Kultūrdeva

Spēle: Izkrāso pats jeb grafiti spēle Rīgas ielās ar Daini Rudeni

Kultūrdeva

Pauls un Keišs koncertprogrammā par Ojāru Vācieti «Suni ārā nedzenama nakts»

Legālā un nelegālā māksla jeb grafiti un ielu mākslas loma vizuālās mākslas pasaulē

Grafiti un ielu māksla – demokrātiskas sabiedrības izpausme

Ielu māksla un grafiti ir demokrātiskas sabiedrības izpausme – par to vienisprātis ir ielu mākslinieks Dainis Rudens un pētniece, Latvijas Kultūras akadēmijas mākslas vēstures docente Zane Grigoroviča. Kā uzsver Grigoroviča – pielāgojot likumdošanu, ar grafiti un ielu mākslu iespējams veicināt gan tūrismu, gan pilsētvides attīstību.

Henrieta Verhoustinska: Ar ko atšķiras ielu māksla no grafiti mākslas?

Dainis Rudens: Grafiti ir burtu dizains, burtu rakstīšana, paraksti, tagi, tagu rakstīšana. Tā ir principā rakstīšana lielākoties.

Bet zīmējumi? Tie nekad nav grafiti?

Dainis Rudens: Visīstākais grafiti ir tas, kurš ir Rīgā uz ielas, kas nav gatavots stundām ilgi. Tur jau katram ir izstrādāts savs stils, kā viņš to dara. Pēc tam jau pēc tā rokraksta var atpazīt, ja ir kāds pagrīdes pārstāvis. Piemēram, raksta vienu vārdu, paiet kāds laiks, un viņš izdomā, ka rudenī “sēnes” ir beigušās, un tagad viņš rakstīs vārdu “dzērvene”. Bet var jau redzēt pēc tā viņa rokraksta, ka tas ir tas pats cilvēks, tikai viņš tagad raksta kaut ko citu. Tas ir iestrādāts jau tādā instinktīvajā līmenī.

Zane, tu piekrīti šādam formulējumam?

Zane Grigoroviča: Jā, es piekrītu, turklāt Latvijas Kultūras akadēmijā, strādājot pie projekta “Kopienu iesaiste kultūras mantojuma saglabāšanā”, mēs esam veikuši daudzas intervijas ar grafiti rakstītājiem un ielu māksliniekiem. Un jo īpaši intervijā ar Daini Rudeni tas izpaudās, ka grafiti ir kopiena ar saviem nerakstītiem likumiem, savukārt ielu mākslinieku pasaule ir daudz leģitīmāka. Ne visās izpausmēs, bet tomēr tas, uz ko ielu mākslinieki iet, ir šis individuālais, rūpīgi izstrādātais darbs.

Bet aizsākums gan ielu mākslai, gan grafiti bija viens – tas bija Filadelfijā, Amerikā, 20. gadsimta 60. gadi, kad pamazām pārcēlās arī uz Ņujorku šie mākslinieki. Un Ņujorkas metro stacijas, cik es saprotu, bija pirmās oficiāli vēsturē atzītās grafiti un ielu mākslas vietas.

Zane Grigoroviča: Ja no vēsturiskā viedokļa, tad tie ir Pompeji, kur ir gan politiskie grafiti, kur ir attiecību kārtošana, politiski uzsaukumi.

Respektīvi jau antīkajā Romā.

Zane Grigoroviča: Antīkā pasaule, jā.

Jebkura telpa, kas ir publiska telpa, būtībā ir ielu mākslas sākums, un to noteikti var redzēt arī renesanses skulptūrās.

Oficiāli, protams, tā ir Ņujorka, ja mēs skatāmies mūsdienīgā griezumā, bet faktiski mūsdienu grafiti un ielu māksla ir mantojusi ļoti daudz no senās pasaules.

Grafiti pētnieks Tobiass Berentīns Līndblats (Tobias Barenthin Lindblad) intervijā uzsvēris, ka, viņaprāt, grafiti ir vārda brīvības vistiešākā izpausme, kur cilvēki apzinās, ka viņu priekšstats par skaistumu kā par baltu perfekti nokrāsotu sienu vai kārtīgi nokrāsotu sētu nedrīkst būt pretrunā ar cita cilvēka vēlmi izteikties. Vai jūs tam varat piekrist, ka grafiti ir vārda brīvība?

Dainis Rudens: Pilnīgi noteikti, jo šī subkultūra, viņai vispār tā sakne, kāpēc viņa sākas – aiz intereses un vēlmes kaut ko darīt, jo neviens tev to nemāca. Labākajā gadījumā tev ir kādi domubiedri, ar kuriem tu kopā vari pārrunāt un kaut ko darīt, bet visa vēlme ir tevī pašā, ka tu vēlies kaut ko pateikt, kaut ko parādīt, kaut ko izdarīt. Līdz ar to ir visa lielā publiskā telpa, kas mums ir pieejama. Tad tu izej attiecīgā laika periodā ārā – rīta vai vakara stundā, un tu vari pēc saviem ieskatiem, aiz savas paša iniciatīvas tieši papildināt vai tieši kaut ko mazināt šajā pilsētvidē.

Tā ir tā brīvība – ļoti demokrātiskas mākslas pieskāriens pilsētvidei.

Un pārējiem tas būtu jārespektē.

Zane Grigoroviča: Jā un nē. Viens lauks, protams, ir tas, ko reglamentē likumdošana.

Otrs lauks, un es arī šajā ziņā esmu vienisprātis ar Daini Rudeni, jo, manuprāt, grafiti un ielu māksla ir demokrātiskas sabiedrības izpausme.

Ja mēs uztveram sevi kā demokrātisku sabiedrību, tad mums nāktos rēķināties, iespējams, likumdošanā, piemēram, – Rīgas pilsētas attīstības plānā paredzēt noteiktu telpu pilsētvidē, kur varētu būt šie grafiti. Lodzas piemērs Polijā, līdzīgi tāpat kā Londonā rāda, ka tas varētu būt veids, kā piesaistīt tūrismu. Otrs iemesls, kādēļ grafiti varētu pastāvēt, iedzīvoties pilsētvidē un kā sabiedrība grafiti varētu pieņemt, ir saistāms ar lokācijām. Tātad, piemēram, iztēlosimies, ja Avotu ielā tiek izveidoti vairāki grafiti, tad šajā vietā varētu piepulcēt, attīstīt, piemēram, grafiti salonu, grafiti kafejnīcas un veicināt vienkārši šīs vides attīstību. Tā kā ir visas iespējas, ja mēs, Rīga, gribētu būt radoša pilsēta.

No kreisās: Zane Grigoroviča, Dainis Rudens, Henrieta Verhoustinska

Daini, kāpēc grafiti mākslinieki ir tik noslēpumaini? Tu, man šķiet, esi tāds vienīgais, kurš parakstās ar savu īsto vārdu, uzvārdu. Mēs, piemēram, mēģinājām uzaicināt uz sarunu arī Kiwie, un viņš tā kā svārstījās, svārstījās. Mēs viņam solījām maskas un pārveidot balsi, bet beigās viņš tomēr neatnāca. Kāpēc šāda noslēpumainība?

Dainis Rudens: Jo tur ir tā – jau pirmā lieta par cilvēkiem, kas pārstāv grafiti virzienu, un es savukārt vairāk uz ielu mākslu, un pēdējā laikā es jau no tās ielas lēnītēm eju projām.

Bet par ko tad tu kļūsti?

Dainis Rudens: Par mākslinieku.

Pilsētvidē.

Dainis Rudens: Jebkurš mākslinieks, ja viņš kaut ko uzzīmē publiskā telpā, tad viņš skaitās ielu mākslinieks. Tas tā mazlietiņ muļķīgi. Grafiti kultūra ir tāda pagrīde.

Nosacīti pagrīde, un tas svarīgākais – tā uzvara šajā žanrā ir par to, ka tevi atpazīst un zina pēc vārda, nevis pēc sejas.

Pēc tā tava pieņemtā vārda.

Dainis Rudens: Arī mums Rīgā ir pāris eksemplāri, ko visi zina, ka tas ir visur. Viņi varbūt, nav ne jausmas, varbūt ikdienā ir kāds valdes priekšsēdētājs vai sēž bankā, vai kāds varbūt ir policists, vai ne?

Tas gan būtu smieklīgi.

Dainis Rudens: Jā, bet, teiksim, viņš atnāktu uz televīziju, piemēram, Kiwie, un visi atpazīst, ka viņš ir Rīgas izpilddirekcijas kaut kas. Tas viss atkal sašķobās tādā ziņā. Tas ir par tādu pagrīdi. Mans gadījums ir par to, ka es jau pirms dažiem gadiem sapratu, ka es gribu to darīt nopietni, profesionāli.

Vai tu sāki arī kā tāds anonīmais grafiti mākslinieks?

Dainis Rudens: Jā, protams. Es vēlējos to attīstīt tālāk, es gribēju iet uz priekšu, un mana ambīcija bija par to, ka es gribu veidot fasāžu gleznojumus. Man bija tā ambīcija, ka man vajag pēc iespējas tikt augstāk, plašāk un tā tālāk. Manuprāt, 2012.un 2013. gadā bija pirmās šīs fasādes. Un tad ir skaidrs, ka es kā anonīms cilvēks, kurš nekur neiet, nekur nerādās, neko nedara – tas nav iespējams, lai es varētu pēc tam, teiksim, to attīstīt.

To var darīt tikai legāli.

Dainis Rudens: To var darīt legāli. Man ir jātiekas ar cilvēkiem, man ir jāstāsta, jārunā, un es esmu kaut kādā ziņā iedomājies, ka es esmu viens no tādiem brīvās Latvijas valsts celmlaužiem uz fasāžu glezniecību. 80. un 70. gados tā bija ļoti aktīva.

Tad bija reklāmas.

Dainis Rudens: Tad bija reklāmas. Savukārt Latvijas brīvvalsts laikā tas faktiski nenotika tādā ziņā. Tādēļ man pašam ir svarīgi par visu, kas notiek pilsētvidē, lai tas izskatās labi un kvalitatīvi. Tīri par to, lai tas iespaids netiktu sabojāts, netiktu degradēts, lai tas tikai attīstītos un uzņemtu apgriezienus.

No kreisās: Zane Grigoroviča, Dainis Rudens, Henrieta Verhoustinska

Zane, kā grafiti māksliniekiem un ielu māksliniekiem kļūt populāriem? Cik liela nozīme ir sociālajiem tīkliem šajā ziņā?

Zane Grigoroviča: Es domāju, ka diezgan liela nozīme, taču to tik virspusēji nevar vērtēt, ņemot vērā, ka lielākā daļa grafiti rakstītāju tik un tā būs ar segvārdiem. Sociālie tīkli drīzāk kalpo, lai reklamētu preci. Viņi preci nereklamē. Viņi reklamē vārdu.

Kas ir viņu motivācija, kāpēc viņi to dara?

Zane Grigoroviča: Adrenalīns, azarts, kaifs.

Jo tas ir aizliegts.

Zane Grigoroviča: Aizliegtais auglis, jā, neapšaubāmi.

Viņi nemaz negribētu kļūt legāli.

Zane Grigoroviča: Absolūti, nē.

Dainis Rudens: Jo tas jau, man liekas, ir tieši forši, ka tu kaut ko uzzīmēji tur, kur kādam citam ir vai nu bail kāpt augšā, vai kāda vieta, kas ir ļoti aktīva. Nu, tad ir čomu bariņš, tad tu esi tas visasākais, visspicākais zīmulītis bariņā, kurš ir tur ticis. Teiksim, izveidojis savu zīmējumu, tad citi nosacīti tevi apbrīno, bet tā ir tāda atzinība savā iekšējā kopienā. Arī tas pats “Instagram”, sociālie tīkli – tu ievieto to darbu, jo daudzi jau nemaz nezina un neredz, kur kaut kas. Kāds ir kaut kad, piemēram, Bolderājā pie jūras kaut ko uzzīmējis. Neviens tur visdrīzāk neiegriezīsies, tad sociālie tīkli kalpo kā tāda platforma.

Zane Grigoroviča: Es paturpināšu, māksliniece Agnese Aljēna jau pirms trīs gadiem izveidoja “Facebook” ielu mākslas mednieku grupu, kur es arī aktīvi darbojos. Ielu mākslas mednieku izveidotā karte ir atrodama arī sociālajos tīklos, un mēs ievietojām šo karti zinātniskā izdevumā. Proti, izmantojot “Google Maps” karti, ir atsevišķi atzīmētas vietas. Kas šo darbu veic – tie ir brīvprātīgi cilvēki interneta vidē, kuri fotogrāfē vietas un sūta lokāciju. Tad šīs vietas, cik mums to brīvprātīgo bija, tik ievietoja kartē. Līdz ar to karte darbojas interaktīvi. Šobrīd esam apsīkuši aktīvā darbībā, bet tāds karkass tur ir izveidots.

Vai ir kaut kāda statistika par prāvām pret grafiti māksliniekiem vai nelaimes gadījumiem, kas ar viņiem ir atgadījušies?

Zane Grigoroviča: Statistiku es īpaši neesmu pētījusi, bet darbs ir ļoti, ļoti bīstams. Es domāju bīstams divu iemeslu dēļ.

Viens – likuma priekšā, jo jebkurā brīdī tu tiec saukts pie administratīvas atbildības, otrs ir fiziski bīstams, jo, kāpjot uz tiltiem, visādi var būt.

Tādā ziņā ielu māksliniekam tomēr ir vieglāk, jo viņš tomēr izmanto pacēlāju.

Dainis Rudens: Bet arī ar pacēlāju vai no stalažām var nokrist. Es domāju par tādu statistiku, ka neviens jau neteiks, izsaucot ātro palīdzību: “Jā, labdien, es pūtu grafiti trešajā stāvā. Man samisējās, un es noliku atpakaļ.” Es domāju, ka par to visi klusē.

Līdz ar to nav zināma šāda statistika.

Dainis Rudens: Vai arī ir stāsti par grafiti džekiem, kurus pieķer apsardze. Piemēram, šiem apsardzes kungiem, kuri sēž objektā, pusgadu nekas nenotiek. Tad atnāk mazie bandītēni. Tad šie apsardzes kungi viņus pēc saviem ieskatiem pārmāca, pamāca dzīvot vai fiziski iespaido.

Ar zilumiem vai bez.

Dainis Rudens: Jā, tā vai šādi. Tad apsargs tev novēl, lai vakars izdodas. Jūs atvadāties, un tu taču nevari iet uz slimnīcu vai kaut kur un stāstīt – apsargs mani “abižoja”, jo es kaut ko apzīmēju. Līdz ar to es domāju, ka tas viss arī tā paiet.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti