Sadaļas Sadaļas

Kultūrdeva

Latvija devīto reizi tiks pārstāvēta Venēcijas arhitektūras biennālē

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Pandēmijas pēdas kultūras vidē

Ik minūti, kad esam slēgti, kultūra zaudē prioritāti. Saruna ar koncertzāles «Latvija» vadītāju Miku Magoni

Pandēmijas laiks iezīmējis skatītāju prioritāšu maiņu “ne par labu kultūras pasākumiem”, un tā turpina notikt ik minūti, kamēr kultūrvietas ir slēgtas, sarunā LTV raidījumā “Kultūrdeva” norādīja koncertzāles “Latvija” mākslinieciskais vadītājs Miks Magone.

Henrieta Verhoustinska: Ventspils koncertzāle atšķiras no citām Latvijas koncertzālēm, piemēram, Liepājas “Lielā dzintara” vai Vidzemes koncertzāles “Cēsis” ar to, ka jūs spītīgi atsakāties digitalizēties un mēģināt epidemioloģiski drošos apstākļos rīkot klātienes pasākumus, vai ne tā?

Jā, bet droši vien jāpalabo tas “spītīgums”, kas acīmredzot, pašiem pieminot, piesaucot un uzsverot, ir ticis pārprasts. Ne jau principiālu apsvērumu dēļ mēs atsakāmies no digitalizēšanās. Ar to mēs šobrīd saprotam ieguldījumu infrastruktūrā un attiecīgi aprīkojuma iegādes un personāla apmācības.

Respektīvi, jūs nevēlaties vai nevarat iepirkt kameras un sagatavot personālu?

Gluži vienkārši ir citas prioritātes. Ir pagājis mazliet vairāk par gadu, kopš ir iestājušies šie jaunie apstākļi. Līdzīgi kā aizvadītā gada martā joprojām gaidām to brīdi, kad tas viss beigsies, un klātiene tādā vai citā mērā atgriezīsies. Ja finanšu līdzekļi ir ierobežoti, domāju, ka ne tikai mēs, Ventspilī, bet arī kolēģi Liepājā, Cēsīs un citās kultūras vietās, citos mākslinieciskajos kolektīvos vēl īsti nezin kā tas beigsies… Tajā brīdī, kad būs jāpievelk svītra, lai savilktu to bilanci, ko šis posta laiks ir nesis, tos zaudējumus atskārtīsim tikai ar laiku.

Līdz ar to ierobežotajos apstākļos tā nav bijusi mūsu prioritāte, kam iztērēt neesošu vai stipri ierobežotu, iespējams, nākotnē uz mākslinieciskajām programmām daudz noderīgāku resursu.

Tātad tas ir izvēles jautājums, bet arī šajos apstākļos var tapt brīnišķīgas lietas. Mēs zinām, ka tad, kad ierobežotam skatītāju skaitam ļāva pulcēties, tapa koncerts-performance “Viens” par godu Ventspils koncertzāles viena gada jubilejai, kas arī apspēlēja “viens pret viens” principu, skatītājs pret mūziķi, un tā ieguva “Kilogramu kultūras” kategorijā “Pārsteigums”.

Jā, tas ir aizvadītā gada spilgtākais, atmiņā paliekošākais pasākums ne tikai mums pašiem, bet arī tiem, kuri paguva un bija klāt. Tas, kas bez jubilejas vieninieka ir noticis arī pašā pandēmijas sākumā, aizvadītā gada pavasarī, tie bija mākslinieku koncerti pagalmos. Tad bija koncerts bez cilvēkiem kopā ar mākslinieku, un tie visi bija mēģinājumi nezaudēt daudzu piesaukto saikni ar skatītāju. Šajā gadījumā saikne burtiskā nozīmē kaut vienam, bet klātesot. Manā uztverē to par saikni ar vienu vai otru ekrānu – telefonu, datoru vai televizoru starpā, ir salīdzinoši grūtāk nosaukt. Līdz ar to klātesamība vienam pie otra, māksliniekam pie klausītāja – tā ir bijusi primārā izvēle šajos laikos.

Laika posmā no 7. līdz 23. maijam, nedēļas nogalēs koncertzālē “Latvija” parādes durvis aizšķērsoja konteiners ar kultūru “Mūžzaļš”. Konteinerā uzstājās arī aktieri. Ko viņi sniedza vienam skatītājam?

Ko kurš... Juris Strenga izvēlas lasīt kādu no savām mīļākajām grāmatām, Inese Kučinska-Laukšteine – parādīt sevi stundu vai pusstundu pirms kāpšanas uz skatuves, kā viņa to mēdz darīt savā grimētavā Liepājas teātrī, kad viņa piedalās izrādēs. Jebkurā gadījumā mūziķi, aktieri vai literāti, svarīgākais pēc piedzīvotajām pāris nedēļas nogalēm, esot šī konteinera otrā pusē, aizkulisēs, bet redzot un dzirdot, kas tur iekšā notiek,

mans lielākais un patīkamākais pārsteigums ir bijušas tās sarunas starp mākslinieku, kas ir notikušas caur stikla sienu ar katru no šiem apmeklētājiem.

Otrs, ka daļa cilvēku, kuri ir paguvuši būt “Mūžzaļā” ir tā vai citādi man zināmi kā vietējie ventspilnieki, liela daļa arī sveši, bet nekad nebūtu gaidījis tik lielu atvērtību, spēju pārvarēt bailes, kūtrumu, lai sarunātos ar svešu cilvēku. Iespējams, sarunātos ar cilvēku, kuru ikdienā esi radis skatīties no anonīma, tumša pūļa, lielā zālē uz skatuves ar zināmu distanci. Normālos apstākļos tas dod lielāku brīvību un drošības sajūtu, bet šajā brīdī tā visa nebija. Kūtrums, bailes un “ko nu es” sajūta absolūti nebija klāt. Man liekas, ka tas arī bija lielākais ieguvums apmeklētājam, un tai skaitā arī māksliniekiem, ar kuriem, protams, ka mēs pēc tam to visu pārspriedām. Pēc tam bija tā kā pēc aukstas dušas – nenormāli labi, jauna pieredze, bet tas nebija viegli. Līdzīgus komentārus biju dzirdējis arī pirms “Mūžzaļa”, kad iecere izskanēja publiski ar aicinājumu un piedāvājumu, ka tāds projekts uz laiku būs. Bija arī versijas, ka “nē, arī viens pret vienu, man tas būs par daudz, tas būs par traku”. Esmu dzirdējis arī komentārus, kur bailes netika pārvarētas, un iespējams cilvēks palaida garām…

Lielāko savas dzīves piedzīvojumu.

Skatu maiņas pieredzi.

Mik, bet normālā situācijā, kad izvēlies repertuāru Ventspils koncertzālei, zinu, ka esi melomāns, daudz ceļo, skaties, klausies un apmeklē daudz koncertus. Vai tad, kad esi ārzemēs un skaties foršu mūziķi un mākslinieku, tu apsver, ka varētu viņu uzaicināt uz Ventspili vai Durbi?

Droši vien, jā. Agrāk tā nebija, bet gadiem ejot neesmu viens no tiem, un, ja godīgi nemīlu iesaistītes tajās sarunās, kad tiek organizēti grupveida braucieni uz konferencēm, gadatirgiem un tamlīdzīgiem simpozijiem, tajos es praktisku jēgu nesaskatu. Protams, ka pēdējos gadus ikdienas pienākumu dēļ, esot klāt kultūras notikumā vienā vai otrā – nav svarīgi ārvalstīs vai šeit pat uz vietas –, tu uz to skaties, kā es to saucu, caur profesionālu kretīnismu. Skaties ar acīm, ar kurām iespējams to redzētu notiekam šajā gadījumā koncertzālē “Latvija” vai uz kādas no festivāla “Zemlika” skatuvēm. No otras puses, protams, ka lielākais pārsteigums ir pirmreizējā tikšanās brīdī, kad viņi atbrauc uz Ventspili.

