Sadaļas Sadaļas

Diena sākusies

Pianistu sarunas. Agnese Egliņa izvaicā Daumantu Liepiņu

Diena sākusies

Režisors Mārtiņš Eihe: Kultūra šobrīd ir viens no retajiem ētikas kompasiem

Režisors Reinis Suhanovs: Darba tikums tomēr ir ārkārtīgi laba lieta – un Valmierā to jūt

Gribam Valmierai piepotēt nepareizību. Saruna ar režisoru un scenogrāfu Reini Suhanovu

Viena no Latvijas pilsētām, kas pretendē uz 2027. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, ir Valmiera. Sākotnēji doma par Valmieru kā Eiropas kultūras galvaspilsētu pašiem valmieriešiem gan šķitusi visai nereāla, bet, apaugot ar idejām, drosmīgām fantāzijām un valmierisko spītību savu sapņu īstenošanā, tā ieguvusi sniega bumbas efektu.

Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku veiktā pētījuma, 89% aptaujāto iedzīvotāju atbalsta Valmieras un topošā Valmieras novada kandidēšanu uz "Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027" titulu. Par to, kādi ir Valmieras argumenti, intervijā LR3 "Klasika" stāsta Valmieras pieteikuma mākslinieciskās programmas veidotājs, režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs, kurš Valmierā iedibinājis arī Vasaras teātra festivālu.

Ilga Auguste: Ko jums pašam, Reini, nozīmē Valmiera?

Reinis Suhanovs: Valmiera ir mana profesionālās piedzimšanas pilsēta, uz kuru aizbraucu pēc Kultūras akadēmijas beigšanas, – sāku strādāt, izveidojās mana pirmā radošā savienība ar režisoru Viesturu Meikšānu un, pateicoties darbam Valmieras teātrī un Valmierā, esmu teātra vidē.

Reinis Suhanovs Valmieras vasaras teātra festivāla atklāšanā

Daudzi valmierieši kā Valmieras atpazīstamības simbolu nosauc arī Valmieras Vasaras teātra festivālu, pie kura šūpuļa arī jūs esat stāvējis un arī turpināt stāvēt. Kāpēc tieši Valmiera? Kā jūs pats esat sacījis tā tomēr ir pilsēta, kur galvenā prioritāte ir ražošana, nevis kultūra.

Man visā patīk konkrētība – gan konkrēta rīcība, gan konkrēti cilvēki. Patiesībā arī mākslā man patīk konkrētība, lai arī citreiz aizpeldu sapņainās lietās.

Tas, kas mani tur pie Valmieras, no vienas puses, ir racionālā zemes sajūta – ja kaut ko dara, tad izdara, ja kaut ko apsola, tad izdara. Darba tikums tomēr ir ārkārtīgi laba lieta, un Valmierā to jūt – ka lietas dara kārtīgi.

Pat pārāk kārtīgi. (..) Dažkārt Valmierā nepadomājam par kādu radošāku piegājienu, tādēļ arī savu Eiropas kultūras galvaspilsētas programmu esam izvēlējušies būvēt ap to, ka – re, mūsu uzņēmēju stāsts patiesībā ir arī kultūras stāsts, jo uzņēmēji ražo ne tikai benzīna kannas, bet uzņēmums "Valmieras stikla šķiedra" tikko radījis jumta membrānas mūsu Mežaparka estrādei. (..) Tie ir kultūras objekti, un redzam, ka tie dzīvo globālu dzīvi. Mūsu sportisti Māris Štrombergs, brāļi Bertāni, kas nāk no mūsu novada, dzīvo globālu dzīvi.

Un kāpēc mēs, kultūras cilvēki, nestartējam globāli?

Valmiera varētu būt tāda mazā lielpilsēta meža vidū vārda vistiešākajā nozīmē, jo mums pa labi un pa kreisi ir Gaujas Nacionālais parks, bet otrā pusē – Gaujas aizsargājamā teritorija, biosfēra. Un pa vidu ir vieta, kur gribam nodrošināt ne tikai pasaules līmeņa ražošanu, bet arī pasaules līmeņa kultūras dzīvi.

Jo tas tā vienmēr ir – brīdī, kad sāc pelnīt naudu un dzīve iegriežas, vēlies arī kultūras baudījumu. Un tajā mirklī uz lietām, kas notiek tavā pilsētā, paskaties tā drusku no augšas.

Tādēļ viens no mūsu centrālajiem moto ir "Pamani mūs!" – tā ir viena no mūsu tematiskajām daļām, un tas ir tā globāli. (..) Valmiera visiem asociējas ar industriālu pilsētu, sporta pilsētu, bet – mēs esam arī kultūras pilsēta.

Otra lieta – novērtēt cilvēkus. Jo ļoti daudz valmieriešu ilgstoši strādājuši starptautiskā līmenī tieši kultūras jomā, un šo iniciatīvu mēs redzam kā savu uzdevumu – sasiet kopā kultūras cilvēkus un uzņēmējus. Tādēļ

viens no lielajiem izaicinājumiem – izveidot Valmieras industriālā dizaina centru, kas pirmkārt stāstītu par industriālo un rūpniecisko dizainu kā tādu – kas tas īsti ir un kā dizaineri strādā. Stāstīt arī par to priekšmetu dzīvi, kurus Valmierā ražo.

Tā būtu brīnišķīga iespēja jauniešiem, kuri dzīvo un mācās Valmierā, redzēt, ko patiesībā var darīt ar fabrikām! Ka tās nav vienkārši fabrikas, kurās ražo tirgošanas vienības, bet pasaules kultūras produktus. Valmierā labums ir tāds, ka, no vienas puses, ir saglabāta smagā rūpniecība, kas risināta un veidota tā, lai būtu maksimāli ekoloģiska, bet, no otras puses – mums ir arī jaunie mediji un biznesa inkubators mūsdienu uzņēmumiem.

Vēl viena lieta, kas man šķiet ļoti būtiska – esmu priecīgs par Valmieras politiskās vides apņēmību: infrastruktūras ieguldījumi Valmieras pilsētā ilgstoši gājuši rūpniecības un sporta zonā, bet šobrīd, kad Valmieras katlu māja no pilsētas centra pārcelta tālāk no tā, parādījusies tukša telpa pašā Valmieras centrā.

No saimnieciskā un racionālā biznesa viedokļa būtu vērts šo zemi pārdot, bet Valmieras cilvēki lēmuši, ka šī būs brīvā zona pašā pilsētas centrā, kur varētu veidoties radošais kvartāls, kur satikties cilvēkiem un procesiem, kas saistīti ar laikmetīgo mākslu.

Tā būtu tikšanās vieta jaunajiem profesionāļiem, kas potenciāli varētu strādāt Valmierā. (..) Šobrīd Valmierā, ja runa par profesionālo mākslu, parasti tas attiecināms uz teātri: šogad uz Valmieru brauc strādāt astoņi Kultūras akadēmiju beigušie jaunieši – potenciāli viņi var veidot šeit savu dzīvi un karjeru. Bet jebkurai nozarei ir ļoti svarīgi, lai veidotos profesionālā vide, – lai teātrim nāktu klāt arī vizuālā laikmetīgā māksla, laikmetīgā deja.

Mākslas centram ārkārtīgi svarīgs ir arī stāsts, jo vienkārši laikmetīgās mākslas centrs vai vienkārši galerija mūsdienu realitātē bez tāda īpaša magnēta neierotē. Ir nepieciešams stāsts. Valmieras gadījumā sapratām, ka mūsu cilvēks varētu būt Gustavs Klucis,

kurš mūsu novadā dzimis, divus gadus Valmieras skolā mācījies un izveidojis veselu mākslas virzienu. Viņš ir viens no pasaulē atpazīstamākajiem latviešu izcelsmes māksliniekiem, kurš nav viennozīmīgi vērtēts – ne velti Pētera Krilova filmas nosaukums ir "Nepareizais latvietis".

Kaut kādā ziņā caur šo mākslas programmu gribam Valmierai drusku piepotēt to nepareizību. Pilsētai, kas pati par sevi ir pareiza, un tas ir brīnišķīgi – tādēļ arī es šeit esmu –, bet cik svarīga ir nepareizība!

Jo bērni arī reizēm neklausa, bet tas viņus padara jaukus un mīlamus. Tādēļ ceram, ka Kluča centrs izaugs par laboratoriju, kur māksliniekiem satikties.

Un vēl vienu lietu gribu pieminēt. Mūsu mērķis ir risināt praktiskas lietas, lai arī sabiedrībai būtu iespēja pamainīties. Viena no lietām – valmierieši asociējās ar aktīviem cilvēkiem, sportistiem. Ne velti mūsu kino festivāls nav vienkārši festivāls, bet kino uz divriteņa, velo un kino festivāls “Kino pedālis”. Šīs lietas un arī Valmieras Vasaras teātra festivāls, kas notiek ārā un kur ir jāstaigā, kļūst populāras, jo tās ir ārpus rāmja.

Tur veidojas paradokss – no vienas puses, Valmierā gribas visu ielikt rāmītī un smuki nokrāsot, bet, no otras puses, gribas, lai būtu arī šāviens ārpus rāmja.

Runājot par dejas nozari, tradicionālajai dejai Valmierā ir ļoti spēcīgas saknes un tradīcijas. Laikmetīgā deja novadā eksistē maz, kaut no mūsu novada nāk izcili šīs jomas profesionāļi – Elīna Gediņa, Linda Mīļā un vēl, un vēl. Šis ir ļoti iekļaujošs žanrs, kas dod iespēju kustēties praktiski jebkuram – kaut vai Intas Balodes veidotais projekts Burtniekos, kur pansionātā cilvēki jau darbojas. Savukārt otra šīs dejas jomas puse ir skatuves deja, kura ir sportiska, tur ir sacensība, kurā visiem pāriem skaisti jādejo. Abas šīs lietas ir ļoti spēcīgas, un mūsu izaicinājums – kā tām abām savstarpēji tuvināties, kā vienai otrai panākt pretī, kā iesaistīt cilvēkus.

Viena no lietām, ko gribam īstenot, ir atvērta tipa dejas telpas, un to būtībā mums iemācījusi pandēmija – uzvelkam siltāku veļu un dejojam ārā! Viss, kas vajadzīgs, ir forša deju grīda un jumts virs galvas.

Iegūstam vairākas lietas: pirmkārt, kustamies ārtelpā, otrs – iegūstam telpu pilsētvidē, kurā var notikt pasākumi, treškārt – iegūstam dialogu ar apkārtējiem, jo visa Latvijas kultūra, arī Valmierā – gan teātris, gan kultūras centrs –, lielākoties ir aiz biezām sienām, bet tāpat kā visa jaunā Valmieras arhitektūra, arī muzeja piebūve veidojas šobrīd stiklota un atvērta.

Ja viss process būtu jāsavelk vienā teikumā – tā ir kultūras dzīves pārstrukturizēšana tādā griezumā, lai šajā procesā būtu iesaistīti maksimāli daudz novada iedzīvotāju; viņi arī kļūtu par patērētājiem, kuri vēlas un spēj patērēt izcilo kultūras produktu, ja tikai viņi ir ieinteresēti un kaut ko par to zina.

Kad Valmiera pieteicās Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam, daudziem tas bija liels pārsteigums, tajā skaitā arī pašiem valmieriešiem, kuri sākotnēji to uzskatīja par tādu kā avantūru.

Protams, arī man pašam tā šķiet avantūra! Bet tajā pašā laikā – likumsakarība. Bet tā tiešām šajā reizē bija politiskā izlemšana – izveidot cilvēku grupu, kuras lielāko daļu veidotu Valmieras kultūrā aktīvi strādājoši cilvēki. Es pats esmu mākslinieciskās programmas vadītājs, un man to uzticēja kā Valmieras Vasaras teātra festivāla izveidotājam – ka mēs atrodam stāstu, kas ļauj ne tikai pamainīt kādus procesus, bet ļauj arī Valmieras vārdam izskanēt, jo tas jau arī ir būtiski. Tādēļ jau arī Eiropas kultūras galvaspilsētas ir rotējošā kārtībā, lai pievērstu uzmanību kādai konkrētai pilsētai – lai varam pastāstīt un uzaicināt pie sevis, lai mums dod iespēju parādīt, ka varam vesela gada garumā radīt pietiekami interesantu un blīvu kultūras piedāvājumu. Protams, tas viss veiksmīgi sakrīt ar novadu reformu – mums ir iespēja paskatīties uz Valmieras kultūras telpu no racionāla viedokļa.

Ļoti daudz esmu domājis par to, kāds ir Valmieras centrs, kas ir tā identitāte.

Vēl joprojām tiek vilkts līdzi sāpīgais fakts par to, ka Valmieras centrs kara laikā ir nobombardēts un skaistā vēsturiskā centra vietā ir plašais Hanzas laukums – senāk te bija seši kvartāli ar blīvām, skaistām ēkām!

Manā apziņā arī tas vienmēr nostrādā, bet sasodīts – tā tieši ir jauda, ka šajā vietā pilsēta pat pēc nopostīšanas ceļas augšā.

Nodefinējām to un sapratām – jā, mēs esam pilsēta ar mazāko iespēju uzvarēt, bet tajā pašā laikā esam bagāti, jo esam pilsēta ar vislielāko potenciālu realizēt kultūras programmu, kuras lielākā daļa sastāv no tā, ka šo sešu gadu laikā radīsim jaunas, funkcionēt spējīgas institūcijas. Ja man kādam būtu jāsaka, kāpēc mums šķiet, ka to varam izdarīt, tad [minētu salīdzinājumu ar  Vasaras teātra festivālu] – šobrīd ir sestais gads kopš pirmā Valmieras Vasaras teātra festivāla. Ja man kā festivāla idejas autoram un vadītājam pajautātu, kā vērtēju pirmo gadu, piekrītu, ka tur bija ļoti daudz kļūdu, nepilnību (..) Bet pēc sešiem gadiem profesionālajā vidē esam nostabilizējušies. Mūsu stratēģija ir attaisnojusies – festivāls ir izaudzis, tas ir funkcionējošs organisms, ar kuru rēķinās valsts teātra process. Mēs parādāmies profesionālās izvērtēšanas notikumā "Spēlmaņu nakts", esam tajā ar savu pienesumu. Protams, ir dažādi kritiski aspekti, bet nevar noliegt, ka tas kļuvis par lielumu, ar kuru rēķinās, pat ja tas kaitina. (..)

Jebkurā gadījumā izdarīsim visu, lai šo sešu gadu laikā kļūtu par kultūras pilsētu šī jēdziena vistiešākajā nozīmē. Un, ja mums neizdosies izcīnīt šo titulu, lai mēs būtu ļoti, ļoti labs sadarbības partneris tai pilsētai, kura šo titulu izcīnīs.

Tas būtu galvenais – lai mēs ar savu pienesumu iekustinātu lielākas lietas.

2019. gads. Reinis Suhanovs saņem "Spēlmaņu nakts" žūrijas specbalvu Valmieras teātra festivālam!

Kurā brīdī dzima doma par tādu kā Valmieras Haidparku?

Haidparka ideja tika izmesta, manuprāt, pēdējā sabiedrības iesaistes seminārā. Šāda teritorija, brīva vieta, kurā brīvi izpausties, mūsdienīgai pilsētai ir nepieciešama. Jauniešus nevar likt kastītēs. Kā teica mans draugs – attālinātā mācīšanās vēl nu tā, bet ja meita, kura mācās 7. klasē, vēl nav bijusi diskotēkā... Tur jau tā dzīve veidojas! Viss, kas mūs dzen uz priekšu, dzimst tajā burziņā. Tāpēc burziņu vieta ir neprātīgi nepieciešama.

Ja gribam būt kultūras vidē, mums nepieciešama brīvdomāšanas vide. Un brīvdomīga vide nepakļaujas kārtīgi izremontētai, par Eiropas fondiem sakārtotai vietai – tai nepieciešamas “spraugas”.

No otras puses – saimnieciskums. Mūsu gadījumā runa par tukšo katlu māju: kultūras nozare ir tā, kas ar vismazākajiem ieguldījumiem uzreiz var to sākt izmantot. Vienai izstāžu zālei, kā to rāda pasaules prakse, ir jāieklāj grīda, jāsakārto sanitārais mezgls un jānokrāso baltas sienas. Un viss. Varam darboties.

Bija ideja arī par Valmieras orķestri...

Esam mazā lielpilsēta – gribam, lai kultūra, ko radām, ir augstākā labuma, bet vienlaikus arī cilvēkiem ļoti pieejama. Savu iemācījusi pandēmija – daudzas kultūras nozares bija izaugušas, notika nemitīga cilvēku mainīšanās, ceļošana, ārprātīgais lidmašīnu apjoms – es pats tieši pirms pandēmijas biju strādāt gan Ķīnā, gan Čehijā, un tas viss notika trakā tempā un apjomā. Un mēs kā Valmiera, skatoties, kas ir mūsu profesionālās mūzikas izaicinājums, saprotam –

mūsu pilsētas izmērs neļaus izveidot orķestri, taču augstas raudzes profesionālo mūziku vēlamies publikai nodrošināt. Skatoties vēsturē, sapratām, ka mūsu ceļš ir a cappella formāts. Tā ir lieta, kuras sakarā redzam cilvēka mērogu.

Mūsu programmas mērķis – formas ziņā maksimāli virzīties pie atziņas, ka vērtība ir tieši cilvēkā, un nauda jāmaksā ne tikai par lielu šovu, bet to, ka tieši cilvēks ir tas, kurš uzstājas.

Arī rokmūzika bija aizgājusi tik tālu, ka dzīvie koncerti notika tikai ar milzu ekrāniem, salūtu un gaismas šovu – cilvēks saprata, ka tikai par to ir vērts maksāt. Bet lielā jauda jau nāk no paša cilvēka – tā ir vērtība.

Lai izveidotu funkcionēt spējīgu a cappella vai kamermūzikas žanra apriti, koncertu vietās veicām auditu. Sapratām, ka vajadzīgs cits piegājiens. Proti, izpētījām, ka mūsu novadā ir ļoti daudz skaistu muižu, kuras noklāj visu Valmieras novadu – izveidojas tāds kā muižu tīkls.

Neviens Valmieru un Valmieras novadu līdz šim nav asociējis ar muižām, parasti tā ir Zemgales priekšrocība. Bet mums taču ir tādas fantastiskas muižas kā Kocēnu muiža, Oleru muiža, vēl un vēl – mums izveidojas kamermūzikas norišu vietu tīkls,

un tuvākajās dienās paredzēts veikt arī akustisko auditu, lai saprastu, tieši kāda veida skaņdarbi tām būtu vispiemērotākie. Šai profesionālajai mūzikai tiks veidotas skatuves pa visu novadu, tā paplašinot gan Valmieras teritoriju, gan tēlu. Ja tēlaini, tad – mums nav mazas, jaukas vecpilsētas, bet mums ir brīnišķīgas lauku teritorijas, gleznainas mazpilsētas un muižiņas.

Šī gada jūlijā katra no deviņām Latvijas pilsētām starptautiskai žūrijai prezentēs savu pieteikumu, un žūrija lems par kandidātpilsētu atlasi finālam, savukārt Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukuma piešķiršanai izvirzīto pilsētu Latvijas Kultūras ministrija Eiropas Savienības Padomei, Eiropas Komisijai un Eiropas Reģionu komitejai paziņos līdz 2022. gada 31. decembrim.

Kura kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu? Kandidātpilsētu publiskā tēla un aktivitāšu vērtējums

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt