#Grosvaldi1919: Gribētos atkal dzīvot garlaicīgi, bet mierīgi

Digitālais projekts #Grosvaldi1919 ik mēnesi vēstīs par Grosvaldu ģimenes notikumiem 1919. gadā. Tie tiks atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Tāpat varēs sekot līdzi tam, kā 2019. gadā noris darbi pie dzimtas izpētes un popularizēšanas, veidojot izstādi, veicot zinātnisko un populārzinātnisko pētniecisko darbu. Dienasgrāmatās un vēstulēs saglabāta oriģinālrakstība. 

ĪSUMĀ

Konteksts

Jāzeps Grosvalds joprojām atrodas Britu impērijas dienestā - no Baku viņš pārcelts uz Gruziju, uz Tifilisu (Tibilsi). No turienes viņš raksta savam vecākajam brālim Oļģerdam, cerībā uzzināt, kā klājas ģimenei, ar kuru pēdējā gada laikā, kas pavadīts angļu armijas ekspedīcijas karagājienā cauri Arābijai uz Persiju un Kaukāzu, ir pazaudējis sakarus.

Diemžēl vēstules ceļo mēnesi, un kontaktu atjaunošana ar ģimeni nenotiek ātri. Oļģerdam Grosvaldam, kurš Parīzē strādā Miera konferencē Latvijas delegācijas sastāvā, franciski raksta māsa Margarēta Grosvalde, kura savukārt strādā Latvijas legācijā Londonā. Grosvaldi cer, ka Jāzepam, sauktam par Džo, tuvākajā laikā izdosies atvaļināties no angļu armijas un atkalapvienoties ar ģimeni. Tiek apspriesta iespēja, ka arī jaunākais Grosvaldu dēls Jāzeps varētu iesaistīties jaunās valsts ārlietu dienestā.

Jāzepa Grosvalda vēstule Oļģerdam Grosvaldam

Tiflisē, 12.martā (saņemta Parīzē 13.04.)

Dear Ogier,

tīri negaidīti mans ģenerālis pārcēlis savu darbību uz šo pilsētu un tagad kādu laiku paliksim te. Tādā kārtā brauciens uz Londonu atkal drusku atlikts, kaut gan ir cerība tikt prom, ja viņš atrod citu, kas var manu vietu izpildīt. Tādā gadījumā varbūt jau pēc 1- 2 nedēļām varēšu braukt. Katrā ziņā sūtīšu telegrammu, ja kaut kas drošs zināms.

Aizmirsu Tev vēl dot vienu adresi – 54 Parliament Street, c/o Grindlay and Co, Lt.-Col.STOKES. Šis ir mūsu Baku štāba palkavnieks, kurš pret mani vienmēr ārkārtīgi laipni izturējās un mani ļoti protežējis. Viņš aizbrauca uz Londonu apm. 3 nedēļas atpakaļ un laikam tur paliks. Viņš mani proponēja mutiski Tev dot ziņas par mani. Tātad, ja Tu vēlies viņu satikt un izprasīt, aizraksti viņam, norunā appointment un lieci sev stāstīt par Persiju un Baku. Viņš ļoti interesants un ārkārtīgi audzināts kungs.

Tiflisē dzīvoju atkal štābā un pagaidām darba gandrīz nemaz nav. Esmu jau apmeklējis Salomé Andreeva un vēl pāris pazīstamus, tā kā par garu laiku nebūs jāsūdzas.

Vienīgā lieta, kas mani stipri nervē, ir nezināmība par jums, jo vēl līdz šim neesmu nekādu ziņu dabūjis. Vienīgais, ko dzirdēju no kāda oficiera, kurš no Londonas atbraucis – ka Londonā esot liels daudzums bēgļu no Krievijas, bez līdzekļiem un trūkumu ciezdami. Vai Jūs šajā skaitā, jeb vai Jūs materiāli kaut kā esiet  nodrošināti? –  tas galvenais jautājums.

Vispār nezināmība šais laikos tik nospiedoša – man atklāti jāatzīstas, ka tā sajūta, kas sākumā bij –  “kādā interesantā laikā mēs dzīvojam” – man, personīgi mazākais, pilnīgi pārgājuse

un gribētos atkal dzīvot “garlaicīgi”, bet mierīgi. Bet uz to maz cerības, un melnos momentos liekas, ka ļaunākie kataklizmi vēl gaida priekšā…

Esmu priecīgs, ka esam atstājuši Baku, jo tur pēdējā laikā atkal stipri rūga strādnieku jautājums. Kad aizbraucām, gatavojās streiks, sakarā ar Kaspijas flotes atbruņošanu, kuru Royal Navy diezgan spīdoši izdarīja pāris stundu laikā.

Otrā komplikācija bija ar Ziemeļkaukāza kalna republiku, kurai ģenerals Deņikins licis priekšā atteikties no pašstāvības. Te, sociāldemokrātiskajā Gruzijā, komplikāciju maz, Gegečkori un Ramišvili valdība, bārzdaini un garmataini sociālisti rekvizētās elegantās limuzīnēs braukā uz parlamentu, virs kura lidinājas sarkans karogs (bet tīrs un glīts), nacionalizē visu šo daudzo gruzīņu kņazu zemes īpašumus, bet par to viņiem dod ienesīgas vietas un mākslinieka  Šervašidze zīmētas uniformas, strādnieku gandrīz nemaz nav un tā saucamais proletariāts, kalnu iedzīvotāji, laikam maz zina, vai viņiem sociālistu jeb cita valdība, galvenais, ka viņa efektīga un automobiļos.

“Mūsu” (angļu) attiecības pret gruzīņiem tīri formālas, un mēs tikai esam tāda kā internacionāla policija.

Pagaidām uz redzēšanos, drīz rakstīšu atkal.

Tavs Joe.

Adrese: Tiflis, Britforce

Nupat nosprieda, ka vēl te jāpaliek apm. 2 nedēļas, tātad līdz marta beigām

 

Margarētas Grosvaldes vēstule Oļģerdam Grosvaldam

13.03.1919, Londona

Dārgais Ožjē,

Liels paldies par tavu vēstulīti – esmu priecīga, ka tu mani nerāj par vēstulēm.

Es pagājušonedēļ aizrakstīju Džo, bet tā kā viņš cer atbraukt šurp, es negribēju rakstīt ko vairāk, jo vēstules pienāk tikai pēc mēneša.

Tas ir jauki, ka tu vēlies man šo to sūtīt, bet es nezinu vai tas iespējams ar Tavu diplomātisko pastu. Man nebūtu nekas pret to izcili skaisto vēstuļu papīru, kas jums tur tagad. Un, ja Tu man to atsūtītu pie nākamās iespējas uz manu adresi ar tik skaisti ziliem burtiem, es tevi mīlētu vēl jo vairāk, ja tas vispār ir iespējams.

Tu saki, ka Tev nav laika rakstīt – nedomā gan, ka man tā ir vairāk. Vakaros esmu tik nogurusi, ka tūlīt pēc vakariņām liekos gultā. Bet esmu joprojām apmierināta ar savu darbu. Man nesen pat bija jāraksta vēstules Meierovica kungam – bet šķiet, ka jūs tās saņemat ar lielu novēlošanos.

Pie mums viss, kā jau parasti. Tētis ik dienas nomākts un nepatīkams, un tās kundzes rūpējas par māju. Līna vairs uz vēstniecību nenāk, jo viņai jāpalīdz mammai, kas viena pati  nevar tikt galā. Mēs nosūtījām mūsu adresi kādam valdības kabinetam, lai kāds ierēdnis būtu uz vietas pa nakti. Mums jādod viņam gultasvieta un brokastis, par visu to maksā valdība. Es domāju, ka tas ir labāks risinājums, kā pieņemt kādu pansijā, kuram būtu jāgādā ēdienreizes, un mums taču kāds jāpieņem visās šajās tukšajās istabās.

Mišels neko nav atbildējis uz manu vēstuli, kurā bija depeša no Koļas – es ceru, ka viņš nepieciešamos darījumus nokārtojis. Paegle man teica, ka sūtīšot uz Liepāju vairākus jūsu Delegācijas darbiniekus – kas notiks ar Tevi?

Es ceru, ka tu paliec Parīzē, jo esmu pārliecināta, ka Tu tur jūties labi. Bet ja ne, ceru, ka tu paliksi diplomātiskajā dienestā. Tas ir ļoti labi, ka jūs pieprasat Džo – Meierovica kungs man tiešām bija solījis kaut ko šai sakarā.

Es šeit esmu sanaidojusies ar ģenerāli M. Viņš man apjautājās par Džo gaitām un kad es viņam teicu, ka Džo vēlas atgriezties, viņš atbildēja ka viņam jāpievienojas armijai, kuru viņš organizē. Jo tiem, kas nepievienošoties tagad brīvprātīgi, būšot sarežģīti ar atgriešanos. Es uzskatu, ka tas ir izsmiekls un ceru, ka jums būs iespēja paturēt Džo kādā pārstāvniecībā, nevis sūtīt viņu atkal karot. Man šķiet, ka viņam nu pietiek.

Es centīšos nodot tavu sūtījumu Ecei, - es gan tagad ne ar vienu nesatiekos, izņemot tos galma kungus, kas mums te riņķo  apkārt Pārstāvniecībā. Es esmu pat pārāk izsmelta, lai ietu uz kādu izrādi vai kino. Mums piesakās reti viesi, kopš mūs pametis Gailītis, kas mūs dažkārt apciemoja.

Mūsu draugi no H. M karaliskās kuģniecības šobrīd nav Londonā. Bowen gan te bija, bet viņš ir ļoti garlaicīgs, un dārgie Ceres ir Kembridžā. Filips man dažkārt atraksta par mūsu dārgo Mr.Cox  - nezinu, kas viņam par mums sastāstīts, šķiet, ka viņš par mums aizmirsis. Viņa kundze bija vienreiz atbraukusi un uzaicināja Līnu pie sevis ciemos.

Es tikai baidos par vienu – man šķiet, ka es pilnībā esmu aizmirsusi saņemt un dot skūpstus un priecāties. Un ar katru dienu mēs kļūstam arvien vecāki, mans dārgais. Vajadzētu gan mēģināt to mainīt tā vai citādi.

Kas attiecas uz mūsu naudas lietām, neko nezinu. Es biju laimīga saņemt savas 6£  kad M. kungs bija šeit. Es samaksāju par pusdienām un varēju nopirkt dažas vajadzīgas lietas. Taču es baidos, ka tēvs man varētu prasīt naudu – vai tad nav par daudz, ka viņš no nabaga Līnas paņēmis 1£ nedēļā, kas pelna tik vien kā £1.10 nedēļā un kurai pašai nav nekā. Bet tu jau pats visu to zini tikpat labi kā es.

Tā lūk, gara vēstule – ar maniem sīkumiem un gandrīz visām manām pārdomām. Ceru, ka Tu domā par mani katrreiz, kad jūs saņemat  preses apskatus, tāpat kā es domāju par Tevi ieraugot kādu vēstuli no Parīzes.

Nosūti pateicību Zariņa kungam par sveicieniem – tas dīvainais Skubiņš  bija tos atšķirojis, man dodams.

Visu tev labu,

Margareta

(Vēstules oriģināls franču valodā, tulkojusi Kristīne Sniedze)

 

Margarētas Grosvaldes dienasgrāmata. 16. marts

Margarēta Grosvalde #diary

16.3.

There is nothing to record in my quiet life now – when there are ministers staying here, I am more than usually busy. I don’t mind Mr. Meierovics, who even writes to thank me from Paris, but I don’t like running about for Payle. I put lilies-of-the-valley into a letter for Phillips – but I am rather afraid of the results. I can’t help feeling ridiculously happy at Joe’s announcement that he is coming. We went out to dinner last night with Ozols at the Strand Palace; they drank to my scarf and we admired his photo.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt