Kultūras Rondo

Daugavpilī jau ceturto reizi notiks Mākslas nakts

Kultūras Rondo

Kultūras Rondo: stāsts par mums un dziesmu svētkiem; tekstila nedēļa

Igauņu mākslinieks Jānuss Samma: Mums nepieciešams vairāk sarunāties

Igauņu mākslinieks Jānuss Samma: Māksla palīdz runāt par homoseksualitātes tēmām

Otrās starptautiskās konferences "Kvīra naratīvi Eiropas kultūrās: subjektivitāte, atmiņa, nācija” ietvaros notiek arī igauņu mākslinieka Jānusa Sammas lekcija, kurā viņš iepazīstinās ar savu jaunāko mākslas projektu. Tam dots nosaukums  "Mazmājiņa pie baznīcas". Iepriekš viņš pievērsies homoseksualitātes kriminalizēšanai Padomju Igaunijā.

Konferenci organizē Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, tā pulcē pētniekus no dažādām disciplīnām un pētniecības institūcijām, tostarp Oksfordas un Harvardas universitātēm, Bulgārijas Zinātņu akadēmijas, Maskavas valsts Humanitārās universitātes un citām. Ar terminu "kvīrs” apzīmē to sabiedrības daļu, kura itin kā atrodas šķērsā pozīcijā pret taisno un vairākuma atbalstīto sabiedrības modeli. Apzīmējums "kvīrs” attiecas gan uz gejiem un lesbietēm, gan arī citām atšķirīgām seksualitātes formām.

Jānuss Samma dzīvo Tallinā, pirms trim gadiem veidojis Igaunijas paviljonu Venēcijas mākslas biennālē, kura centrālā tēma bija sešdesmito gadu vidus paraugprāva pret kāda Igaunijas kolhoza priekšsēdētāju, kurš tika notiesāts par savu homoseksualitāti un noslēdza savu dzīvi sociālā un personiskā sabrukumā. Šobrīd Jānuss gatavojas jaunākajai izstādei Romā, mākslas fonda NOMA galerijā.

Par konferencē aizvadīto dienu viņš stāsta:

"Konference bija ļoti interesanta, tā skāra vairākus tematus par kvīra vēsturi un kā to studēt. Piemēram, Dens Hīlijs no Oksfordas Universitātes uzsvēra šīs pētniecības nozīmīgumu, kaut gan tā var būt diezgan sarežģīta, jo, ja tu, piemēram, aizej uz arhīvu vai uz kādu citu materiālu krātuvi, parasti tev atbildēs, ka viņiem nav nekā par kvīra vēsturi, jo vienkārši nav izstrādāta tāda kategorija! Taču tas nenozīmē, ka arhīvos nebūtu šo interesanto, dokumentālo materiālu. Šādā gadījumā jāsaglabā atvērts prāts un jāizmēģina dažādi informācijas ceļi. Jābūt arī radošam un jāsadarbojas ar māksliniekiem no citām sfērām. Interesants bija Ferušas Aripovas ziņojums par homoseksualitātes kriminalizēšanu Padomju Latvijā. Tas man bija īpaši saistoši, jo arī pats pētīju šādus kriminālprocesus Padomju Igaunijas kontekstā. Pētniece bija atradusi ne tikai traģiskus, bet arī smieklīgus – kaut gan varbūt tas nav īstais vārds – teiksim, vienkārši interesantus gadījumus. Milicija zināja vietas, kurās pulcējas geju sabiedrība un reizi pa reizei tur vienkārši piebrauca klāt "kādu noarestēt”. Tā tas turpinājās līdz pat 80. gadu beigām, kas man bija liels pārsteigums.

Es zināju, ka, piemēram, sešdesmitajos homoseksualitāte varēja būt kaut kas valstiski neērts, un biju domājis, ka astoņdesmitajos gados tam taču vajadzēja izmainīties – bet, acīmredzot, ne.

Vēl gribu pieminēt pētnieci Inetu Lipšu, kura ir atklājusi ļoti interesantu dienasgrāmatu kolekciju, kurā iekļautas kāda vīrieša piezīmes, sākot no četrdesmitajiem gadiem līdz pat deviņdesmito gadu sākumam, tā ka mēs šeit runājam par 50 gadu nogriezni."

Jānusa pieminētā dienasgrāmatu kolekcija ir Kaspara Aleksandra Irbes veikums, tās ir vairāk nekā 60 biezas klades, kuru izlasīšana Inetai Lipšai prasīja pusotru gadu. Viņš bija kultūras aprindu cilvēks ar divu mēnešu kursa izglītību Minskas juridiskajā skolā, bet viņa paziņu lokā ietilpa gan Nacionālā teātra režisors Aleksis Mierlauks, gan Dailes teātra aktieris Jānis Veilands un virkne citu radošu personību. Sākot apzināties savu atšķirīgo seksualitāti, Irbe daļu no vēstulēm un jaunības pierakstiem iznīcinājis, tomēr šī pieredze saglabāta fragmentārajos 1936.–1938. gada ierakstos un bagātīgi fiksēta visā turpmākajā viņa dzīves gaitā. 

Par savas lekcijas tēmu Jānuss Samma stāsta: "Es runāju nedaudz par savu iepriekšējo darbu, kurš bija par homoseksualitātes kriminalizēšanu Padomju Igaunijā, kā arī par savu šībrīža projektu, kura tēma ir sabiedriskās tualetes. Tas ir atsevišķu gadījumu pētījums, manuprāt, diezgan interesants – jo, lai arī daži no šiem gadījumiem ir ļoti specifiski, piemēram, sākot ar maziem ciematiņiem Igaunijas austrumos –, šī tēma ir arī pietiekami universāla, tāpēc ceru uz klausītāju atsauksmēm un komentāriem.

Projekta nosaukums ir "Mazmājiņa pie baznīcas”, un tas apkopo konkrētu sabiedrisko tualešu piemērus gan Igaunijā, gan Itālijā. Es sevi neuzskatu par vēsturnieku – esmu mākslinieks. Manuprāt, katrai nozarei ir savas noteiktas robežas un disciplīnas, kuras jāievēro.

Es kā mākslinieks jūtos daudz brīvāk, vieglāk un radošāk, kad man jāinterpretē arhīvu dokumenti vai personīgie atradumi, nekā tad, ja es būtu vēsturnieks.

Tai pašā laikā es nesaku, ka manis piedāvātā patiesība ir labāka un es tādējādi varu atklāt kaut ko vairāk; manuprāt, dažādi cilvēki no dažādām nozarēm pēta vienu tēmu, viņi to ierauga katrs no sava leņķa. Manuprāt, tā mūsu kopējā realitātes aina top bagātīgāka un krāšņāka."

Jānuss Samma sabiedriskās tualetes par izpētes objektu izvēlējies tāpēc, ka tās ir tikpat marginālas un savā ziņā neērtas vairāk vai mazāk sakārotā pilsētvidē, cik neērti ir homoseksuāļi heteroseksuālā sabiedrībā. Tā kā 9. jūnijā Rīgā notiks Baltijas praida gājiens, kurš lielai sabiedrības daļai nav pieņemams, māksliniekam tika pavaicāts, vai un kā laikmetīgā māksla var kalpot par savstarpējas neizpratnes mazināšanu atšķirīgas seksualitātes manifestēšanā.

Samma atbildē uzsvēra: "Es gribētu iebilst par to, ka tā ir, kā jūs teicāt, liela sabiedrības daļa.

Jā, pret kvīra sabiedrību notiek protesti, bet, manuprāt, tās ir nelielas grupas, diemžēl jāpiebilst – ļoti skaļas grupas. Tāpat es neuzskatu, ka šo grupu argumenti būtu nosaucami par intelektuāliem.

Kā māksla var palīdzēt šajā situācijā… Manuprāt, mums ir vairāk savstarpēji jāsarunājas. Ignorance nav risinājums – to gan centās pierādīt Padomju Savienība, kurā seksualitāte pati par sevi bija tabu, un šodien mēs diezgan skaidri redzam, ka tā nebija pareizā metode. Ir nepieciešams paskaidrot, ko nozīmē katrs tips, kurš ietilpst LBGT kopienā, kādas ir seksuālo minoritāšu vajadzības…Bet ne tikai par tām vien! Manuprāt, sabiedrībā ir jāaktualizē jautājumi par ļoti dažāda veida minoritātēm. Ja mēs paskatāmies vispārinātāk, mēs ieraudzīsim, ka katrs no mums ir sava veida minoritāte. Nav perfektu cilvēku vai perfektas ģimenes – vienmēr būs kāda ēnas puse. Tas nav kā šai klasiskajā, pareizās ģimenes piemērā: vīrs un sieva, kuri paliek kopā visu mūžu, un viņiem ir divi bērni – zēns un meitene. Tā ir absurda forma, kura reālajā pasaulē vienkārši neeksistē. Manuprāt, māksla jau šobrīd palīdz, runājot par šīm tēmām un skaidrojot tās."

Atgriežoties pie Igaunijas kā laikmetīgās mākslas pieejamība plašākai sabiedrībai ir mainījusies, sacīsim, pēdējos desmit gados?

"Laikmetīgā māksla ļoti bieži nav diez cik pieejama. Problēma, manuprāt, sākās 90. gados, kad pilnīgi viss pārmainījās, ieskaitot mākslas pasauli. Šīs izmaiņas bija tik radikālas, ka ļoti daudzi cilvēki sāka just, ka muzeji un galerijas vairs nav tās vietas, kurās viņi tiek gaidīti. Bet izmaiņas notiek arī uz labu, un šeit ļoti svarīga ir mākslas izglītība, kas palīdz cilvēkam saprast to valodu, kuru laikmetīgā māksla izmanto. Tas attiecas gan uz mākslas stundām skolās, gan arī uz publiskajām programmām, kuras organizē muzeji un galerijas. Tallinā šādas programmas tiek organizētas arvien biežāk, kurās kuratori izstaigā izstādi ar publiku. Jo ir jau grūti, ja tu pilnīgi neko nezini un tāpēc nonāc nevis mākslas galerijā, bet pilnīgi svešā un, iespējams, nepatīkamā pasaulē. Šādas tūres ir ļoti labs sākums iepazīt laikmetīgo mākslu. Protams, es saprotu – mums visiem patīk skaistas bildes, taču māksla nav tikai par skaistām bildēm – tā ir par kaut ko vairāk."

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti