Kersti Kaljulaidu par līdzāspastāvēšanu un pārmaiņu veicināšanu, nepieciešamību pēc atklātības un līdzsvarotu izaugsmi nākotnē lokāli un globāli, kā arī radošo profesiju lomu tā veicināšanā intervēja multimediju žurnālists no Berlīnes Bendžamins Batke.
Draudzīgi, teju neveikli iesākto sarunu piepildītajā Igaunijas Mākslas akadēmijas auditorijā, ilgi negaidot – ar atbildi par sievietes lomu mūsdienās – atņēma Igaunijas prezidente.
Kersti Kaljulaida: Sievietes valstu vadošajos amatos nes milzīgu atbildības slogu un jo vairāk tāpēc, ka viņām parastos apstākļos, ieņemot tos pašus posteņus, jābūt labākām nekā vīriešiem. Citādāk, gadījumā, ja viņas cieš kādu neveiksmi, mēs varam sagaidīt repliku – ziniet, jāatzīst taču, ka viņa tomēr ir sieviete, un viņa jau tā ir sasniegusi daudz. No manām pozīcijām raugoties, ja es tiešām vēlos atstāt pozitīvu iespaidu uz mūsu tautas jaunākās paaudzes sievietēm, man pie tā ir jāstrādā ļoti smagi. ANO katru gadu atzīmē sieviešu nedēļu, kuras laikā sieviešu dzimuma līderes sanāk kopā un dalās ar savu pieredzi. Motīvs, kas caurstrāvo šīs sarunas, atspoguļo to, cik bieži mums visām ir nācies saskarties ar neizpratni par to, ka mēs tiecamies būt līderes, izvēloties to ceļu, kādu mēs ejam. Es domāju, ka pasaulei ir jāpaskatās uz sevi spogulī. Tai pat laikā, es neesmu feministe un uzskatu sevi par samērā konservatīvu sievieti, lai gan daudzi Igaunijā tā nedomā.
Bendžamins Batke: Šķiet, tādā plašākā ziņā saklausu jūs uzsvaru liekam uz to, lai pie viena galda sēdētu cilvēki ar pēc iespējas dažādāku fonu un pieredzi. Proti, līderu kvoruma spektram jābūt plašam, un tas attiecināms kā uz valstisko sektoru, tā privāto biznesu.
Jā, un mums ir arī jāsaprot, ka šīs lietas virzās spirālveidīgi. Sievietēm no manas mammas paaudzes Rietumeiropā atļāva ieņemt savu vietu darbaspēka tirgū, kas tajā laikā nozīmēja atteikties no sievišķības, savā ziņā pārvēršoties par vīrieti. Ģimenes dzīve nedrīkstēja traucēt darbam, bieži nācās apspiest savas sajūtas, lai neizrādītu vājību. Šīs paaudzes sievietes tas vairs neapmierina. Sievietes un vīrieši ir patiesi dažādas, bet vienlīdzīgas būtnes, un to saprast ir ļoti svarīgi. Vīrieši tikai iegūst, ja viņu pienākumos pēkšņi parādās iespēja iziet ārā pastaigāt kopā ar savu atvasi, stumjot ratiņus. Lūk, tā ir patiesa vienlīdzība, un ar šo es nepaužu pārmetumu nevienam.
Vienlīdzība un brīvība sevi rod jaunā kvalitātē tad, ja mēs ar tām savstarpēji dalāmies.
Tam es varu tikai piekrist. Vēlos pāriet uz nākamo tematu – mentālā veselība –, kam līdz šim manuprāt nav pievērsta pienācīga uzmanība. Pandēmijai pieņemoties spēkā, tika ierobežota ceļošana, daudzi cilvēki zaudēja darbu, tādā veidā nonākot finansiālās grūtībās, un šai krīzei atklājās vēl viena šķautne, ko varētu saukt par sabiedrības veselības krīzi. Mēs jau tagad novērojam pieaugumu vardarbības gadījumos mājsaimniecībās, taču vislielāko efektu tas, domājams, parādīs ilgtermiņā cilvēku mentālās veselības kontekstā. Mēs runājam par attālinātu darbu no mājām, saskarsmes ierobežojumiem klātienē. Ņemot vērā, ka jūs esat bijusi diez gan pamanāma, runājot par šiem jautājumiem, paužot viedokli, ka atrašanās vienā fiziskajā telpā ar otru cilvēku nes īpašu vērtību. Kādi ir jūsu novērojumi un kā mēs varam nodrošināt to, lai fokuss nebūtu tikai un vienīgi uz to, kādu ekonomisko iespaidu uz sabiedrību šī krīze atstāj, bet arī pievērstu vairāk uzmanību psiholoģiskajam aspektam?
Vēl nesen tieši piedalījos sarunās par Igaunijas tiesu sistēmu, un tas ir fakts, ka tīri tehniski mēs varam nodrošināt tiesu sēdes attālinātā režīmā. Un tomēr, piemēram, cilvēkiem, kas ņem dalību tiesas sēdē, ir jāspēj sajust pausto argumentu netaustāmā daba tam, ko pārstāvji liek priekšā, prezentējot lietas un pārstāvot vienu vai otru tiesvedības pusi. Tas ir gaužām neatsverami mums kā cilvēkiem – spēja just un sajust.
Citkārt, ir samērā viegli uzturēt līdz šim lolotās draudzības, taču lai iegūtu jaunus draugus – man jāsaka, es jūtu līdzi tiem nesen ievēlētajiem valstu prezidentiem, kad citiem, jau ar nodibinātiem kontaktiem un izveidotām attiecībām, atliek pacelt telefona klausuli un piezvanīt, lai apjautātos, kā klājas un kāda citu valstu pieredze jautājumu risināšanā šajos laikos. Mēs to darām bieži, un tāds tiešais kontakts ir ļoti svarīgs. Mūsdienās draudzība ir tas, kas mūs satur kopā, ļaujot iziet uz tiešu kontaktu, un stingri ievērota komunikācija dažādos hierarhijas līmeņos vairs nav aktuāla.
Kas attiecas uz sabiedrības mentālo veselību, ieklausoties uzdotajā jautājumā, es sāku domāt par to, cik daudzi jaunieši, kas pārstāv radošās profesijas, tieši šogad ir sākuši aktīvāk paust savu viedokli Igaunijas plašsaziņas līdzekļos, izgaismojot šo tematiku un pievēršot uzmanību šai daudzšķautņainajai problēmai un tam, kā tā izpaužas.
Domāju, ka tam ir sakars arī ar Covid-19 pandēmiju, un jaunieši nobrucina vēl vienu klusēšanas sienu, kuras mūsu sabiedrībā joprojām pastāv, tādā veidā solidarizējoties ar visiem, kas joprojām cieš klusībā.
Es apbrīnoju viņu drosmi un pašaizliedzību, un vēlos, lai ik viens mūsu sabiedrībā justu, ka viņiem ir balss un tiesības paust viedokli.
Jūs tikko pieminējāt “klusēšanas sienu”, runājot par Igaunijas sabiedrību. Kādas Itālijas universitātes nesen veikts pētījums par sabiedrības labsajūtu un mentālo veselību parādīja, ka gandrīz katram trešajam respondentam tika konstatēti dažāda rakstura mentālās veselības traucējumu simptomi līdz pat depresijai. Vai, jūsuprāt, pēdējo gadu laikā situācija ir mainījusies un cilvēki izrāda vairāk drosmi runāt atklātāk par savām problēmām, meklējot palīdzību pie speciālistiem, un cik tālu mums vēl ir līdz tam, lai mēs būtu pilnībā atklāti esošās problēmas priekšā?
Igaunijā līdz tam vēl ir tāls ceļš ejams un jāatzīst, ka esmu ļoti bažīga par to, jo mums pietrūkst speciālistu, lai cilvēkiem palīdzēt, pat ja viņi izvēlas kļūt atklātāki šajā ziņā. Tas man liek justies smagi, jo es pati četrus gadus esmu runājusi ar sabiedrību, lai tā kļūst atvērtāka un runātu par aktuālām problēmām, pievēršot tām uzmanību. Laimīgā kārtā cilvēkiem ir sabiedrības atbalsts un izpratne par to, ko nozīmē šāda veida ciešanas.
Bet ir arī tādi iedvesmojoši brīži kā, piemēram, man nesen atrodoties Svētā Jāņa baznīcā, kur pirmatskaņojumu piedzīvoja Marjas Faustas “Marijas mesa” – es klausījos un pēkšņi atskārtu, ka viss tas, par ko tu esi iestājies, ir saklausāms atbalsojamies mūsu kultūras telpā. Tā ir ārkārtīgi pateicīga sajūta brīžos, kad mums vēl nav risinājumu visām šeit iepriekš pieminētajām problēmām. Turklāt, daudziem cilvēkiem vēl aiz vien ir bail no šīs atklātības un kultūra var palīdzēt, runājot par to vieglākā, maigākā veidā, pamazām izmainot sabiedrību.
Tiklīdz kultūra pārņem lietas savās rokās, tā viss sāk mainīties un ar laiku palīdz nonākt pie atrisinājuma, gluži tā pat kā mums, atgūstot valsts neatkarību.
Kad kultūra runā, tad igauņu tauta seko.
Tas ir tas, par ko es domāju – mēs esam klātesoši, lai gan mums vēl ir tāls ceļš. Bet mēs apzināmies sevi kā klātesošus.
Ja runājam par neatkarību, tad šajā kontekstā vēlos pajautāt par notikumiem Baltkrievijā. Putins pēc Lukašenko lūguma devis rīkojumu izveidot speciālu rezerves tiesībaizsardzības vienību, ko nepieciešamības gadījumā varētu ievest kaimiņvalstī. Kā Jūs domājat, vai Putins baidās no tā, ka Baltkrievijā ideju vārdā notiekošie protesti varētu pāriet arī Krievijas teritorijā un barot līdzīgus centienus?
Es patiešām nezinu. Es nespēju noteikt prezidenta Putina īsto pelēko nokrāsu. Tas, ko es varu pateikt – baltkrievu tauta rīkojas samērā līdzīgi tam, kā mēs igauņi rīkojāmies savos centienos atgūt neatkarību Igaunijā – absolūti mierīgas demonstrācijas. Astoņdesmito gadu nogalē mēs bijām tik uztraukušies, ka provokācijas novedīs pie agresijas un vardarbības, taču tas nekad tā arī nenotika. Sabiedrībai, kas spēj demonstrēt tādu disciplīnu ir tiesības uz pašnoteikšanos un izlemt, kādu nākotni viņi vēlas. Mēs zinām arī to, ka baltkrievi ir ļoti tuvi krievu tautai un tie nav meklējumi tuvināties Rietumeiropai, kā tas bija mūsu gadījumā.
Es uzskatu, ka mums nevajadzētu iejaukties, tomēr mēs drīkstam stāvēt līdzās plecu pie pleca kā atgādinājums tam, kam paši esam gājuši cauri, un apliecināt savu solidaritāti baltkrievu tautai.
Baltijas valstis, Polija un arī citas Eiropas valstis ir izteikušas atbalstu šādai pozīcijai, kā arī Eiropas Komisijas prezidente ļoti ātri reaģēja, aicinot noteikt sankcijas pret konkrētām personām Baltkrievijā.
Kas, jūsuprāt, varētu notikt, ja Baltkrievijas tautai tomēr neļaus brīvi izvēlēties iet vai nu skaidru demokrātisko ceļu, vai arī izvēlēties ko tādu, kas mazliet mazāk līdzinās demokrātijai Rietumeiropas valstu izpratnē?
Es tiešām atturēšos spekulēt tagad, jo jau tas nozīmētu iejaukšanos. Ko es vēlētos redzēt, ir iespēja baltkrieviem mierīgā ceļā realizēt savu nostāju. Gadījumā, ja notikumu gaita kļūst gaužām bēdīga, Baltijas valstis jau ir paudušas gatavību palīdzēt un uzņemt bēgļus. Igaunijas valdība ir arīdzan lēmusi atlikt zināmu naudas summu humanitārās palīdzības sniegšanai, ja tas būs nepieciešams. Taču ja mēs tagad sāksim spekulēt, manuprāt, tas varētu nākt par sliktu procesam.
Pirms brīža sazinājāmies ar diviem radošo jomu pārstāvjiem no Minskas un Beirūtas, kas dalījās savā pieredzē par piedzīvoto uz vietas un to, kā mākslinieki izdzīvo šajā laikā un par kļūdām, kuras pieļauj valdību pārstāvji. Kādā, jūsuprāt, veidā radošais sektors var nospēlēt savu lomu uzmanības pievēršanā esošajai krīzes situācijai?
Tik tiešām – jo ātrāk atgūstas radošais sektors, jo lielāka pārliecība politiķiem, ka viņi ir uz pareizā ceļa ar piedāvātajiem risinājumiem.
Radošās jomas ik katrā to izpausmē ir mūsu apziņa, un, ja tevi neatbalsta radošie, tad tu esi patiesi vientuļš, un, protams, otrādi. Jo vairāk radošie visā pasaulē apvienosies un ļaus sevi sadzirdēt to vārdā, kuri tagad cīnās par savām demokrātiskajām un cilvēktiesībām pastāvēt un paust savu viedokli, jo labāk mums visiem. Ir jābūt konkrētam un skaidram iemeslam, mērķim un darāmo darbu sarakstam, lai patiešām sajustu, ka tu spēj izmainīt lietas. Savādāk atliek vispasaules miera cēli, ANO cienīgi centieni, kam izpaliek rezultāts. Pēdējais, ko daudzi Rietumeiropā grib, ir vēl viens Ukrainas scenārijs. Radošie cilvēki var palīdzēt labdabīgām idejām caururbties un izskanēt pāri robežām, un tas noteikti veicinās pozitīva rezultāta sasniegšanu.
