Gaume ir laikmeta stereotipu diktēta maņa. Saruna ar komponistu Kasparu Rolšteinu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Ar komponistu Kasparu Rolšteinu tikāmies oktobra vidū “Willa teātrī”, kad bija izrādīta devītā izrāde “#DiToo”. Mūsu sarunā apspriežam gan šī laika norises un izrādi kopā ar Ditu Lūriņu, gan prātojam par nemainīgo – motivāciju, kādēļ cilvēki nodarbojas ar mākslu.

Kaspara Rolšteina vārds būs pazīstams ar izrādēm-operām “Rolstein on the Beach” un “Stokholmas sindroms”. Aktuālā – monoizrāde “#DiToo” – aktrisi Ditu Lūriņu, kuras vārds ierasti saistās ar klasiskām vērtībām, skatītājiem iepazīstina daudz nepieradinātākā veidolā un atklāj viņas muzikalitāti un spēcīgo roka balsi. Rolšteins ir izrādes libreta un mūzikas autors un kopā ar Lūriņu atrodas arī uz skatuves.

Aiga Leitholde: Ņemot vērā šī laika specifiku, jāsaka, cik labi, ka monoizrādei pietiek ar mazu komandu!

Kaspars Rolšteins: Jā, mums vienmēr līdzi ir skaņu operators un gaismotājs. Ja kaut kur braucam, tad komandai pievienojas arī šoferis un varbūt vēl kāds, bet tās ir nianses. Protams, monoizrādes ir kompaktākas un elastīgākas, nekā izrādes ar lielām dekorācijām. Mums nevajag milzīgas zāles, arī tādā ziņā mums ir noveicies. Patlaban ar izrādi esam bijuši arī Ropažos, Kandavā, Ogrē.

Varbūt tā ir piespiedu nākotne?

Nezinu.

Visdrīzāk šobrīd ir maza jēga no nākotnes prognozēm

Tas ir ļoti subjektīvi. Ja esi liela apskaņošanas kompānija, kuras formātam nepieciešami vērienīgi koncerti, tad viss, maigi izsakoties, ir lielā miglā tīts vēl gadu uz priekšu. Savukārt tādi kā mēs varam spēlēt līdz brīdim, kamēr skatītāji vēl nāk uz izrādēm, kamēr nav izsludināta ārkārtas situācija. Ja esi liels teātris, tad tev jāuztur ēka, personāls. Ja tev izdodas tikai pusi zāles pārdot, tas nozīmē finansiālus zaudējumus. No otras puses, teātris saņem valsts subsīdijas. Tas nav viennozīmīgi. Es personīgi neesmu ļoti izlutināts ar lielu komfortu. Mani projekti galvenokārt ir bijuši ar paša meklētu finansējumu. Nekad neviens naudu nav dāvinājis vai subsidējis, līdz ar to, es zinu, kāda ir ikdiena vienkārši radošam cilvēkam. Tas tomēr ir atšķirīgi, vai tev izrādei budžets ir garantēts 70 000 – 100 000 eiro vai, iesākumā ir nulle.

Kino nozarē, iespējams, viss ir sakārtotāks un saprotamāks: kinocentrs izsludina konkursu. Tu piesakies. Visiem aptuveni ir skaidrs, cik reāli filmas uzņemšana maksā. Ja tavs projekts ir labs, tev piešķir naudu. Savukārt teātru nozarē, kā rāda kultūrkapitāla fonda dati, neatkarīgiem producentiem iegūt izrādei pat 10 000 eiro finansējumu nav iespējams.

No otras puses, ja tev naudas nav, tas rosina radošo domāšanu.

Un šī nepatīkamā finansiāli eksistenciāla drāma tev liek domāt vairāk par iestudējuma emocionālo pusi, nevis racionālām ekstrām. Manā gadījumā tā līdz šim ir bijusi ikdiena, bet lielajiem teātriem šis viss, šķiet, nozīmēs darba filozofijas maiņu. Paradoksāli, ka, piemēram, 2 miljonu eiro lielo subsīdiju teātris izlieto ēkas uzturēšanai, infrastruktūras darbībai, bet radošajam procesam no šīs naudas nekā daudz pāri nepaliek. Arī tā saucamie lielie kultūras projekti – piemēram, koncertzāles būve. Cepuri nost par ideju! Bet tā ir investīcija būvniecībā, arhitektūrā, kultūras infrastruktūrā nevis, piemēram, mūziķos. Galu galā mums būs koncertzāle par 100 miljoniem, kurā spēlēs mūziķi, kas mēnesī saņem 300 eiro. Sarežģīti.

Un digitālizācija?

Kā jau jebkurš medijs, arī digitālais videoformāts uzliek savus spēles noteikumus. Nav jēgas nofilmēt izrādi dažu dienu laikā un laist to internetā, kur tai būs jākonkurē ar gadiem ilgi veidotām filmām. Lai kā negribētos, bet filmēt izrādi digitāli tas pēc būtības nozīmē, ka esi jau kino lauciņā. Ja gribi to izdarīt kvalitatīvi viss aspektos – attēls, montāža, skaņa – tas kvalitātes standarts, pie kura cilvēki ir pieraduši, ir ļoti dārgs. Nemaz nerunājot par to, vai cilvēki vispār vēlas skatīties sešu stundu teātra izrādi datora monitorā.

Jā, skatoties internetā, šķiet, ka izrādi skaties pa atslēgas caurumu. Kaut ko redzi, bet ir jūtama siena.

No otras puses, ja skatāmies mūziku, tad tā jau sen ir digitalizējusies. Mūzika šādi pastāv un klausītājiem ir pieejama, tikai tā materiālā puses – šādi vien izdzīvot var varbūt tikai slavenākie popmūziķi. Protams, vari ielikt savu albumu vietnē “Bandcamp”. To nopirks pieci cilvēki, un tu saņemsi 25 eiro pirms nodokļu nomaksas… Naudas pelnīšanas jautājums mākslā ir sarežģīts.

Skatoties vēsturē, redzams, ka ļoti daudz mākslinieku nav pelnījuši naudu ar mākslu.

Leonardo Da Vinči piestrādāja par arhitektu. Bēthovens bija klavieru mājskolotājs. Van Gogs savas dzīves laikā pārdeva tikai divas gleznas. Filips Glāss līdz 45 gadiem strādāja par taksistu un santehniķi. Uz šī fona šķiet, ka man pretendēt uz to, ka es ar savu mākslu varētu nopelnīt naudu, būtu bezjēdzīgas ambīcijas. Drīzāk jāpriecājas par to, ka ir idejas un iespēja kaut ko darīt, un jāmēģina to iztiku citā jomā nopelnīt.

Bet ideja jau arī savā būtībā ir nauda, nepieciešams to materializēt. Vai vispār vajag to materializēšanos? Mūsdienās nauda jau ir kļuvusi digitāla – mēs norēķināmies ar kartēm.

Varētu būt tā, ka līdzīgi kā “Bitcoin” digitālā valūta ģenerējās interneta darījumos, tad varētu ieviest arī “Artcoin”…

Ja mākslu vērtē pēc personiska pārdzīvojuma, nevis vairākuma akcepta, tad arī nebūs tik viegli uzlikt konkrētu cenu un līdz ar to naudas pelnīšana arī nesanāks.

Jā, to parāda vēsture. Piemēram, ja vīna cena ceļas jau pēc 5 – 10 gadiem, tad nereti ideju novērtēšanai nepieciešami simts pat vairāk gadu. Tas varbūt ir labs kritērijs, ja tevis darītais šobrīd īsti nevienam nepatīk, ieskaitot tevi pašu.

Gaume ir laikmeta stereotipu diktēta maņa.

Šodien van Goga darbi ir izcilas mākslas piemērs. Kad viņš bija dzīvs, viņa mākslu labākajā gadījumā novērtēja kā nelielu skandālu. Mums ir paveicies, ka pārsvarā neviens mūsu izrāžu laikā nemet ar tomātiem. Bet varbūt labāk būtu metuši? Bieži vien tās kultūras vērtības, kas ir izturējušas laika pārbaudi, sākotnēji bija, mazākais, nepopulāras vai pat skandalozas. Nekāda veida nauda, slava vai nopelniem bagātā mākslinieka statuss par tām netika piešķirts.

Te ir jautājums par motivāciju, kāpēc cilvēks nodarbojas ar mākslu? Vai tā ir ārēja, piemēram, vajadzība pēc statusa, vai iekšēja – kā tāda dzīvesziņa.

Uz šo jautājumu – no kurienes idejas nāk? – nav viegli atbildēt.

Vai tu kontrolē ideju, vai ideja kontrolē tevi?

Tas ir miljons dolāru jautājums, ja kāds spētu atbildēt, no kurienes tas viss nāk? Protams, ir dažādas teorijas – piemēram, ka cilvēki mācās caur mākslu, iegūst emocionālo pieredzi, kas viņiem ir eksistenciāli svarīga kā cilvēciskām būtnēm. Tās visas ir hipotēzes, kuras nevar pierādīt. Iespējams, mums valodā pietrūkst tehnisko iespēju, lai par šādām lietām runātu. Angļi saka “his story is history, my story is mystery”. Lai kā mēs necenstos aprakstīt ideju avotu, šis teksts ir tikai kārtējā “vēsture”, kamēr dzirksteļojoša un klātesoša ideja ir mistērija.

Jo tu vairāk to mēģini izskaidrot valodā, mistērija kaut kur pazūd. Arvo Perts reiz teica, ka iesākt jaunu muzikālo kompozīciju ir kā nolaisties līdz eksistences zemākajiem slāņiem. Es nezinu, ko viņš ar to domāja, bet katrā ziņā idejas dzimšana ir ļoti specifisks process.

"Rolstein on the Beach" manai paaudzei ir svarīgs darbs tieši šī paša iemesla dēļ – nebija pārāk daudz informācijas un "Rolstein on the Beach" bija kas neierasts un atšķirīgs, tādēļ interesants. Tas bija kā pirmais impulss, kas aktivizēja vajadzību meklēt. Mani, piemēram, aizveda pie krautroka.

"Rolstein on the Beach" manā pieredzē bija viens no ilgāk radītajiem darbiem. Mēs ar Hardiju Lediņu vairākus gadus vien tikai informāciju preparējam. Toreiz, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, Latvijā jau parādījās internets, bet man pašam nebija. Jurim Boiko darbnīcā bija dators ar interneta pieslēgumu. Tolaik katra internetā atrastā lieta šķita liels dārgums. Tas viss tika savākts kā gliemežvāki no jūras. Mēs sākām rakstīt mūziku vēl nemaz nezinot, ka taps opera.

Tad ienāca prātā joks – Glāsam bija "Einstein on the Beach", kāpēc gan mums nevarētu būt "Rolstein on the Beach" un arī opera?

Izejmateriāls bija apjomīgs, un operā faktiski iekļāvām tikai pusi no tā.

Kaspars Rolšteins un Dita Lūriņa izrādē "#DiToo"
Kaspars Rolšteins un Dita Lūriņa izrādē "#DiToo"

No malas vērojot jūsu darbus, man šķiet, ka tie ir sajūtu-intuīcijas procesa rezultāts. Kurā brīdī tam visam pieslēdzas racionālais prāts? Piemēram, izrāde "#DiToo" – šķiet, to neizdomāt, tas ir jāsajūt plūdumā.

Man tas jebkurā gadījumā ir personiski, tajā skaitā arī emocijas. Nav tā, ka paņemu abstraktu materiālu un kaut ko ar to sāku darīt. Umberto Eko teica, ja viņš raksta par dzelzceļa staciju, tad viņam uz šo konkrēto dzelzceļa staciju ir jāaizbrauc un tā jāapskata. Kad tu kaut ko pieredzi reāli, kaut kas radošā ziņā noklikšķ citādi. Runājot par izrādes "#DiToo" libretu – es zinu šo vietu Rucavu, Papi. Pēdējo reizi uz turieni aizbraucām pērnā gada ziemā. Un tās lietas – gan beigtā lapsa, gan akmens uz pastkastītes un laiva, piebērta ar zemi – tas viss tur tik tiešām ir atrodams. Tās nav izgudrotas metaforas. Tu ej garām tai lapsai katru dienu un tad, vienā reizē, pēkšņi kaut kas atveras un tu ieraugi to pasauli, kas slēpjas zem beigtas lapsas. Tas viss jau bija acu priekšā, bet vienā reizē – klikš, ledus sakustas un tu vari ienirt šajā “paralēlā pasaulē”. Zem katra akmens, kas uzlikts pastkastītei, tu atrodi “vēstules”, kuras tu “iztulko”, un tādējādi izstāsti citiem.

Un tu dod jēgu tai beigtajai lapsai! Tu varētu viņu ieraudzīt un nākamajā brīdī jau aizmirst.

Jā, bet tas nav diktāts. Es to ieraugu, man ir interesanti, un tā kļūst par daļu no “citas pasaules” atklāšanas procesa.

Kā veidojas šo metaforu virknējums?

Ja tev ir kārtis, tad jebkāds sadalījums ir interesants, lai cik dīvains tas neizskatītos.

Tas nav tā, ka ir iespējams tikai viens – uzvarošais sadalījums. Tu vari spēlēt arī ar ne tik labām kārtīm.

Ko libreta tapšanas laikā ienesa Dita Lūriņa?

Viņai bija svarīga loma libreta tapšana. Libretam bija vairāk nekā 70 lielas izmaiņas, nemaz nerunājot par maziem gramatiskiem labojumiem. Katru reizi, kad Dita libretu runāja vai dziedāja, domājām, kā to vēl labāk varētu noslīpēt? Latviešu valoda ir poētiska valoda, bet specifiski poētiska.

Manuprāt, poēzija latviešu valodā piedzimst, vienkārši izsakoties, absurdā.

Latviešu valoda atdzīvojas sireālismā. Reizēm saka, ka angliski dziesmas tekstu sarakstīt ir tik viegli, jo visi vārdi vienzilbīgi – dziedi, par ko gribi. Latviski vārdi ir daudzzilbīgi, skaņa tiem ir jocīga, bet tā poēzijas atslēga, manuprāt, metodoloģiski jāmeklē apvērstās, absurdās formās.

Jā, piemēram, izrādē ir tā "vemšanas" daļa, kas sākumā kaitināja, beigās tas viss radīja jēgu – kā saturiski, tā skaniski. Kā arī risinājums tekstu apraut ar smiekliem man šķita ļoti efektīvs! Tas droši vien no aktrises prasa lielu ķermeņa kontroles spēju, lai tas būtu gan ticami, gan ritmiski. Turpinot par valodu, radoši latviešu valodu pielieto hiphopa mūzikas pārstāvji. Viņi no rupjības spēj izsūkt tādu esenci, rada pārsteigumu un tev nekas cits neatliek, kā aplaudēt. Piemēram, Prusax, kurš ir bijis viens no pēdējo gadu diskutablākajām mūzikas personībām, viņš ir mūzikas autors Dailes teātra izrādei "Monstrs".

Hiphops ir smalks žanrs. Labi, es varbūt nesekoju līdzi visiem mūsdienu hiphopa māksliniekiem, bet par "Public Enemy" un "Wu-tang Clan" varu teikt tikai to labāko – gan muzikāli, gan tekstuāli. Un viņu dzīvās uzstāšanās, te un tagad, tā ir meistarība!

Starp citu, kas bija filmas dialogs, kas tika atskaņots “#DiToo” ievadā?

Tas ir dialogs no Džona Kasaveta (John Cassavetes) "Husbands" – filma par trim draugiem pusmūžā, kas satiekas drauga bērēs.  Filmā bija epizode, kurā galvenais varonis Londonas bārā iepazīstas ar sievieti un flirtē, iedzerot viskiju. Kaut kā šī aina šķita atbilstoša, lai būtu “#DiToo” moto. Mūsu izrādē galvenā varone arī atrodas dzīves krustcelēs. Viņa mēģina atgriezties savā dzimtajā ciemā, kur tagad viss ir mainījies. Vislabākais ceļš tagad ir uz Koņu kapiem. Tu esi atgriezies, lai saprastu, ka tā arī nekad vairs nespēsi atgriezties. Kā Karlosa Kastanedas grāmatā "Ceļojums uz Ikstlanu". Tu mēģini atgriezties savā hamletā (hamlet, tulkojumā no angļu valodas – ciems). Tu redzi, ka tepat aiz kāpām tas ir, bet vienā brīdī saproti, ka nekad vairs tajā neatgriezīsies…

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti