Lai gan Ķergalve jau kopš 2009. gada vada Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienību, darbojusies arī "Rīgai 800", 2008. gada dziesmu svētku un citu lielu kultūras projektu vadības komandās, viņas vārds medijos līdz šim izskanējis samērā reti. "Mana interese vienmēr ir bijusi pats darba process un reālais rezultāts. Iestādes vadītājs jau nav vienīgais, kura darbības rezultātā veidojas kādi lieliski projekti. Tā ir komanda un paļaušanās uz komandu. Vienmēr esmu ļāvusi savai komandai iet un runāt," pamato Ķergalve.
Iespējams, citos apstākļos viņas kļūšana par Brīvdabas muzeja direktori nebūtu izpelnījusies tādu publicitāti, taču šī muzeja vadība pēdējos gados bijusi sāpīgs jautājums.
Vienpadsmit gadus direktore bija Ilze Millersone, ar kuru Kultūras ministrija mēģināja pārtraukt darba attiecības jau pirms sešiem gadiem. Taču viņa tiesas ceļā amatu atguva. Aizpērn muzejam radās problēmas atjaunot akreditāciju, un šajā pavasarī dažādu pārkāpumu dēļ Millersoni atlaida. Tāpēc muzeja jaunā vadītāja konkursam tika pievērsta īpaša uzmanība. Eļļu ugunij piesvieda kultūras ministra atzīšanās preses konferencē: ar savu izvēli viņš minstinājies tik ilgi, ka kandidāts ar augstāko punktu skaitu atsaucis savu kandidatūru. Tā bija pieredzējusī muzeju nozares profesionāle Una Sedleniece, kura pirms sešiem gadiem jau uzvarēja Brīvdabas muzeja vadītāja konkursā, taču bija spiesta to pamest, kad Millersone savu amatu attiesāja.
Ķergalve konkursā bija otrā, un izskanēja arī spekulācijas, ka Sedleniece speciāli atrunāta no amata, lai tajā tiktu Ķergalve, bet viņa to kategoriski noraida. "Gribu vēlreiz atgādināt, ka biju viens no 16 pretendentiem atklātā konkursā. Es tajā nolēmu piedalīties, apsverot savas profesionālās zināšanas un varēšanu. Esmu izgājusi trīs konkursa kārtas un aicināta šo darbu veikt. (..)
Tāpēc negrasos mest plinti krūmos, ja man reiz šis piedāvājums ir izteikts," viņa uzsver.
Muzeju konsultatīvā padome Ķergalvi atbalstīja ar astoņām balsīm no 15, bet atsevišķi padomes locekļi bija skeptiski par viņas pieredzes trūkumu muzeoloģijā un tik liela muzeja vadībā. Viņa gan uzskata – nav lielu vai mazu iestāžu vai pasākumu, jo darbību kopums ir līdzīgs, atšķiras tikai apjoms. "Šos 11 gadus manā pārziņā ir auguši un attīstījušies trīs Rīgas pilsētas pārvaldībā esošie muzeji – Rīgas Jūgendstila centrs, Rīgas Porcelāna muzejs un Aleksandra Čaka memoriālais dzīvoklis – muzejs. Tāpēc nav gluži tā, ka man pilnīgi nav pieredzes muzeju jautājumos. Tomēr ir izietas sešas akreditācijas, es apstiprinu visus darba plānus, mēs iesaistāmies visās radošajās lietās, ir bijuši vairāki starptautiski projekti," norāda Ķergalve.
Vaicāta par savām prioritātēm Brīvdabas muzeja vadībā – zinātniski pētniecisko darbu, infrastruktūru, apmeklētāju piesaisti vai ko citu – Ķergalve atbild: "Man ir jānodrošina muzeja darbības vienotais veselums. Protams, krājuma darbs un pētniecība ir muzeja pamatā. Bet paralēli tam ir ārkārtīgi daudz darāmā gan administratīvajos jautājumos, gan teritorijas apsaimniekošanā – tur ir 87 hektāri! Ir jādomā par infrastruktūras attīstību, par krājuma glabātuves celtniecību."
Par konkrētiem mērķiem gan varēšot runāt tikai ilgtermiņā – spriežot pēc ziņojumiem par muzeja iepriekšējās vadības atstāto mantojumu, būšot daudz darba pie "pamatu sakārtošanas".
"Jāsakārto dokumentācija, jāsaprot, kā tieši strādā personāls un kas ir tās prioritātes, iespējams, jāpārskata krājuma, pētniecības un komunikācijas politika. Iespējams, kaut kas jāmaina stratēģijā. Bet par šiem jautājumiem varēšu runāt tikai pēc kāda laika, kad būšu iepazinusi muzeja dokumentāciju un cilvēkus, par kuriem es nešaubos, ka viņi ir augsti profesionāļi savā jomā," viņa uzsver.
Runājot par finansējuma piesaisti jaunai muzeja krātuvei, eksponātēku uzturēšanai un papildināšanai, Ķergalve teic, ka vispirms būtu jāveido izvērtējums, inventarizācija un kopīgs plāns, ko prioritārā secībā sakārtot. "Atbilstoši sagatavojot dokumentāciju, protams, es plānoju vērsties pie Kultūras ministrijas pēc papildu finansējuma konkrētām lietām," viņa norāda.
Ķergalve cer, ka nākotnē izdosies Brīvdabas muzeju izveidot kā "dzīvu muzeju", kas būtu aizraujošs un draudzīgs arī ģimenēm ar maziem bērniem.
"Protams, atbilstoši muzeja uzstādījumiem, bet gribētos redzēt tur arī ne jau bērnu spēļu laukumus, bet kaut vai smilšu kasti vai ko tamlīdzīgu. Tā, lai ģimenes gribētu šo teritoriju izmantot kā savu ik sestdienas vai ik svētdienas brīvā laika pavadīšanas vietu, plus vēl kaut ko mācītos tam visam līdzi," viņa paskaidro. "Gribētos, lai tā nav tikai jauka pastaiga, bet katra sēta dzīvo savu dabīgo dzīvi – vai tur notiek veļas mazgāšana, miltu malšana, aušana, pirtsslotu siešana vai kas cits ar sadzīvi saistīts, un ka apmeklētājs var iejusties ne tikai šajā brīnišķīgajā atmosfērā ar lieliskajām eksponātēkām, bet redzēt arī sadzīvi. (..) Man liekas būtiski, ka muzejs veidojas arī par mūžizglītības vietu, jo daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir interese par tautas būvniecību, vēlēšanās atpazīt savās lauku sētās atrastus priekšmetus… Tā būtu brīnišķīga sabiedrības iesaiste, ja muzejs varētu arī šādā veidā sniegt padomus vai virzienu, kurā lūkoties," saka Ķergalve un piebilst, ka tam nākotnē noteikti vajadzētu arī lielāku darbinieku skaitu.
Taču, lai šos mērķus īstenotu, svarīgas būs attiecības ar pašreizējo muzeja kolektīvu, kas, pēc nostāstiem, pirmajā tikšanās reizē jauno direktori uzņēmis visai asi. "Droši vien neviens direktors netiek gaidīts atplestām rokām. Es mēģināšu iepazīt kolēģus, un es ceru, ka viņi gribēs iepazīt arī mani. Un varbūt tad tas velns nemaz tik melns nerādīsies," saka Ķergalve. Uz jautājumu, vai savā komandā viņa gribētu redzēt arī konkursa līderi Unu Sedlenieci, Ķergalve atbild: "Nāks laiks, nāks padoms. Bet es ar prieku strādātu kopā ar viņu."
