnākajām šāda veida privātajām kolekcijām.
 
 
Valdošās baznīcas spiediena rezultātā savā laikā šajā reģionā bija patvērušies vecticībnieki, kuri, cienot tradīcijas, saudzēja senās ikonas. Vēsturiski šie Krievijas ziemeļu apgabali palika nomaļus, kas ļāva saglabāt daudzas kultūras vērtības. Pēc Nikolaja Kormašova aiziešanas mūžībā par kolekciju rūpējas abi viņa dēli - Andrejs un Orests, kuri iekārtojuši arī ekspozīciju Rīgā.
 
Latvijas Radio: Kā tas nākas, ka ievērojams tā laika mākslinieks un arī skarbā stila pārstāvis Nikolajs Kormašovs pēkšņi pievērsās tik bīstamai nodarbei kā ikonu meklēšana, vākšana un restaurēšana, ņemot vērā, ka tie bija pagājušā gadsimta sešdesmitie gadi?
 

Andrejs Kormašovs: Tēvs darīja to, kas viņam patika - viņa pirmā satikšanās ar mākslu bija tieši ikona, jo vecmmamma viņu ņēma līdzi uz baznīcu, un tur

viņš, viņai uz rokām būdams, redzēja briesmīgo tiesu, kas viņu spēcīgi iespaidoja - tur bija dēmoni, sarkanie eņģeļi... Iespējams, tāpēc viņš arī kļuva par mākslinieku.

Igaunijā toreiz daudzi interesējās par ikonām, arī Krievijā. Bet, tā kā Igaunija bija mazliet malā no pareizticības, viņš diezgan brīvi varēja ar tām nodarboties.

Bet ja mēs runājam par ceļojumiem un piedzīvojumiem, kur viņš sāka vākt ikonas?

Visi bija īpaši gadījumi, jo pati zeme bija neparasta. Braucām uz turieni ar kuģi, kas bija būvēts 1903. gadā, braucām pa Dvinu, tur viss bija ļoti senatnīgs. Tēvs to sauca par Atlantīdu.

Nikolajs Kormašovs ne vien meklēja un apzināja senās ikonas, bet arī pats tās restaurēja. Tagad viņa darbu turpina dēls Orests.

Jūs jau no bērnības redzējāt ikonas un skatījāties uz tām.

Orests Kormašovs: Domāju, ka tas ir daudz ko mainījis - saskare ar ikonām. Ar to palīdzību sapratu, ka viss dzīvē ir saistīts. Tādējādi es domāju, ka ikona mūs noved pie sapratnes par to, kā ir uzbūvēta pasaule. Kad tēvs sāka kolekcionēt ikonas, viņš pārsvarā redzēja to estētiskās īpašības, bet jo vairāk viņš nodarbojās, jo dziļāk viņš tās sāka izprast.

Tas, ko tēvs pateica par ikonām, formulēts ļoti skaisti - ikona viņam ir esības pilnības redzamais atspoguļojums. Un ikonas patiesi ir brīnumdarītājas.

Pat ja mēs par to nedomājam, ikona kā gaismas nesēja iedarbojas uz visiem un palīdz cilvēkam atklāt gaismu sevī un dara to labāku. Kad redzi ikonu vai ierodies to restaurēt, viss nogurums un problēmas pazūd. Tēvs sacīja, ka ikona radīta kā lūgšana. Un ikonu priekšā patiesi ir viegli lūgties. Tā acīmredzot ir ikonu galvenā funkcija, jo tās iedveš mieru.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti