Grāmatā apkopta izlase no kādas ļoti vērtīgas krātuves - Strenču fotodarbnīcas arhīva. Darbnīca tika izveidota pagājušā gadsimta sākumā, tajā strādāja īsteni sava aroda meistari, kas ar milzu entuziasmu iemūžināja teju visu Strenčos notiekošo. Tik plašs arhīvs Latvijā ir liels retums un ļoti interesanta vēstures liecība, un kāda daļa no tā tagad būs skatāma arī grāmatā.
Iespējams, Strenči ir visvairāk fotografētā pilsēta starpkaru periodā visā Eiropā, ņemot vērā, cik cītīgi strādāja mūsu fotogrāfi, - pieļauj grāmatas sastādītāji, fotogrāfi un apvienības "Orbīta” dalībnieki Vladimirs Svetlovs un Anna Volkova. Un patiesi - Strenču fotodarbnīcas arhīvu veido gandrīz 13 tūkstoši stikla plašu negatīvu, kas kopumā ataino vairāk nekā 40 gadus Strenču vēsturē. Tik milzīgs kādas konkrētas vietas foto arhīvs Latvijā ir ļoti liels retums.
Un runa nav par dokumentu foto, kaut arī tādi, protams, tapa, bet par fotogrāfijām, kas dokumentē Strenču vidi – visos gadalaikos, svētkos un ikdienā notiekošo. "Viņi bija reāli fotogrāfijas entuziasti. Ja bija plūdi, tad viņi fotografēja plūdus, ja bija Saules aptumsums, tad viņiem obligāti vajadzēja arī to. Praktiski visi notikumi Strenčos ir dokumentēti," saka Svetlovs.
Dokumentēti arī pilsētas svētki un ģimenes svinības, sportiskas aktivitātes un iesvētības, teātra spēlēšana un atpūta zaļumos, riekstošana, sēņošana, stādīšana un vēl daudz kas cits. To visu paveicis fotogrāfs un darbnīcas dibinātājs Dāvis Spunde un viņa skolnieki un pēcteči - Kraukļu ģimenes pārstāvji.
Unikālais arhīvs ilgi glabājies aizmirsts Strenču darbnīcas bēniņos, līdz 2004. gadā ar Mārča Bendika un kompānijas "Latio” gādību darbnīcas mantinieks arhīvu nodeva Latvijas Fotogrāfijas muzejam. Lai arī darbnīca strādāja līdz 1985. gadam, arhīvs bija saglabājies līdz 1950. gadam, kad fotogrāfi strādāja ar stikla platēm, pēc tam nākušās fotofilmiņas gan visas bija gājušas zudumā.
"Tas ir interesants moments, ka stikls, ko mēs uzskatām par ļoti trauslu materiālu, ir saglabājies, jo darbnīcas mantinieki negribēja sist stiklu un tāpēc viņi meklēja, kā nodot to arhīvu kādam, kam vajag," atzīst Volkova. Tagad izlases veidā neliela daļa no unikālā arhīva būs aplūkojama arī grāmatā "Stikla Strenči”.
Tās sastādītāji grāmatu veidojuši nevis kā vēsturnieki, bet kā fotomākslas lietpratēji un no mūsdienu cilvēka skatu punkta, jo tieši tas šķita pats interesantākais – ar šī arhīva palīdzību atklāt, cik ļoti 100 gadu laikā ir mainījusies mūsu vizuālā uztvere un cilvēku sevis pasniegšanas veids fotogrāfijās.
"Mūs pārsteidza vairākas lietas, ko mēs pamanījām, skatoties uz šīm bildēm. Pirmkārt absolūti īpašais kolektīva gars. Lielā mērā, man liekas, ka šis gars ir pazaudēts, mēs esam kļuvuši daudz lielāki individuālisti šodien. Bildes pārsvarā ir kolektīva portreti, un katram cilvēkam šajā kolektīvā ir sava loma, katrs kaut ko dara šajā brīdī, katrs spēlē savu lomu. - Cilvēki fotogrāfijās bieži redzami kontaktā ar savu kaimiņu. Piemēram, bildē viņi trijatā vienu vēzi tur, tālāk stāv sieviete un viņas roku tur blakus esošais vīrietis. Kameras priekšā viņi neparāda sevi, bet parāda savas attiecības," stāsta grāmatas sastādītāji.
Fotogrāfijās savos kolektīvos redzami arī visdažādāko arodu pārstāvji – baltos halātos pie letes stāv aptiekas darbinieces, melnām mutēm un visā savā ekipējumā ar velosipēdiem brauc skursteņslauķi, uztrenētus muskuļus foto studijā demonstrē astoņi braši sportisti. Visiem fotogrāfijās redzamajiem cilvēkiem šķiet arī citādas sejas izteiksmes un mīmika nekā mūsdienu fotogrāfiju varoņiem.
Ja mūsu vizuālo uztveri ļoti spēcīgi ir ietekmējis kino, tad tolaik ļoti izteikta bija glezniecības ietekme. Fotogrāfijās var atpazīt visdažādākos glezniecības žanrus, un ļoti bieži nevar saprast, vai attēlā redzamais ir inscenējums vai dokumentāla situācija.