Vai Ventspils auditorija ir gatava ārzemju izpildītājiem, vai vietējie ir tie, kuri savelk auditoriju zālē?

Ko mūsdienās, 21. gadsimtā, nozīmē jēdziens “ārvalstu mākslinieki”? Manuprāt, ja runājam par koncertzāli, kopš brīža, kad tā ir vaļā, tas pat nesanāca pilns gads normālos apstākļos, bet tomēr mākslinieki ir tādi, kas neprasa komentārus citviet pasaulē.

Man joprojām ir neērti dzirdēt pretstatījumu starp “vietējie mākslinieki” un “ārvalstu mākslinieki”.

Vai Ventspils ir pirmā un vienīgā vieta, uz kuru atbrauc mūziķi no ārvalstīm? Man ir nelāga priekšnojauta, ka reģionālā publika, un domāju, ka varu runāt ne tikai Ventspils vārdā, bet katrā no šīm reģionālajām vietām, ne tikai koncertzāļu kontekstā – Liepāja, Cēsis, Rēzekne – bet vispār kultūrvietas un kultūras dzīve reģionos ir ar stipri ierobežotu publiku. Tajā brīdī, kad runa ir par zāli un vairākiem simtiem sēdvietu. Ja rēķināmies ar pilsētas, Ventspils novada ģeogrāfiju, tie ir līdz 200 pastāvīgajiem klausītajiem, kas iegādājas biļeti. Līdz ar to kopš pirmās dienas, plānojot repertuāru, ir bijis uzstādījums domāt tālāk nekā par Kurzemes reģionu vien, proti, publiku no Rīgas un citām vietām, jo pretējā gadījumā tas ir strupceļš. Man ir nelāgas priekšnojautas, ka šis tukšais laiks jau tā ierobežoto klausītāju loku vēl vairāk sašaurinājis. Tajā brīdī, kad mēs varēsim atgriezties pie puszāles, nedomāju un negaidu, ka slāpes, izsalkums būs tik liels, ka tas apgāzīs mūs vai kādu citu no reģionu kultūrvietām riņķī.

Jums novembrī ir gaidāms Raimonda Paula koncerts ar Raimondu Macatu un Raimondu Ozolu “Trīs Raimondi”, tā kā to noteikti apgāzīs.

Tiem gan jau, ka veiksies, bet tas ir trīs Raimondu pašu producēts pasākums. Droši vien žanram, kas robežojas ar vieglāku izklaidi, varētu klāties salīdzinoši viegli, bet pēc dīkstāves, kurā klausītājs savu laiku būs pieradis ziedot īkšķīšiem un sirsniņām ekrānos vai dzimtās Latvijas apceļošanai, respektīvi,

prioritāšu maiņa jau ir notikusi un turpina notikt ne par labu kultūras pasākumiem ar katru minūti, kamēr esam slēgti.

Kā mainās izpildītājmākslinieki šajā laikā?

Izpildītājmākslinieki, ja nemelo acīs skatīdamies, visi kā viens apgalvo, ka katra iespēja uzstāties ir kā svētki un liels prieks.

Bet kas notiek starp šīm reizēm?

Grūti spriest, jo mēs, atšķirībā no mākslinieciskā kolektīva, esam ēka, kur šajā laikā tomēr ir notikuši, un turpina notikt visi iepriekš pieminētie mēģinājumi satikt savu klausītāju. Intensitāte nav salīdzināma ar to, kā tas būtu, ja nebūtu visa šī šļura, līdz ar to ikdienā neesam personīgā, cilvēcīgā kontaktā uz vietas ar cilvēkiem, mūziķiem, māksliniekiem no citām vietām. Mēs varam tikai apmainīties e-pastiem, kaļot kopīgus plānus gaišākā nākotnē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt