Ilmārs Latkovskis: Vai vajag un varam saglabāt visas baznīcu ēkas, kuras šodien redzam Latvijā ejam postā?
Pēteris Blūms: Tas ir ļoti aktuāls, atbildīgs, smags un arī dārgs jautājums. Pirmkārt, tas saistās ar dzīvesveida izvēli un attiecībām ar citiem cilvēkiem. Kamēr pastāv baznīca kā institūcija, tā ir vieta, kur cilvēki var sanākt kopā un paust savu identitāti. Tieši tā baznīca radās jau ārkārtīgi sen. Cilvēkiem tā kļuva nepieciešama kā vieta, kur viņu identitāte varētu izpausties vispilnīgākajā veidā, kur viņiem neviens netraucētu to darīt, kur telpa ar savu iekārtojumu atbilda viņu identitātes vajadzībām. Tā baznīca ap sevi veidoja tradīciju. Un šī tradīcija turpinās. Lai cik atšķirīgas būtu baznīcu ēkas, tomēr tās vieno kāda unikāla kopīga iezīme. Baznīca cilvēku pavada no dzimšanas līdz kapam. Baznīcas veido teritoriālos, mentālos, stilistiskos, estētiskos grupējumus. Tas viss kopā veido tradīciju.
Agrāk baznīcai tīri objektīvi cilvēka dzīvē bija lielāka nozīme, jo nebija jau tik daudz, kur iet citur?
Un nebija tik liela iespēja izvēlēties starp ticību un neticību jeb iet vai neiet baznīcā. Pasaule bija tik ārkārtīgi ierobežota, cilvēkiem nebija iespēju ceļot. Viņi vienkārši dzīvoja vienā vietā. Pasaule bija bīstama, naidīga, bieži vien ļoti neizprotama. Daudzās paaudzēs baznīca bija vienīgā vieta, kur kaut kādā veidā varēja iegūt zināšanas par to, kas vispār notiek ar mums, tur cilvēks ieguva izpratni un zināšanas par materiālo un nemateriālo pasauli, par to, kas vispār notiek ar tevi kā ar cilvēku. Mācītājs bija vienīgais cilvēks lielākā apkārtnē, kurš varēja šo izpratni dot. Vēlāk, kad parādījās skolas, situācija mainījās.
Bet baznīca pirmssākumos cilvēkam bija eksistenciāla.
Baznīca bija neizbēgamība. Protams, tu jau varēji palikt ārpus baznīcas, bet tad tu biji izdzīts no sabiedrības, un tevi apglabāja aiz kapsētas žoga. Līdz ar to vēl pavisam nesenu mūsu priekšteču dzīves jēga un pastāvēšana nebija iedomājama bez baznīcas.
Bet dzīve ir daudz un strauji mainījusies. Daudzi mūsdienās tīri labi iztiek bez baznīcas.
Jautājums ir, cik ilgi? Tik ilgi, kamēr cilvēki meklēs savu identitāti, viņiem būs vajadzīgas vietas, kur viņi šo identitāti atrod un kopīgi dalās savās pārdomās par to.
Pandēmijas ierobežojumu apstākļos cilvēki aizvien vairāk iemanās iztikt bez sanākšanas baznīcas ēkā.
Kovids var ietekmēt cilvēku ieradumus, bet ne tik ļoti, ka mēs atsvešināsimies un pilnībā pārtrauksim meklēt kontaktus ar citiem. Kovids nav arī tik spēcīgs, lai fundamentāli mainītu cilvēces nepieciešamību pēc identitātes, lai gan tas var ieviest diezgan kardinālas izmaiņas. Piemēram, 18. gadsimta sākumā mēra ietekmē Vidzemes lielākajā daļā izzuda lībiešu valoda, tā saglabājās tikai piekrastēs. Ap to pašu laiku Mežotnes baznīcā tika kristīti 150 tatāri. Viņus atveda Ziemeļu kara laikā, jo šeit cilvēki mira badā, nebija, kas apstrādā laukus. Tatāri piederēja citai ticībai, kura šeit nevarēja iesakņoties. Lai iegūtu kādu identitāti, kādas saknes, viņi pieslējās kristietībai. Tas ir ārkārtīgi spēcīgs pierādījums tam, ka cilvēki nevar dzīvot bez identitātes.
Bet identitāte vakar vairs nav tas pats, kas identitāte šodien. Viss plūst, viss mainās. Varbūt arī identitāte.
Šodien cilvēkiem ir iespējas būt vairāk katram pašam par sevi. Pārsteigumus sagādā globalizācija. Cilvēki ir vairāk paklīduši ģeogrāfiski, paklīduši savās identitātēs. Šodien katrs savā galvā vai tīmeklī var uzbūvēt pats savu baznīcu, kļūstot par pravieti, par sludinātāju. Tīmeklī piedāvātās patiesības var uztvert ļoti vienkāršoti. Parāda dažas bildītes, norečitē dažus tekstus, un viss ir šķietami ļoti vienkārši saprotams. Re, kur ir patiesība! Tik vienkārši! Bet tā ir identitātes izmaiņa. Diemžēl sabiedrības daļa, kas patērē ļoti vieglu “barību”, šodien ir ļoti liela.
Tagad katrs var publiski paust to, kas viņam uz mēles, bet sabiedrība daudzējādā ziņā tam nav gatava.
Domāju, ka daudziem cilvēkiem – neatkarīgi no tā, vai viņi ikdienā iet vai neiet baznīcā, – tomēr būtu žēl pazaudēt baznīcas Latvijas kultūrainavā, mēs esam izauguši, vienmēr ceļā redzot to baznīcu, neatkarīgi no tā, vai esam “baznīcā gājēji”.
Bet arī baznīca mūsu identitātē nevar būt kā akmenī iecirsta?
Baznīca vienmēr ir bijusi būtiska mūsu identitātes sastāvdaļa. Latvijas tradicionālā ainava gan nav nemaz tik viendabīga un nemainīga, lai arī izmaiņas parasti vienas paaudzes mūžā nenotiek. Šobrīd gan laukos viensētas pazūd baigā tempā. Vide vienmēr mainās straujāk nekā pamatīgās ēkas.
Bet arī baznīcas nebūt nav Latvijas ainavas mūžīgā sastāvdaļa.
Ilgu laiku te bija tāds pagānisms, kādu tā uzreiz nevaram pat iedomāties. Kurzemē baznīcas vairumā sāka būvēt tikai pēc Gotharda Ketlera rīkojuma 16. gadsimtā. Pirmsākumos tās bija ēkas bez torņu smailēm. Un tikai tad izveidojās Kurzemes un Vidzemes luterisko baznīcu tīkls. Tad parādījās šī hrestomātiskā Latvijas ainava ar lakoniskajām baznīcām. Ar to mēs tagad atpazīstam savu piederību. Tām baznīcām ir būtiska nozīme mūsu mentālajā identitātē.
Ļoti labi atceros, kad es 1971. gadā pēc divu gadu dienesta armijā no Maskavas atgriezos Latvijā un ieraudzīju baznīcu torņus, es sapratu, ka esmu mājās. Tas ir tāds kods zemapziņā, kas piemīt ļoti daudziem. Viņi ar acīm sameklē baznīcu ar torni galā un tad jūtas mājās. Daudzās vietās Latvijā pilsdrupas un baznīcas ir visvecākās būves. Ja šie pirmsākumi zūd, tas ir tāpat, kā kokiem zaudēt kaut ko no savas sakņu sistēmas – šie koki ātrāk izgāžas. Tā ir elementāra likumsakarība. Tāpēc ir jādomā par to, kā cilvēki tajās vietās jūtas. Cita lieta, ja baznīca sāk zaudēt cilvēkus, piemēram, kaut kur dziļi laukos, kur vairs nav neviena cilvēka.
Jā, tā patiešām ir skaudra realitāte, ka daudzām mazām lauku baznīcām pietrūkst cilvēku. Tuvākā nākotne nekādas labas pārmaiņas nesola. Ko darīt?
Skaidri jāapzinās, ka visbriesmīgākais, ko varam piedzīvot, ir ļaut baznīcai cilvēku acu priekšā nebeidzami ilgi un mokoši iet bojā. Tad baznīca kļūst par līķi, kas sen jau miris, bet nevar joprojām aiziet no šīs pasaules.
Kā tad tai bezcerīgi mirstošajai baznīcai palīdzēt? Eitanizēt, palīdzēt ātrāk nomirt?
Es atsaukšos uz piedzīvotu zīmīgu gadījumu, kad padomju laikā konservējām Dobeles pils kapelu. Tika atrakts aizbērts pagrabs. Mēs domājām, ka tur būs sabērts viss kapelas saturs – logi, stikli, vitrāžas, kaut kas no kanceles. Bet tur nebija nekā vairāk par pārdesmit naglām. Mēs secinājām, ka kapela 18. gadsimtā pirms nojaukšanas ir tikusi demontēta. Acīmredzot, to sadalīja sastāvdaļās, ko izmantoja citām vajadzībām citās vietās. Līdzīgi varētu rīkoties arī mēs tajos gadījumos, kad skaidrs, ka baznīca kā ķermenis nebeidzami mocīsies.
Lai arī cik pretrunīgi tas neizklausītos, nevajag pārspīlēt baznīcas materialitātes sakrālo nozīmi.
Protams, es nerunāju par kultūras pieminekļiem, kurus aizsargā likums.
Bet ne jau visas baznīcas ēkas iespējams tik viegli demontēt.
Tuvākajos gadu desmitos mazajām baznīcām noteikti saasināsies šis eksistences jautājums – ko ar tām darīt, ja tās nespējam uzturēt kā dievnamus. Mums būs jāpārvar tā pretestība – vai nu baznīca, vai nekas cits. Arī, ja baznīcā notiek kas nelāgs, piemēram, Jāņa baznīcā kara apstākļos bija staļļi, pēc tam baznīcu nācās atsvētīt. Arī pēc remontiem baznīcas ir jāiesvēta no jauna. Baznīcas, sevišķi nelielās, šad tad ir mainījušas savu statusu. Te ir baznīca, te nav. Hernhūtieši par dievnamiem izmantoja Vidzemes dzīvojamās mājas un rijas. Viena iespēja ir pārdot baznīcas ēkas cilvēkiem, kuri zina, kā tās izmantot. Jāizņem ārā nacionālās vērtības, ko nodot muzejiem vai citām draudzēm, vai arī atstāt to pie draudzes locekļiem. Baznīca turpina dzīvot citā veidā. Varam pielikt zīmi, ka reiz te bija baznīca, kas nav mirusi. Varam kaut kādā līmenī arī pieļaut pārbūvi. Tas ir saprātīgāk nekā teikt, labāk lai tur viss sabrūk, nekā kāds tur sadomā ietaisīt savu guļamistabu vai tualeti.
Tas jau izklausās pēc padomju laikiem, kad baznīcu ēkās ierīkoja visu, ko tik vien varēja izdomāt. Kaut gan sanāk arī kuriozs, ka varbūt baznīcu izmantošana citām vajadzībām kaut kādā veidā tomēr paglāba baznīcu ēkas no pilnīgas iznīcības?
Astoņdesmitajos gados arhitektoniskās izpētes grupā par šo jautājumu organizējām speciālu diskusiju, Baldones baznīcā bija ierīkota kaut kāda velteņu ražotne. Nonācām pie paradoksāla secinājuma, ja tie “vaļeņki” būs nodrošinājuši baznīcas izdzīvošanu, tad tas viss attaisnojas. Pat ja baznīcā ierīko publisku ateju. Tie trūdi jau ir dabiski un pazudīs, bet baznīca izdzīvos. Ateja nesatur neko zaimojošu, tā ir kaila cilvēcība. Baldonē tagad ir brīnišķīga baznīca. Lielvārdē, kur ir atjaunota baznīca, tajā ēkā vienu laiku bija kalte. Lestenes baznīca tika “izčakarēta” līdz pēdējam, tagad tur redzam pavisam citu lietu. Tās ir laikmetu liecības, tā notiek dzīve. Baznīca nav zeltītā kancele, baznīca ir mūsu galvās, un ne jau es to esmu izdomājis. Baznīca var būt jebkur, kur ir tās draudze ar kopīgu identitāti. Kaut vai mežā...
Bet tā nu gan būtu likteņa ironija, ka baznīcu ēkas savu galu piedzīvo nevis padomju laikā, bet gan brīvajā Latvijā.
Mēs esam atguvuši brīvību un ticības brīvību. Cilvēki ļoti daudz ieguldīja baznīcu atjaunošanā. Tagad atkal laiki mainās.
Ja tad mēs zaudējām baznīcu, tad tagad baznīca zaudē cilvēkus. Bet cilvēkus jau zaudē visa valsts.
Latvijā dažādi apdzīvotajās vietās vajadzētu izvērtēt un saprast, kāda tur ir baznīcas nozīme. Vai tā ir tikai draudzes īpašums, vai arī tas ir garīgs īpašums piederības nozīmē visai apdzīvotajai vietai? Jāņem vērā, ka baznīca šodien nevar iztikt bez publiskā atbalsta.
Ir diezgan acīmredzami, ka draudzes vienas pašas nevar savas baznīcas “pavilkt”.
Dažas draudzes varētu “pavilkt”, bet daudz tādu nav. Baznīca vienmēr ir pastāvējusi no dāvinājumiem, ziedojumiem, testamentiem utt. Baznīcas jēga nav vienkārši būt, tās jēga ir rūpēties par sabiedrības veselību. Tas ir atbalsts trūcīgajiem, cilvēku pabarošana, rūpēšanās par veciem cilvēkiem, viss šis diakonijas darbs. Tas ir milzīgs ieguldījums kopienā. Kāda ir atšķirība starp baznīcu un klubu? Klubs nedomā par to, kā tu jūties kā personība, ko dara tava dvēsele. Klubs pārsvarā piedāvā kaut ko vieglu, lai tev būtu patīkami, lai tev būtu interesanti pavadīt laiku. Klubs neiedziļinās problēmās. Baznīca iedziļinās cilvēka problēmās un risina tās. Žēl, ka laukos mācītāji vairs nevar atļauties kalpot tikai vienā baznīcā, tikai vienā draudzē. Cilvēki, kuriem ir reālās ikdienas problēmas, to savu mācītāju ierauga reizi pāris nedēļās vai reizi mēnesī. Tā atkal ir viena mainīgā lieta, kas vājina saiti starp baznīcu un cilvēku. Cilvēkam ir vajadzīga sava mācītāja roka, plecs, acs, auss, uzticēšanās. Tagad viņi attālinās viens no otra.
Tu piedāvā garīgi racionāli izvērtēt, kuras baznīcas noteikti jāglābj, bet kuras vajag dekonstruēt, lai nemokās?
Ar koka baznīcām tā varētu būt. Ar mūra baznīcām ir sarežģītāk. Tās jau nevar demontēt un kaut kur aizvest. Bet baznīcas paliek aizvien tukšākas. Ja kas atnāk uz dievkalpojumu, tad to lielo telpu nevar aizpildīt, un tas var būt tā depresīvi. Risinājums ir dievkalpojumus noturēt sakristejā.
Drīz varam nonākt situācijā, kad baznīcu ēku, tajā skaitā kultūras pieminekļu, būs stipri vairāk nekā draudžu.
Tā būs traģēdija. Es ceru, ka līdz tam sabiedrība sapratīs, ka Dievs nedzīvo internetā. Dievs, tie esam mēs, kas kopīgi spējam ticēt labākam, skaistākam, un atzīstam, ka paši neesam pilnība. Un tad atkal šīs baznīcu ēkas būs vajadzīgas. Es ļoti ticu tam, ko Vācijā sauc par “Kulturkirche” jeb “kultūras baznīca”. Tā ir nākotne. Šī kultūras baznīca ir augsta līmeņa izglītības un garīgās aprūpes iestāde. Uz to cilvēki iet, kā kādreiz gāja uz baznīcu. Tikai tā ir daudz mūsdienīgāka, apaugusi ar šodienas dzīvi, nav tik atsvešināta no cilvēka un mūsdienu realitātēm. Tā ir tuva un sasniedzama un runā cilvēkiem saprotamā valodā.
Tātad baznīcu ēkas būs spiestas mainīt savu pielietojumu?
Visas ne, bet liela daļa pavisam noteikti. Bet nekas jau nemainās uz mūžīgiem laikiem. Populācija jau arī nemitīgi maina savas dzīves vietas, te aizbrauc, te atgriežas. Līdz ar to arī tā baznīca, – te ir kādam vajadzīga, te vairs nav neviena, kam to vajadzētu. Un tad jāatrod visdažādākie veidi, kā to baznīcu izmantot.
Un ko darīt ar tām baznīcām, kuras jau drupās?
Es esmu novērojis, ka pat tad, kad no baznīcas paliek pāri tikai plikas sienas, tajās šī svētīguma sajūta paliek. Tā ir īpaša sajūta, kad tu ieej baznīcas drupās. Acīmredzot mums tā īpašā svētuma sajūta tomēr ir iedēstīta galvās. Tas būs noticis tajā brīdī, kad man tēvs teica: atceries, kad tu ieej baznīcā, jebkādā baznīcā, noņem cepuri! Šī sajūta nāk arī no mūsu ģimenes 19. gadsimta sākuma Bībeles, kura lietota paaudžu paaudzēs un kurai tagad visi stūri apspeķoti melni. Tas viss mūsos dzīvo, un tas viss ir noticis tur – baznīcā.
Arī tad, kad no baznīcas vairs palikušas tikai drupas, tai vietai ir milzīga kapacitāte ar ārkārtīgi spēcīgu enerģētiku.
Piemēram, tādas ir Ērģemes baznīcas drupas, kas tiek koptas un tīrītas. Un tādu vietu Latvijā ir daudz. Tās jāsaglabā nevis tāpēc, ka ir ar kultūras pieminekļa statusu, bet vispirms tāpēc, ka tā ir mūsu identitātes lieta. Labāk identitāte drupās, nekā nekāda.
Kam jāuzņemas iniciatīva lemt par to, ko ar kuru baznīcu darīt?
Kad cilvēki apdzīvotās vietās mēģina saprast, ko viņiem nozīmē baznīca, viedoklis jāprasa pašvaldībām, skolām, draudzei un Baznīcai, tūrisma un tirdzniecības jomām, māksliniekiem. Tam spektram jābūt ļoti daudzveidīgam, lai nekļūdītos novērtēt konkrētās baznīcas nozīmi. Ja tā Latvijā novērtēsim kādas 30–40 baznīcas, tad daudzmaz sāksim apjēgt situāciju, sapratīsim, ko darīt, lai ir labāk nekā tagad. Tagad mums ir iemācīts, ja baznīca ir kultūras piemineklis, tad viss kārtībā. Bet tā nav. Jāņem vērā, ka katrai vietai ir vajadzīga sakņu sajūta. Ja saknes drūp, tad arī tās vietas drūp. Tāpēc mūsu jau tuvākās nākotnes izaicinājums ir garīgi racionāla pieeja baznīcu jautājumam.
