Mīļo Ogier, cik savādi pirmo reizi pēc vesela gada atkal sarakstīties! Biju pilnīgi zaudējis visu cerību un pēc iespējas mēģināju ne par ko nedomāt, kas ar mājām sakarā. Tomēr zināms, pa laikam atkal uzplūda vismelnākās domas, un pēdējā laikā vienmēr biežāk uznāca īsta bāreņa sajūta, ka esmu pilnīgi viens pats pasaulē. Arī pēc telegrammas diemžēl vēl paliek mocošā nezināmība, vai jūs visi izglābušies jeb tikai daļa. Gaidu ar nepacietību sīkākas ziņas.
Sākšu no sākuma. Kad izbraucu janvārī 1918 no Londonas, man, taisnības pēc, citas izejas nebija./…/ Kad izbraucu no Londonas un otrā vakarā sēdēju mazas franču viesnīcas istabiņā Cherbourg’ā, manā prātā sāka kustēties visas tās šaubas un pesimizmi, kuri mēdz uzmākties jaunu lietu sākot. Redzēju priekš acīm Mezopotāmijas karstos tuksnešus, izlikās, ka nekad vairs Jūs visus neredzēšu u.t.t.u.t.t. Bet tad visu šo pārvarēja mans parastais optimisms, un tagad redzu, ka tiešām nebij vērts bēdāties.
/…/
Biju paņēmis no Londonas savu Banjo, un drīz biju diezgan populārs – laikam Itālijā daudzi atmin jautro angļu vilcienu, kurš stancijās rīkoja koncertus.
/…./
Aleksandrija bij lieliska, ar savu raibo bazaru, un es pirmo reizi redzēju austrumus, īstu 1001 nakti, uz kuriem vienmēr mans prāts bij nesies. Pārējo Ēģipti, diemžēl, nobraucām naktī, vilcienā, un tad Post Suez’ā iesēdāmies tvaikonī, kurā braucām 14 dienas līdz Basrai, pa zilo Sarkano jūru, gar izdegušiem brūniem Āfrikas kalniem un tad pa Indijas okeānu, kura fosforicējošie ūdeņi naktī spīd zilos uguņos.
/…/
Interesanti, ka esmu pilnīgi brīvs bijis no šejienes un Persijas klimata slimībām (malārija un drudzis) un no Bagdādes moskīto kodieniem – neesmu sākot no Londonas nevienu reizi slimojis. Visiem biedriem bija malārija, drudzis.
Pārsteidzoši bij, ka visu to lieliski panesu un žults gandrīz nemaz nesāpēja – pēdējos 6 mēnešus viņas neesmu ne reizes manījis. Nogājām kopā apm. 600 verstis!
/…/
Zīmēju visu laiku – Tu vari iedomāties, kādas jaunas senzācijas – nēģeri, kas airē veneciāniskas gondolas ar harēma skaistulēm, kamieļi un ēzeļi ar veciem šeichiem ielās, naktī šakāļu kaukšana un miliardu varžu koris zem palmām un tumšām dienvidu debesīm.
Man ir diezgan prāvs krājums Persijas skiču – varbūt ar tām arī kaut ko varēs izdarīt. À propos – biju iemācījies diezgan labi runāt pa persiski, un varu drusku persiski rakstīt – ļoti vienkārša un skaista valoda, le français de l’Orient.
/…/
Par Latviešu lietām, kā jau teicu, maz zinu. Papriekš lasīju par patstāvības pasludināšanu ar Kārli Ulmani pa prezidentu. Tad pretrunīgas ziņas par angļu desantēm un lielnieku uzbrukumiem, un tagad priekš 10 dienām, ziņa ka Rīgā valda Soviets ar Stučku. Ko par latviešiem visi domā, Tu vari iedomāties. Te reiz bija proklomācija, kurā bij teikts: “Турки, китайцы и латыши хозяинчyют В Pоссии.”
Vai jums tikai neiet ļoti grūti? Nabadziņi, steidzos, cik vien varu! Simts vissiltāko sveicienu vecākiem, kuriem vislielākā pateicībā skūpstu rokas, mīļām māsām un Tev, vecais brāli! Cik man tagad labi ap sirdi! Gan jau viss būs labi!
Jūsu vecais Jāzeps
