Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2020. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1920. gadā.
Grosvaldu dzimtā ir:
- Mērija Grīnberga jaunākā,
- viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
- viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
- vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
- viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
- kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
- gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
- ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974)
- Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).
Oļģerds saņem jau otro vēstuli no mācītāja Jaunzema saistībā ar Dr. Bērziņu, ārstu, kura dzīve ir daudzveidīgiem pavērsieniem un piedzīvojumiem pilna, tagad, kā izrādās, viņš devies darba darīšanās uz Jaungvineju, bet reizē cenšas ar paziņu starpniecību nogādāt naudu mātei uz Valmieru. Mēneša beigās Oļģerdam pienāk arī ziņa no Oskara Voita, jaunieceltā sūtņa Vācijā – tātad Mātes (un arī Līnas) uztraukumi nav piepildījušies, viņas kopā ar tēvu pagaidām paliek Stokholmā. Paralēli nemitīgi notiek dažādi pasākumi, tikšanās, sarunas saistībā ar Latvijas atzīšanu de iure. Oļģerdu uzņēmis Francijas premjers un ārlietu ministrs, Zigfrīds Anna Meierovics raksta par notikumiem Ženēvā un neskaidro situāciju.
16.11.1920.-30.11.1920.
16. novembris
Līna ir atgriezusies ikdienas dzīvē Stokholmā un raksta brālim atmiņu pilnu vēstuli. Viņa jūtas bezgala pateicīga par viņa sūtījumu ar iemīļoto dziesmu, ko klausījusies Londonā un kas viņai tik ļoti iepatikusies. Tā tiekot pat spēlēta Mamiņai priekšā. Pēc tam Līna pievēršas ikdienas jaunumiem – tam, ka Stokholmā nepavisam neesot mierīgas atmosfēras, jo no Rīgas neesot nekādu konkrētu ziņu un jaunumu, nākotne joprojām ir neskaidra. Līna paskarbi ironizē par iespējamiem tālākiem notikumiem, jūtams viņas asais prāts un domu gājiens.
16.11.1920.
Strandvägen g.
Mīļo Olgertiņ,
sagaidīju atrast kuverī lielu, garu, biezu rēķinu un atradu - Swanee*. Ever so many thanks. Es pat Mamiņai to spēlēju priekšā. Tur liels gabals no visa tā iekšā, ko mēs abi izdzīvojām Parīzē. Un Londonā Margaretiņa mani aizveda uz Southern orchestra - un tie vīri atkal spēlēja Swanee. Gribēju viņu Londonā meklēt priekš Tevis un priekš manis, bet tā arī palika.
Kā nu būs ar rēķinu, vai dabūšu jeb jūs būsiet tā mierā, kā sūtīšu? Šodien sūtu tos 100 frankus, kurus no Tevis saņēmu stacijā. Lūdzu nekādas ierunas necelt, es skaidri zinu savus parādus. Tikai man pirms te no visiem bija jāsaņem parādi un žīdam jānomaksā. Tas lietas tagad visas skaidrībā, saņēmu arī diates (?) un nu sākšu parādus maksāt.
Pie mums šausmīga štimunga. No Rīgas vēl nekādu noteikti ziņu nav, izņemot “alberigu” [muļķīgu, stulbu] vēstuli, ka tie “cer, ka mēs savu svētīgo darbu arī jaunā gadā turpināsim”. Laikam Albat** kungs kādreiz bijis mācītājs jeb grib par tādu tikt. Und die Moral von der Geschichte [stāsta morāle - vācu val.]: Kalcenavs parīt brauc ar saimu uz Rīgu. Viņš mums šausmīgi trūks, jo viņš ar savu laipno smaidu samierināja karstos prātus, kuru mums diezgan daudz še. Un nezinu, kas tagad apvaicāsies priekš Apgad min [Apgādības ministrs], cik sola par lopu ragiem un melni sakaltētiem āboļiem. Ja kaut kur esmu - es esmu tagad gandrīz katru dienu kur aicināta - man arvien jāstāsta par mūsu zemi, visās valodās, un visi sāk arvien vairāk interesēties. Lai nu tais bodi ciet, kad vienreiz logi izdauzīti - par jaunām rūtīm var jau atkal vairāk maksāt. Tad valsts budžets vēl vairāk tiks atvieglināts. Sēdēs cilvēki, kas pratīs valodas un pratīs uzvesties - un klavieres spēlēt. Mums jau daudz tādu ir. Un Ķēniņš Gustavs laipni ielūgs pie sevis kungu Generalkonzulu. Augsta laime tam. ----------- Un visiem.
Vai Tev nevajaga kuverus adresēt? Raksti vien, es labprāt darīšu, ko varu. Tev rādās labi gājis ar vizītēm - Frederikam arī būtu bijis jāiet pie Brantiņa, bet viņš man prasīja: ko ta lai es pie viņa runā?!
Sapņoju bieži par tām dienām, kuras kādreiz bija, - jo tas bija sapnis būt ar jums, Tevi un Margaretiņu un tanīs vietās.
Best love,
L.
*Swanee - populāra amerikāņu dziesma, ko 1919. gadā sarakstījis amerikāņu komponists, pianists George Gershwin (1898-1937); teksta autors amerikāņu liriķis Irving Caesar (1895-1996). Parasti šī dziesma tiek saistīta ar mūsdienu Lietuvas teritorijā dzimušo amerikāņu dziedātāju Al Jolson (1886-1950). Tiek stāstīts, ka abi autori dziesmu, kas kļuva tik slavena, sarakstījuši desmit minūšu laikā, braucot autobusā.
**Hermanis Albats (1879-1942) - latviešu jurists, zinātnieks, diplomāts, politiķis; 1919. gada pavasarī uzsāka dienestu Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā, no 1919. gada augusta Albats bija LR ĀM Konsulārās nodaļas vadītājs. No 1920. gada jūlija Albats bija LR ĀM juridiskā departamenta direktora vietas izpildītājs un juriskonsults un LR ārlietu ministra biedrs (no 1920. līdz 1923. gadam).
18. novembris
Margarēta bijusi pie kolēģiem Bīriņa un Kaļķa. No rīta redzējusi Spānijas karalieni un spāņu mākslas izstādi, kur sirdij tuvi bijuši vecmeistaru Morales (Luis de Morales) un Goijas (Francisco José de Goya y Lucientes) mākslas darbi. Tapusi arī īpaša frizūra ar sprādzi un flirtēts ar ģenerāli Makdugalu.
Margarēta Grosvalde #diary
18.11.
I have been to see Birin at Hampstead and Kalkis in a horrid plushy house. This morning I saw the Queen of Spain at the Spanish Exhibition, where I loved Morales and Goya. Then we had dinner at Bailey’s; I liked Col. Tallent’s speech, had my hair dressed with jet pins and flirted with General MacDougall.
21. novembris
Mācītājs Atis Jaunzems no Gaujienas mācītāja muižas vēlreiz raksta Oļģerdam (skat. 11.10. - pirmā vēstule par šo tēmu) ar lūgumu pārsūtīt vēstules Dr. Bērziņam*, kurš tagad, izrādās, jau nonācis Jaungvinejā. Tāpat Jaunzems mēģina noskaidrot, kur palikusi nauda, ko Dr. Bērziņš lūdzis nogādāt savai mātei Valmierā.
[Saņ. 2.12.20. Atb. 3.12.20]
Gaujienas māc. muižā
21.XI.1920.
Augsti godāts komiliton!
Esmu Jums ļoti pateicīgs par Jūsu laipno atbildi no 25.10. š.g. un piedāvājumu pārsūtīt tālāk Dr. Bērziņam nodomātās vēstules.
Šodien saņēmu no viņa ziņu, ka 8. oktobrī viņš aizbrauc uz Jaungvineju. Tā ka Jums, domājams, viņa jaunā adrese būs jau tagad zināma, tad laipni lūgšu klātpielikto vēstuli adresēt viņam tālāk.
Jūsu minēto naudas summu Dr. B. bij nodomājis savai mātei un savā vēstulē no 9. sept. š.g. lūdz mani to viņa mātei nogādāt. Tā ka līdz šim neesmu minētās summas saņēmis, tad nezinu, vai tā sūtīta direkti Bērziņa kundzei vai arī man. Tāpēc es Jūs šinī lietā vēl apgrūtināšu un lūgšu man paziņot, vai tā sūtīta Bērziņa kundzei uz Valmieru vai arī man. Ja būtu man sūtīta, tad lūdzu aizrādīt, kur es pēc naudas varētu apvaicāties un kur to saņemt.
Savā kartē no 4. okt. š.g. Dr. Bērziņš piemin, ka nosūtot caur Jums man priekš savas mātes 300 guldeņus. Arī par šo summu es izlūdzos Jūsu aizrādījumus zīmējoties uz saņemšanu. Atzīstu, ka Jūs šinī lietā ļoti apgrūtināju, bet tiešām nezinu, kur citur griezties. Gribu palīdzēt Dr. Bērziņam un arī viņa mātei tikt pie gaidītā sūtījuma, kuru viņa ar lielu vajadzību gaida.
Ar daudz sveicieniem
Augstcienībā
Jūsu Atis Jaunzems
*Arturs Bērziņš (1891– pēc 1957) - dzimis Valmieras apriņķī skolotāja ģimenē. Mācījies Sprēstiņu pag. skolā, no 1903. g. - Rīgas pilsētas ģimnāzijā, ko beidzis 1911. g. Līdz 1915. g. I sem. studējis medicīnu Tērbatas Universitātē. Iestājies studentu korporācijā Lettonia. 1915. g. mobilizēts armijā, jaunākā ordinatora v. i. Kaukāza frontē. 1918. g. sākumā atvaļināts, Nikolaja dzelzs apstrādes fabrikas ārsts (pie Irkutskas). Vēlāk pārcēlies uz Vladivostoku, pēc tam – uz Šanhaju, Japānu un Javu, kur iestājies Holandes valsts dienestā. 1919.–20. g. bijis ārsts Batavijā (tag. Džakartā) un Veltevredenā (tag. Savahbesarā) Javas salā. 1920. g. kā ārsts piedalījies Holandes ekspedīcijā uz Jaungvineju, kur līdz 1922. g. vasarai dzīvojis Demtā. Pēc tam apceļojis Indiju, Mezopotāmiju, Ēģipti, Grieķiju, Itāliju, Vāciju un citas Eiropas valstis. 1923. –27. g. pavadījis galvenokārt Monpeljē Francijā, kur papildinājies studijās un specializējies uroloģijā. 1924. g. ieguvis Dr. med. grādu Monpeljē universitātē. Starplaikā strādājis par kuģu ārstu franču kolonijās Rietumāfrikā, Senegālā, Ziloņkaula krastā, Zelta krastā, Sjeraleonē, Kongo u. c. 1927. g. pārcēlies uz Dienvidameriku, dzīvojis Argentīnā un Brazīlijā. 1929.g. devies uz Šanhaju Ķīnā. 1942. –57. g. ķirurgs Manilā, Filipīnās. Otrā pasaules kara beigās kā civilgūsteknis atradies japāņu gūstā nokļuvušo nometnē Manilā. No 1957. g. ārsts Kalifornijā, ASV.
21. novembris
Laikraksts “Latvijas Sargs” 21.novembrī ziņo, ka 16.novembrī Latvijas priekšstāvi Parīzē Grosvaldu pieņēmis Francijas premjers un ārlietu ministrs Leigs*. Sarunā ministru prezidents izteica franču valdības simpātijas Latvijai un uzsvēra, ka valsts nostiprināšanas darbā Latvija arī turpmāk var droši cerēt uz Francijas pabalstu. Attiecībā uz Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā Leigs solīja savu pabalstu.
* Žoržs Leigess (1856 - 1933) bija Trešās Republikas franču politiķis. No 1920. gada 24. septembra - 1921. gada 16. janvārim Žoržs Leigess bija Francijas Ministru padomes priekšsēdētājs un ārlietu ministrs.
22. novembris
Dienu iepriekš laikrakstā “Latvijas Sargs” publicēto ziņu par Latvijas priekšstāvja Parīzē Oļģerda Grosvalda tikšanos ar Francijas premjeru un ārlietu ministru Žoržu Leigu [Leigesu] 22. novembrī vācu valodā pārpublicē laikraksts “Rigasche Rundschau”. Savukārt vēl nākamajā dienā šis pats raksts parādās Liepājā izdotajā “Libausche Zeitung”.
23. novembris
Margarēta raksta Oļģerdam paldies par īpašo marku sūtījumi, abi ir nopietni filatēlisti! Arvien sūdzas par nesamērīgo darba slodzi un to, ka neredz arī jēgu: “priekš kā lai es saudzējos – nākamais vīrs, par kuru Tu raksti, ir pasakaina būtne – mana dzīve ir vīriešu tukša un arī tāda paliks, jo kas tad par mani gādās, ja es pate negādāju, un ko es varu darīt?”
23.11.20.
Mīļo Oļģertiņ,
Saņēmu ar pateicību "Le Temps" numuru un 2 vēstules. "Temps" Sanders jau priekš manis bij izlasījis – viņš ir gan riebīgs cilvēks. Tavu dārgo marku krājumu apskatīju ar lielu interesi un paturēju vienu specimen no markām, kuras man nebij, no dažām arī divus. Vairāk paturēt nav vērts, jo es viņas tikai aizdāvinātu kādam citam, tamdēļ viņas sūtu Tev atpakaļ. Man tīri nepatīkami pieņemt tik lielus upurus – es zinu, cik Tev šīs markas dārgas – bet laikam gan es esmu dārgāka. Vēl reiz liels paldies – mans krājums smuki aug – ir drusku pār par 200. Ieliku Tev atkal dažas markas klāt – vienu zviedru jubileja marku ar Gustavu Ādolfu, kura būs savā laikā diezgan vērtīga. Kas attiecas uz manu klusēšanu, tad acumirklī es nejūtos vesela un pavadu katru brīvo brīdi gultā – tas nav nekas ārkārtīgs, tikai manas parastās slimības. Kā es varu sevi saudzēt, un ko es varu teikt, ja Sir G. nesaprot, ka man ir par daudz darba? Mēs abi ar Sanderu esam viņu lūguši, lai pagarina mūsu pusdienas stundu uz 1-3, lai varētu pats priekš sevis kautko darīt. Viņš tik smejas un saka, to vajagot apdomāt. Viņi zināms aiziet un paliek prom, ja kautkas viņiem vajadzīgs, bet es gan gribētu zināt, kas notiktu, ja es aizietu – tagad taču bez Sir G. un manis nav neviena, kas kautko darītu vaj zinātu. Es jau nevaru sūdzēties, ka būtu par daudz – bet, ņemot vērā, ka kādreiz esmu rakstījuse līdz 1/2 11, un ka es izpildu bez šaubām vairāku cilvēku vietu, varēru gan tā ierīkot, ka man un arī citiem dotu vienu brīvu stundu dienas laikā. Ar Tevi varētu par to runāt, bet B. ir nesaprotams cilvēks – tā kā viņš pats ir bezgalīgi stiprs, viņš domā, ka visi citi tādi paši. Un bez tam priekš kā lai es saudzējos – nākamais vīrs, par kuru Tu raksti, ir pasakaina būtne – mana dzīve ir vīriešu tukša un arī tāda paliks, jo kas tad par mani gādās, ja es pate negādāju, un ko es varu darīt? Lūdzu nedomā, ka es sūdzos jeb bēdājos, bet pie tā ir apstākļi vainīgi. Tev tagad gan vajag apdomāties, kur Tev sieva ir atrasta? Tu man prasi, ko es domāju par bērnu – es īsti nesaprotu, kā jūs izdarīsiet šķiršanas procesu – ja kundze ir vainīgā daļa, tad viņai taču bērnu atņems, un ja viņa bērnu patur, tad tēvam būs jāmaksā – vaj ne tā? Un ja nu Jums bērnu nebūtu – tad taču viņš var mūsu vārdu pieņemt. Kāda viņam daba un raksturs – ja viņš daudzmaz normāls bērns, es neredzu, kamdēļ viņš lai Tev atturētu. Zinādama, cik neiespējams būtu priekš manis apprecēt kādu latvieti, redzu, cik daudz vairāk neiespējams būtu priekš Tevis precēt kādu no šīm muļķīgām meitām.
Paldies par pulksteņa nosūtīšanu, es gan ļoti uz viņu gaidu un ceru. Ka ieliks labu un smuku verķi un atstās cik varēs no vecā. Bez tam gribēju prasīt, kā paliks ar Forel grāmatu, kuru Tu gribēji man gādāt?
Ja Tu citreiz sūti markas, tad lieci gan viņas dubultos jeb drēbju konvertos. Šim konvertam bij apakšējā mala caura, nezinu, vaj te pārplīsuse jeb markas jau uz ceļa izbirušas.
Kad Tu nāksi mūs apciemot? Nezinu, vaj es agrāk labāk varēju vientulību panest tamdēļ, ka biju nenormāla un tikai pusdzīva, jeb vaj nebiju redzējuse, ka var arī citādi būt. Tagad, pēc Linas vīzītes un Mmme's aiziešanas sevišķi, liekas grūtāk panest vientulību. Lida man raksta no Rīgas, lai tikai uz turieni nebraucot – esot tik šausmīgi tukša dzīve. Žēl gan, ka toreiz Puriņš bij te – varbūt jums tagad abiem būtu pilnāka dzīve.
Sūtu markas un daudzas bučas.
Margarēta.
Ceru, ka jaunais Ministrs Tev būs vēl labāks draugs nekā Paleologne.
25. novembris
Margarēta nomierina brāli, ka ierakstīta vēstule jau ceļo pie viņa!
25.11.20.
Cher Ogier,
nupat saņēmu tavu izmisuma pilno karti. Esmu vesela un rakstīju Tev garu vēstuli 23.11. (apdrošinātu) Kad tu brauksi ciemā? Lūdzu svecini visus sirsnīgi.
Bien des choses
M.
25. novembris
25.11.1920.; Attēlā - Oskars Voits (publicitātes attēls) un JGM-1900 (attēls no LNMM)
Oļģerdam atrakstījis jaunieceltais sūtnis Vācijā – Dr. Voits*!
Berlīnē, 25.XI 1920
Viktoria Str 31
Saņ. 29.11.20.
Ļoti cienīts kungs.
Jūsu apsveicinājums, kuru saņēmu 18.XI mani ļoti iepriecināja. Lai gan jau 10.XI ierados Berlīnē, tomēr savu pilnvaru varēju iesniegt tikai 22.XI. Valsts ministrs Simons bija aizbraucis pa Reinas apgabalu turēt runas un atgriezās tikai pagājušās nedēļas beigās. Pret mums ļoti pretimnākošu izturējās un mēs centīsimies arī uz priekšu uzturēt labas attiecības – cik tāļu tas būs iespējams.
Daudz pateicības par Jūsu sveicieniem un gatavību nākt man palīgā.
Kā redzu iz avīzēm, Jūs sekmīgi gādājiet par mūsu dzimteni.
Novēlu arī es uz priekšu Jums visu labu un daudz sekmes un palieku Jūs sirsnīgi sveicinādams.
Dr. O. Voits.
Lūdzu arī Nukša kungu no manis sveicināt.
*Oskars Augusts Voits (1866—1959) bija latviešu ārsts un diplomāts. Latvijas sūtnis Vācijā un Šveicē (1921–1932), Nīderlandē un Ungārijā (1925–1932).Studēja Tērbatas Universitātē dabaszinību fakultātē, kuru beidza 1892. gadā ar cand. zool. grādu, tad līdz 1895. gadam turpināja studijas medicīnas fakultātē. Strādāja par asistentu Tērbatas universitātes poliklīnikā un hospitālpoliklīnikā un 1898. gadā aizstāvēja Dr. med. grādu. Kopš 1897. gada strādāja par ārstu Pēterburgas Obuhova slimnīcā, pēc tam Pēterburgas valsts papīru spiestuvē. Līdztekus bija Pēterburgas Jāņa baznīcas padomes priekšsēdētājs un Latviešu krājaizdevu sabiedrības priekšsēdētājs.Pirmā pasaules kara beigās pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gadā Dr. O. Voits aktīvi piedalījās latviešu bēgļu reevakuācijā, Krievijas pilsoņu kara laikā kopā ar ģimeni aizbēga uz Deņikina armijas kontrolēto Kubaņas novadu. 1919. gada vasarā viņš atgriezās dzimtenē, bija ārsts Latvijas valsts papīru spiestuvē un Rīgas pilsētas 2. slimnīcas direktors, no 1919. gada augusta piedalījās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes izveidošanas komisijas darbā.
Pēc tam, kad pēc Latvijas brīvības cīņu beigām 1920. gada 15. jūlijā parakstīja līgumu par diplomātisko sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju, 1920. gada 22. oktobrī Dr. Oskaru Voitu apstiprināja par Latvijas diplomātisko priekšstāvi Vācijā, bet 1921. gada 18. aprīlī iecēla par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru ar rezidenci Berlīnē. No 1922. gada viņš bija arī Latvijas sūtnis Šveicē, no 1925. gada arī Nīderlandē un Ungārijā (1925–1932). Strādājot Berlīnē, O. Voits Latvijas valdības vārdā noslēdza, parakstīja vai iesniedza ratificēšanai vairāk nekā 10 svarīgu starpvalstu vienošanos, kā arī pārstāvēja Latviju starptautiskās konferencēs. 1928. gada 2. jūnijā Latvija un Vācija atcēla vīzas savstarpējā satiksmē. Sūtniecības pirmais sekretārs Edgars Krieviņš viņu raksturoja kā "vispusīgi izglītotu vīru ar plašām interesēm, kas sevī savienoja izsmalcinātu gara kultūru ar sirds izglītību, personību, kas izstaro īstu humanitāti [..], kam piemita drosme atklāti pateikt to, ko viņš domāja, bet tanī pašā laikā viņš bija apbalvots ar to teicamo īpašību, ka savas atziņas prata ietērpt tādā formā, ka tā mūs neaizskāra". 1932. gada 1. jūlijā ar Latvijas Valsts prezidenta A. Kvieša rīkojumu sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu un pēc paša lūguma O. Voits tika atbrīvots no ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra amata Vācijā, Šveicē, Holandē un Ungārijā. Pēc atvaļināšanās no diplomātiskā dienesta viņš atgriezās Rīgā, bija Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka Andreja Krastkalna vietnieks un Latvijas Sarkanā Krusta valdes loceklis, Tautu Savienības veicināšanas biedrības Latvijas padomes vicepriekšsēdētājs un vairāku labdarības biedrību loceklis.
Otrā pasaules kara laikā viņš 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju un mūža nogali pavadīja Freiburgā pie savas meitas Magdas (1902—1997). Viņa kopš 1927. gada bija precējusies un palīdzēja zinātniskajā darbā ar Freiburgas Universitātes ķīmijas profesoru Hermani Štaudingeru (1881—1965), kas 1953. gadā saņēma Nobela prēmiju ķīmijā par polimēru pētījumiem. Miris 1959. gada 19. septembrī Freiburgā.
27. novembris
Oļģerdam pateicības vēstules par atsūtītajām pastmarkām atsūtījuši [šķietami] brāļi Žans un Andrē Lenuāri (Jean Lenoir un André Lenoir). Redzams, ka marku kolekcionēšana bijusi lielā cieņā.
[vēstules franču valodā]
27. novembrī
Cienītais kungs
Mēs ar Renē pateicamies par pastmarkām, kuras Jūs mums atsūtījāt. Tās mūs ļoti iepriecināja, jo mēs varēsim daudz ko apmainīt. Mūsu kolekcijā tādu nebija.
Uz redzēšanos cienītais kungs
Žans Lenuārs
Cienītais kungs
Liels paldies par pastmarkām, kuras Jūs mums atsūtījāt. Mums tādu nav. Ielīmēšu tās savā albumā.
Saņemiet, cienītais kungs, manu draudzīgo sveicienu.
Andrē Lenuārs
28. novembris
Latvijas Republikas ārlietu ministrs (kas bieži pieminēts Grosvaldu ģimenes sarakstēs dažādos veidos, visbiežāk kā ZAM) raksta oficiālu vēstuli Oļģerdam Grosvaldam, pateicoties par saņemtajām ziņām, kā arī informējot par jaunākajiem notikumiem Ženēvā un pavērsieniem Latvijas de iure atzīšanas lietā.
Ženēvā, 1920.g. 28. novembrī
Augsti godātais
Dr. O.Grosvalda kungs!
Pateicos par Jūsu 22. novembra vēstuli Nr. 3432. Kaut viņa mums nenesa labas ziņas, tā tomēr ir ļoti vērtīga kā acumirklīgs Francijas politikas Krievijas jautājumā apgaismotājs un palīgs mūsu diplomātiskai cīņai par Latvijas atzīšanu. Neviens no mūsu kaimiņiem, tāpat arī Kaukāza valstis, nebija vēl informēti par jauno Francijas politikas "tournure" [franču val. - pagrieziens] mūsu lietās, — tāpēc vēlreiz paldies par svarīgām ziņām.
25. novembrī mēs aizstāvējām mūsu lietu 5. komisijas pirmā (Baltijas valstu) apakškomisijā. "Bezpartijiskie soģi" noklausījās manu pusstundas garo exposē [franču val. - ziņojums] un sacīja, ka ziņojums esot tik vispusīgs, ka neesot vairāk nekā ko jautāt, izņemot to, vai Lietuvai esot arī savas ostas, jeb vai viņu Latvija uzskatot, tāpat kā Krieviju un Poliju, par "Hinterlandi" [vācu val. - aizmuguri]. Ar šo mūsu loma minētā apakškomisijā uzskatāma par izbeigtu. Norakstu no mana exposē Lazdiņa kungs piesūtīs Jums šinīs dienās.
Ievērojot Francijas–Amerikas noteikto opozīciju, mūsu uzņemšanai [Tautu Savienībā] būs diezgan nopietni šķēršļi. Tāpēc jau tagad nopietni domā par diplomātiskās izejas atrašanu un no formālā viedokļa izvirza 2 lietas: 1) Van Karnebeecks (Holande) pieprasījis juristu–speciālistu atsauksmi, vai de facto atzītu valstu uzņemšanu. Tautu ligā nevar uzskatīt par šo valstu de iure atzīšanu? Sakarā ar šo jautājumu mēs lūdzām noskaidrot: a) kāda ir starpība starp de iure un de facto , un b) ja būtu kāda starpība, kādi starptautiski noteikumi un obligācijas būtu ievērojami, t.i. izpildāmi, lai no de facto valsts pārvērstos par de iure valsti? — Juristu–speciālistu atbildes uz visiem jautājumiem vēl nav zināmas. 2) Kovenenta [angļu val. - līgums] 10. pants. Tautu liga nevarot uzņemties jaunas garantijas; viņa jau tā pārkrauta ar atbildību, un reāla spēka tai nekāda neesot, ar ko to atbildību nodrošināt. Jaunas garantijas uzņemties esot pilnīgi neiespējams.
Stāvoklis vispār ļoti delikāts: uzņemt mūs pret Francijas–Amerikas gribu grūti. Atraidīt vai, diplomātiski runājot, atkal "atlikt" arī neērti, īpaši tāpēc, ka es ļoti lūdzu atbildēt noteikti "jā" vai "nē", lai mēs skaidri zinātu, kāds ir Tautu ligas stāvoklis pret mums. Grūti arī atrast nopietnus iemeslus, kāpēc atlikt. Bez tam ir ļoti nopietnas bažas par sekām, kādas atlikšanai vai atraidīšanai varētu būt, jo baidās, ka Latvija un Igaunija, tāpat kā Lietuva jau tagad, sāks stipri nopietni flirtēt ar Vāciju, bet Krievijas–Vācijas apvienošanās ar Baltijas valstu palīdzību būtu izdarāma ļoti viegli un ātri, un Francijai patiesībā ļoti lielas ticības par Krievijas "fidelitē" [franču val. - uzticība] nav.
Šodien, 27. nov., 5. komisijas kopsēdes. (..) Jāparedz, ka 1. apakškomisijas ziņojums nāks jaunnedēļas vidū un 5. komisijas darbs uz jaunnedēļas beigām būs pabeigts. Tāpēc paredzu, ka ap 6. decembri varēšu atstāt Ženēvu un doties uz Romu. Ap 12. decembri gribu būt Parīzē un ap 16. decembri Londonā.
Visā augstcienībā
Z.A.M.
Vēstules teksts no vestnesis.lv.
29. novembris
Margarēta dienasgrāmatā atkal sev atzīstas gaisa piļu būvēšanā, ģenerālis, ar kuru iepriekš tika flirtēts, šodien ne aci nav uzmetis. Tāpēc palasījusi grāmatu par spiritismu un aizgājusi aplūkot Vollesa kolekciju.
Margarēta Grosvalde #diary
29.11.
I have again been building castles – with as little foundation to them as to others – and when the General came, he paid no notice to me – this will probably cure me. I read a book on spiritism by Dr. Schofield and went to the Wallace Collection.
