LU Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa rāda un atklāj katra senā sējuma īpašo nozīmi, jau to ārējais veidols piesaista uzmanību, ādas vāki ar metāla apkalumiem, ķēdes, iespaidīgs grāmatu izmērs un svars. Līdzās tām arī nelieli, toties ļoti grezni sējumi, ar zeltu un košām krāsām. "Tas, kas šeit ir, tā nav Doma baznīca un tā nav pat piecsimtgadīgā Rīgas pilsētas bibliotēka, tie ir Rīgas klosteri un vēl rīdzinieku mājas, ikdienas vajadzībām vajadzīgās grāmatas, kas pēc tam ir sanākušas pilsētas bibliotēkā.
Sākums ir
1524. gads – tad bibliotēka tiek iedibināta kopējām vajadzībām, par labu sabiedrībai, kā publiska bibliotēka. Jo līdz tam šīs izcilās vērtības glabājas Rīgā, bet slēgtu aprindu, īpašu izraudzītu cilvēku vajadzībām,
proti, garīdzniecības vajadzībām, klosteru krājumos. Reformācijas gaitā tās pēkšņi kļūst par publisku, pieejamu (it kā visiem – tiem, kas spēj un kam tas ir nepieciešams) izmantojamu intelektuālu vērtību," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" skaidro Taimiņa.
Tikt tuvāk patiesībai
1524. gadā un vēl ilgstoši pēc tam Rīgas pilsētas bibliotēkas mājvieta bija Rīgas Doma baznīcas kompleksā, krustejas tuvumā. Par bibliotēkas sākotni ir vēl precīzākas ziņas – tas ir 1524. gads, marta vidus, gavēņa laiks. Saglabājusies dokumentāra liecība – kvīts, kas ziņo, ka Rīgas rāts pārstāvis nodod pirmajam bibliotēkas pārzinim – mācītājām Rammam – piecas grāmatas. Četras no tām ir saglabātas līdz mūslaikiem un atrodas Akadēmiskās bibliotēkas krājumā.
Taču pat šādas vēstures liecības, kas nezinātājam var likties gluži vienkāršas, sagādā izaicinājumus pētniekiem un nereti skaidru atbildi gūt nav iespējams, tai skaitā pat jautājumā par senajā kvītī minētajām grāmatām. Kā uzsver Aija Taimiņa, šī kvīts nav viennozīmīgi skaidrs dokuments – tajā nav minēti ne grāmatu izdošanas gadi, ne precīzi nosaukumi –, un lai varētu mūsdienās identificēt konkrētus 15. gadsimta izdevumus, joprojām jārisina komplicēti pētnieciski uzdevumi.
Senās kvīts tulkojums (1972, Marija Lācis, kor. 2022):
1524. gadā ap gavēņa vidu es, Nikolauss Ramme, saņēmu tālāk minētās Pelēkā klostera
grāmatas, ko man nodeva godājamais, gudrais un apdomīgais birģermeistara kungs
Pavels Drelings, lai tās kalpotu un tiktu lietotas vispārīgam labumam. Vispirms viena no grāmatām, kā šeit nosauktas
bībeles otra daļa ar Līras komentāriem
[bībeles] sestā daļa
Hugona [darbu] sestā daļa
Dievišķā Aurēlija Augustīna runu krājums
Cipriāna darbi
Šīs pieminētās grāmatas atrodas pie manis, drošās rokās [nodotas] vispārīgam labumam, joprojām ir Godājamās Rātes pārziņā, atprasāmas vai atvēlamas, kā godāmajiem [Rātē] tas patiktos
Grāmatas cauri gadsimtiem
Kā gan grāmatas izdzīvo cauri gadsimtiem? Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja tūdaļ atgādina teicienu – grāmatām ir savi likteņi: "Tā teiciena otrā daļa ir ļoti zīmīga, to neviens nepiemin – grāmatiņām ir savi likteņi, kas ir atkarīgi no to lasītāju spējām un prāta. Lasītāji Rīgas pilsētā ir bijuši dažādi un likteņi arī bijuši dažādi. Bibliotēkai ir labi laiki, ir sarežģīti laiki, miera laiki, kara laiki, traģiski laiki. Un tomēr
par spīti visam, izejot cauri ārkārtīgi lielam traģiskam triecienam, kas ir 1941. gada 29. jūnija posts, degšana, un pateicoties brīnumam vai pateicoties misijas darbam, Latvijai ir šis milzīgi vērtīgais, kultūrvēsturiskais, unikālais mantojums."
LU Akadēmiskajai bibliotēkai ir arī savs "zelta krājums". Vērtīgās grāmatas tagad sarindotas uz galdiem un ērti apskatāmas. Tās fotogrāfē, lai 2024. gadā, atzīmējot Rīgas pilsētas bibliotēkas piecus gadu simteņus, rīkotu konferences, sarunas, iepazīstinātu plašāku sabiedrību un turpinātu izpēti. "Te ir grāmatas, kuru vērtība pat nav fiksējama. Ir grāmatas, kuru vērtība ir pilnīgi skaidra, un tā ir simtiem tūkstošu eiro vai mārciņu. Ir grāmatas, kurām nevar pateikt, kāda ir materiālā vērtība, jo tām ir tik milzīga kultūrvēsturiskā vērtība, tik milzīga vēsturiskās nozīmes vērtība kā, piemēram, Rīgas misālei, kuras vērtību es nezinu, kā jūs nofiksēsiet, jo tā ir Rīgas Doma baznīcas vienīgā saglabājusies viduslaiku misāle (rokraksts, Rīgā tapis). Ikvienā gadījumā ir runa par ļoti lielām materiālām un ļoti nozīmīgām garīgām vērtībām," teic Aija Taimiņa, "No vienas puses, protams, tā ir bibliotēkas misija, zināšanu saglabāšana, nacionālā kopkrājuma vērtība, tā ir identitātes zīme. Tāds pašapziņas veidotājelements ir šis kultūrvēsturiskais krājums. Bet vienlaicīgi tas ir avots jauniem pētījumiem, zināšanām, tas ir inspirācijas avots mākslinieciskai jaunradei."
Bibliotēkā ir grāmatas relikvijas, grāmatas pieminekļi, grāmatas vēstures liecinieces, uzskatu veidotājas un revolucionāres, grāmatas, kas ir ienīstas un mīlētas.
"Ja laiks ir materializējies šajos senajos sējumos, tad var tikai priecāties par to klātbūtni,
jo tā ir iespēja sadzirdēt pergamenta čaukstoņu, sajust ādas vāka siltumu, sadzirdēt, kā žvadz ķēde, ieraudzīt, kā mirdz zelts, ieraudzīt to apbrīnojamo krāsu spožumu vēlo viduslaiku grāmatu ilustrācijās [..]. Atliek tikai pētīt, priecāties un darīt to redzamu daudziem, kas vien to vēlētos," Akadēmiskās bibliotēkas krājuma bagātības liriski tēlo Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja.
Krājumā ir grāmatas, par kurām droši var teikt, ka tās ir vienīgās – vienīgās pasaulē, vienīgās Latvijā un Rīgā. Vēl jāpiebilst, ka plašs stāsts par jau pieminēto Rīgas misāli klausāms Latvijas Radio raidījumā “Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500”.
