Kā Latgales vēstniecībā "Gors" ir aizvadīta vasara? Tas bija laiks, kad kultūras baudītāji varēja tikties klātienē, bet, jāteic, citus gadus tādā ierastākā situācijā vasarā ir bijis "Gorā" miera periods, aktīvākai sezonai atkal atsākoties rudenī. Cik tas bija liels izaicinājums, uzsākt darbu, ņemot vērā, ka, lai strādātu, ir jāizpilda zināmas prasības gan pasākuma rīkotājiem, gan tiem, kuri nāk uz pasākumiem?
Jā, tiešām Latgales vēstniecībai "Gors" vasara nav tas laiks, kad mēs rīkojam lielus pasākumus. Mums vienmēr pasākumi notiek, bet ne liela mēroga pasākumi. Bet šī sezona, ja tā vispār varētu saukt, bija absolūts izņēmums, jo mūsu stratēģija bija skaidra un joprojām paliek tāda, ka
mums jādara viss iespējamais, lai šajā mājā ne tikai atgrieztos notikumi, bet arī atgrieztos cilvēki. Jo ir pagājis ļoti liels laiks, tiešām ļoti ilgs laiks, kurā mēs vienkārši nevarējām, nedrīkstējām nākt uz klātienes pasākumiem.
Un šis laiks ir atstājis ļoti lielas pēdas, un tas nav tikai "Gora" gadījums, to mēs redzam visā Latvijā un ne tikai Latvijā, ka šī cilvēku vēlme, gatavība un varēšana atgriezties un apmeklēt pasākumus ir ļoti liels izaicinājums mums visiem. Kāds nezina šos nosacījumus un nesaprot, ko nozīmē, kāds QR kods vajadzīgs, kāds sertifikāts vajadzīgs, kāds nav vakcinējies, kāds baidās un ļoti liela daļa ir arī atradinājusies.
Un, protams, vasara nebija tas laiks, kad mēs varētu pateikt to vidējo temperatūru, kāda ir bijusi, vai nāk vai nenāk, jo tiešām tas nav mūsu aktīvās sezonas laiks, bet mēs arī šajā laikā bijām ļoti radoši un, pateicoties Kultūrkapitāla fonda „KultūrElpas” atbalstam, mums tagad ir āra skatuve, mums ir āra kino ekrāns un mēs darījām visu, lai cilvēki atgrieztos uz pasākumiem. Mums patiesībā nebija lielu problēmu pielāgoties, nebija lielu problēmu nodrošināt tādus apstākļus, kādi jānodrošina.
Faktiski es domāju, ka Latgales vēstniecība "Gors" ir viena no retajām vietām visā Latvijā, kur visus šos epidemioloģiskos nosacījumus, arī visai sliktu saslimstības rādītāju gadījumā, mēs varētu ievērot un pasākumi varētu notikt.
Bet diemžēl mēs esam vieni no retajiem, kur tas ir iespējams, tāpēc nu, protams, ja liedz, tad liedz visus pasākumus. Jo ir gan šīs ieejas, gan visi dezinfekcijas līdzekļi, galu galā arī lielā zāle un arī mazās zāles ir visai lielā kubatūrā, kas nozīmē, ka arī gaisa pietiekamība un arī gaisa kvalitātes mērījumi, ko mēs esam veikuši, ir vienkārši lieliski. Šobrīd es varu lepoties ar to, ka mēs arī kā kolektīvs esam gatavi un arī strādājam.
Mūsu vakcinācijas jeb QR kodu aptvere tā saucamajiem zaļajiem pasākumiem tieši cilvēkiem, kas iesaistīti pasākumu norisē tehniski un organizatoriski, ir simt procenti.
Tikko mums ir bijuši arī Skolēnu dziesmu un deju svētki, un, kad man vajadzēja iesniegt sarakstu ar tiem darbiniekiem, kuri konkrēti tajā dienā strādā, tad no tiem vairākiem desmitiem diviem bija tikai pārslimošanas sertifikāti un pārējiem vakcinācijas. Respektīvi, es varu palepoties ar savu kolektīvu, kuri saprot šo situāciju, viņi ir vakcinējušies. Protams, ja skatās kopumā, iekļaujot visus darbiniekus, tad vakcinācijas aptvere varētu būt nedaudz vairāk kā 90%.
Mēs esam gatavi, jautājums – vai cilvēki ir gatavi atgriezties gan mūziķu, gan klausītāju piepildītās zālēs.
Latgalē, skatoties šo statistiku, ir viszemākais vakcinācijas temps. Jūs to izjūtat Latgales vēstniecībā "Gors"?
Protams, mēs to izjūtam jo sevišķi asi. Jā, ir pasākumi, kur mēs zinām, ka tie pulcēs ne tikai Latgales, bet visas Latvijas apmeklētājus, rādiusā Rīga uz Latgales pusi. Bet tomēr mēs esam izteikti reģionāla koncertzāle, un, redzot zāļu piepildījumu, varam teikt, tie nedaudz vairāk nekā 30 vakcinēto procenti Latgales reģionā ir apmēram tas apjoms, kurš vairākos koncertos ir arī sastopams pie mums. Kad tu ienāc un zini, ka parasti biļetes ir izpārdotas, un šoreiz tu redzi, ka biļetes nav izpārdotas, un ir ļoti daudz tukšu vietu, protams, mēs iekšēji meklējam iemeslus gan mūsu mārketinga, gan komunikācijas aktivitātēs, gan programmā, gan arī apstākļos kopumā. Un tad mēs vienā brīdī saprotam, ja mēs sareizinām šo cilvēku skaitu, kas ir atnākuši uz konkrētu pasākumu, ar skaitli trīs, tad mēs esam atpakaļ tajā īstajā situācijā, kāda ir bijusi līdz šim. Tāpēc šobrīd, kā jau es teicu iepriekš, tas mūsu lielais uzdevums, neskatoties ne uz ko – atrast piemērotus, kvalitatīvus, interesantus notikumus, ko piedāvāt, lai cilvēki atgriežas, un daudziem šis ir atgriešanās laiks. Tas ir ļoti aizkustinoši, ka tu redzi, ka cilvēki, mūsu pastāvīgie apmeklētāji, atgriežas uz otro, trešo notikumu – koncertu vai teātra izrādi. Šis ir tāds atkal savā ziņā sākums gandrīz no nulles punkta, kad 2013. gadā sākām strādāt.
Cik stabili jūtaties finansiāli? Ir uzsvērts jau iepriekš – lai kultūra izrāptos no šīs krīzes, ir nepieciešamas papildu investīcijas. Vai šīs investīcijas no vietējās pašvaldības vai no valsts ir gūtas šai laikā, lai varētu pilnvērtīgāk strādāt?
Nu, es varētu teikt, ka mēs jūtamies tikpat stabili kā pagājušajā gadā. Tas nozīmē – slikti, jo tādas lielas noteiktības sajūtas nav. Jā, pagājušajā gadā, lai cik arī grūti nācās, bet Kultūras ministrija meklēja veidus, kā atbalstīt reģionālās koncertzāles, saprotot, ka šīs nav tikai koncertzāles, bet tie ir milzīgi infrastruktūras objekti – augstvērtīgi un kvalitatīvi, un Rēzeknes gadījumā tie 26 miljoni eiro, kas tika izlietoti šādas ēkas izveidošanai, un šīs reģionālās koncertzāles bija veidotas kā nacionālas nozīmes reģionālie centri. Es gribētu uzsvērt – nacionālas nozīmes.
Šīs nav pilsētu koncertzāles, bet lielā mērā arī šajā gadā mēs esam palikuši uz pilsētas pleciem, pilsēta mums šajā gadā bija spiesta samazināt dotācijas apmēru. [..]
Mēs šobrīd skatāmies uz iespēju atrast kompromisu un runāt par it kā nepopulāru, bet ļoti aktuālu mums tēmu, kā mēs varam ļoti gudrā veidā samazināt pasākumu apjomu lielajā zālē. Saprotot, ka tuvāko gadu mēs tomēr redzam, ka arī populārās mūzikas žanrā, mēs nerunājam par akadēmisko, par profesionālo sadaļu, kur varbūt cilvēku ieinteresētība nevar būt tik liela, bet pat populārās mūzikas žanrā mēs jaušam, ka pasākumu rīkotājiem ir grūtības piepildīt zāles. Tad mēs šobrīd plānojam, kā būtu, ja mēs varētu zāli sadalīt divās daļās, gan arī mums perspektīvā uz to skatoties, kā strādāt, gan arī domājot par pasākuma rīkotājiem. Šis laiks jebkurā gadījumā ir ļoti interesants. Katrā krīzē mēs varam, protams, raudāt, bet katra krīze ir zināma iespēja, mēs šo drīzāk uztveram kā iespēju, mēs esam pateicīgi pilsētai un arī Kultūras ministrijai, Valsts kultūrkapitāla fondam par to, cik viņi varēja, tik spēja mums palīdzēt pagājušajā gadā, un mēs ceram, ka vēl šogad arī paspēs mums palīdzēt.
Es teiktu, mēs turamies šobrīd visai braši, bet finansiāli mums ir ļoti grūti.
Vai šī situācija atsaucas kaut kā arī uz biļešu cenām?
Šis ir ļoti sāpīgs jautājums, un mums jau ir un mums vēl būs arī savā starpā ar kolēģiem ļoti smagas sarunas, ne tikai par biļetēm runājot, bet arī par to, kādas var būt telpu nomas maksas. Šīs izmaksas pieaug jau ņemot vērā nodokļu izmaiņas, un, ja valdība pildīs savus solījumus un paaugstinās minimālo algu, bet, protams, uz pašvaldību, uz privātu un arī tādu uzņēmumu kā mēs pleciem, tad tas neizbēgami liks paaugstināt biļešu cenas. Arī šie komunālie maksājumi – tas, kas ir skaidrs, kādas apkures cenas mums tūlīt būs visiem un elektrības cenas. Taču otrā pusē mums ir cilvēks, kuram arī vairāk līdzekļu nekļūst.
Un tu nevari likt to biļešu cenu debesīs, saprotot, ka cilvēks neatnāks. Vēl jo vairāk, ka tas cilvēku daudzums, kuri šobrīd var apmeklēt pasākumus, mums Latvijā nav liels.
Vai šī brīža notikumu programma sastāv no tiem pasākumiem, kas ir pārlikti, vai kaut kas vispār tiek atcelts, jo šobrīd, ņemot vērā nosacījumus, pasākuma organizatoriem nav tie izdevīgi, vai veidojas pilnīgi jaunas programmas?
Mūsu programmā ir daži pārcelti pasākumi. Lielākoties pasākumi tika atcelti, jo bija Valsts kultūrkapitāla fondā iespēja veikt šo biļešu naudas atgriešanu, ko vairāki pasākuma rīkotāji ir izmantojuši. Tagad mēģinām sludināt jaunus koncertus. Ir daži pasākumi, kas tiešām ir pārcelti, bet tai pašā laikā ir vairāki pasākumi, kuri nāk kā jauni. Čehijas simfoniskā orķestra koncerts, starp citu, brīnišķīgs koncerts, kas pie mums ir bijis nupat, tas bija jauns pasākums, tūlīt būs Nacionālā opera un balets ar baleta izrādi, arīdzan jauns pasākums. To pārcelto pasākumu nav nemaz tik daudz.
Un mums, protams, ļoti gribas, lai pasākumi labāk notiktu,
neskatoties uz to, cik daudz ir cilvēku zālē, bet pasākumiem ir jānotiek, jo katra pasākuma atcelšana un visas šīs peripetijas ar naudas atgriešanām atmaksām ir tik sarežģītas, un cilvēki tik ļoti jūtīgi to uztver,
un mēs to nevaram ietekmēt. Un visus sirsnīgi gaidām oktobra divdesmitajos datumos mūsu starptautiskajā ērģeļmūzikas festivālā „Organismi”, tur gan būs viens pārcelts pasākums bērnu jauniešu ģimeņu izrāde „Mans vectēvs bija ķiršu koks” ar mūsu pašu Rēzeknes jauniešiem un Gundaru Āboliņu un, protams, arī Iveta Apkalna. Tā ir tāda ļoti ilgi, ilgi gaidīta atkal tikšanās, jo diemžēl pagājušajā gadā tas nevarēja būt.
Vai jums ir plāni tuvākam brīdim vai tomēr tālejošāk raugāties?
Ja šo jautātu manai kolēģei, kas atbild par pasākuma programmu, "Gors" mākslinieciskās daļas vadītājai Ilonai Rupainei, tad viņa atvērtu savu piezīmju blociņu un ļoti nopūstos, jo tur vairs, manuprāt, nekas netiek rakstīts ar pildspalvu, bet ar zīmuli. Nē, mēs neko nevaram ļoti ilgtermiņā plānot, bet tai pašā laikā mums ir jāplāno ilgtermiņā. Un šos pasākumus, ko mēs piedāvājam, mēs piedāvājam ar zināmu piesardzību un pārliecību, ka pasākumi varēs notikt. Tieši tāpēc mēs lielākoties izvēlamies šos ''zaļā režīma'' pasākumus, jo ir pamats domāt, ka šie "zaļie QR kodi" varbūt netiks atcelti un pasākumi varēs notikt. Bet mūsu lielais notikums, kas mums ir gaidāms jau pēc diviem gadiem un kam gatavošanās jau, var teikt, ir sākusies, – Latgales vēstniecības "Gors", Latvijā jaunizbūvētās pirmās reģionālās koncertzāles 10 gadu jubileja. Laiks skrien tik ļoti ātri, un tur vēl mūsu visi radošie spēki ir jāliek kopā.
