Šī saraksta pamatā ir 2016. gada nogalē pieņemtais Nemateriālā kultūras mantojuma likums. Tas ir regulējums, ar kura palīdzību tiek veidota nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas mērķtiecīgam atbalstam nepieciešamā vide un apstākļi.
Svinīgajā ceremonijā Krapes Tautas namā apliecinājumus saņēma septiņi vērtību pieteicēji – Rucavas novada dome, Valkas novada dome, biedrība “Gaujas plostnieki”, biedrība “Līvõ kultūr sidām”, biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”, kultūras centrs “Ritums”, kā arī biedrība “Skaņumāja”.
Krape kā ceremonijas norises vieta šajā gadā bija izvēlēta tādēļ, ka tur mīt biedrība “Skaņumāja”, kas Nacionālajam nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam pieteikusi jau četras vērtības – šobrīd, pateicoties biedrībai “Skaņumāja”, sarakstā iekļauta arī Pēterburgas ermoņiku spēlēšanas tradīcija un Caurspēlējamās cītaras spēle. Abu instrumentu spēli klātesošajiem demonstrēja Ilmārs Pumpurs un Ilona Dzērve, pastāstot arī vairāk par to, kā spēles tradīcijas “ķerta aiz astes”, dodoties uz spēles apmācībām pie vēl spēlējoša muzikanta laukos.
Vēl nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļautas tādas vērtības kā knipelēšanas prasme un dubultauduma šatiera segu aušana Ziemeļvidzemē.
Ļoti skanīga un sirsnīga bija apliecinājumu pasniegšana par veselu kultūrtelpu iekļaušanu sarakstā, jo bez dziedāšanas un apdāvināšanās te neiztikt – īpaši, ja pēc apliecinājuma atbraukuši lielīgie rucavnieki. Kā ceremonijā atzina Rucavas novada domes bijusī priekšsēdētāja Irēna Šusta, tad ”Nemateriālā kultūras mantojuma likums tagad aizstāv Rucavas kultūrtelpu”.
Arī lībiešu kultūrtelpa tagad ir aizstāvēta ar likumu – ļoti skanīga bija līvu kultūras biedrības pārstāvju dziedātā putnu modināšanas dziesma, saņemot apliecinājumu par nemateriālā kultūras mantojuma vērtības iekļaušanu nacionālajā sarakstā.
Upītes kultūrtelpa tagad arī ir pievienojusies nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam – diemžēl dziedošie jaunieši no biedrības “Upītes jauniešu folkloras kopa” paši uz Krapi nevarēja atbraukt, jo bija jau nodarbināti citā sarīkojumā, bet pēc apliecinājuma bija atbraukusi Annele Slišāne, kura Upītē turpina sava tēva Antona Slišāna vērtīgo darbu Upītes kultūrtelpas kopšanā.
Īpaši pārsteidzoša ir tādas nemateriālā kultūras mantojuma vērtības iekļaušana sarakstā kā Gaujas plostnieku amata prasmes. Biedrības “Gaujas plostnieki” pārstāvis Ivo Laktiņš par oficiālo apliecinājumu ir gandarīts: "Tas noteikti dos mums iespēju turpināt atdzīvināt un uzturēt izzūdošo tradīciju, kas mūsu tautsaimniecībā reiz bija svarīga; parādīt, kā mūsu senči nodarbojās ar kokrūpniecību, kā tika nodrošināta koku transportēšana. Mūsdienās, protams, tas nav aktuāli, jo tam vairs nav ekonomiska pamatojuma, bet mūsu lielais mērķis – parādīt, kā arī izzudušas profesijas vēl var uzturēt dzīvas. Konkrēti mums kā Strenču pilsētas pārstāvjiem tā ir milzīga atpazīstamība, jo plostniecība, koku pludināšana ir iemesls, kāpēc Strenči kā tādi vispār ir un kāpēc mēs šeit esam."
Ivo Laktiņš atgādina, kā notikusi plostošana: "Pašus plostus vai vaļējus baļķus pludināja pa Gauju uz Carnikavu. Tālāk no Carnikavas ar kuģīti vilka uz Rīgas ostu. Bija arī realizācijas baļķi, kurus jau tālāk darīja brusās, dēļos vai kādā citā veidā izmantoja kā gatavu produkciju. Plostu vadīja daži vīri – tagad ir viens šoferis, kas vada kokvedēju sastāvu, un tas pats bija ar plostu. Arī baļķi, no kā tika taisīti plosti, tika realizēti tālāk."
90. gados, kad plostu pludināšanas tradīcija tika atjaunota, Ivo Laktiņš bijis mazs puika, un vecāki šajā procesā nav ļāvuši iesaistīties. "Tas ir milzīgs fizisks darbs, lai plostu uztaisītu, un savā ziņā arī bīstams, tāpēc arī mēs pašlaik mazus puikas un meitenes uz plosta neņemam. Pats ar šo lietu nodarbojos jau trīspadsmit gadus. Biju klāt, kad tradīcija atdzima. Kādreiz tā bija profesija, tagad saucam par tradīciju. Tagad es to daru, un mēģinu būt viens no tiem cilvēkiem, kas cenšas popularizēt to ne tikai Strenčos, bet ārpus Strenču pilsētas. Parādām arī jauniešiem, ka ir arī kaut kas cits bez datora, bez datorspēlēm, bez viedierīcēm. Būt dabā ir skaistāk un labāk.”
Laktiņš uzsver: "Mūsu lielais ieguvums ir pilsētas atpazīstamība – tādai mazai pilsētai kā Strenčiem šī tradīcija ir ļoti svarīga! Tas ir mūsu pirmais solis uz UNESCO. Draudzējamies ar visām Eiropas plostniecības galvaspilsētām, un Strenčus uzskatām par Latvijas plostnieku galvaspilsētu. Draudzējamies praktiski ar visiem – Skandināviju, Viduseiropu, Dienvideiropu, viņi brauc pie mums, mēs braucam pie viņiem. Gribam kopā parādīt, ka savulaik plostniecība visā Eiropā bija svarīga."
