“Tas ir astes plosts klasiskais tāda neliela brīvdabas muzeja veidā. Plosts ir autentisks. Un viss tas process, visa tā darbība, kas tur iekšā parādīta, ir visa no vecām fotogrāfijām, aprakstiem, tur nekas nav nošmaukts,” stāsta Gaujas plostnieku stāsta izveides autors Māris Ansis Mitrevics.
Ekspozīcijas plosts, uz kura ir gan ugunskura vieta ēdiena gatavošanai, gan arī divas mājiņas, kādās kādreiz plostnieki nakšņoja, ir veidots tieši tāds, kā bija kādreiz.
“Tas ir pīts no riktīgiem sešarpus metrus gariem baļķiem. Tam ir pareizās stieples, tas ir pareizā platumā, un tam pašreiz ir kopā pieci posmi jeb tā saucamās plenes. Pa Gauju gāja līdz 20.gadsimta sākumam tikai 3-4 pleņu plosti. Vēlāk, kad uztaisīja Gaujas – Daugavas kanālu, tad sāka laist līdz pat 10 plenēm, bet vidēji Gaujas plosts bija 8 plenes liels,” skaidroja Mitrevics.
Kāpēc šis plosts tiek dēvēts par astes plostu? “Līdz 19.gadsimta beigām laida tikai plostus. Bet tad katru gadu gāja 100-150 tūkstoši kubikmetru vaļēji baļķi pa Gauju no Rankas līdz mazajam Baltezeram. Krautuves viscaur gar krastu. Pavasaros kā aizgāja ledus, bēra iekšā, un visu vasaru tas gāja. Un tad visiem tiem baļķiem no aizmugures gāja aste, ne jau gulbja vai ķirzakas aste, bet cilvēku brigāde, viņus sauca par asti un šo darbu sauca par asti. Ko tas nozīmē – baļķus, kas krastos aizķērušies, kas uzķērušies uz akmeņiem, kas uz sērēm, visus tos vāca kopā un bīdīja uz priekšu, iebīdīja straumē, aiz astes nepalika neviens baļķis. Astes darbs gāja no maija sākuma līdz pirmajam augustam,” skaidroja Mitrevics.
Nelielajās mājiņās, kuras kādreiz bija plostnieku naktsmītnes, ir iekārtotas ekspozīcijas. Vienā no tām arī video stāsts ar fragmentiem no Māra Mitrevica grāmatām par plostnieku darbu.
Otrā mājiņā ir ekspozīcija, kurā fotogrāfijās var iepazīt gan kā noritēja koku pludināšana Gaujā, gan arī ir lietas no paša Māra Mitrevica plostnieka laikiem.
“Te ir mans koferis, kuru es ņēmu uz plosta. Re kur, mana tēva rakstīts uzvārds. Šis koferis bija arī mums līdz uz Vāciju, kad bijām bēgļu gaitās kara laikā, bet divas reizes viņš man ir bijis uz plosta. Es esmu divas vasaras uz plosta strādājis 1960.gadā no Turaidas līdz Murjāņiem, nelielu gabalu, tikai kādas deviņas dienas, un 1961.gadā no Virešiem līdz Strenčiem, lielu gabalu, gandrīz mēnesi. Es biju jauns, it kā varēju iet meitās, bet nebija spēka, jo vienkārši tas darbiņš bija ļoti, ļoti smags,” pastāstīja Mitrevics.
Uz plosta var iepazīt arī darba rīkus, kādus kādreiz izmantoja plostnieki.
“Ķeksis – plostnieku un koku pludinātāju galvenais darbarīks. Kad sastrēgumā, kāds baļķis bija stipri ieķīlēts un to nekādīgi nevarēja dabūt ārā, bet tas bija jādabū ārā, tad bija jāpiņķo. Viens vecis to parasti nevar izdarīt, bet 2-3 var izdarīt. Iecērt pīķi cieši klāt un piņķo, pa centimetriņam, pa diviem, bet baļķi dabū ārā,” skaidroja Mitrevics.
Brīvdabas ekspozīcijā izveidota arī vieta jeb āra klase, kas domāta bērniem, kuriem būs iespēja pašiem sasiet miniatūrus plostus, lai iztēlotos, kā to kādreiz darīja.
Māris Mitrevics ir arī vairāku grāmatu autors par Gaujas plostnieku darbu. Iecere, parādīt, kāds tad realitātē izskatījās plosts, nav ilgu laiku likusi mieru: “Mani dikti vada Kaupera dziesma “..un neviens manā vietā to nedziedās”. Nu, es gribu atstāt to, citi nevar to izdarīt, es to varu.”
Lai arī nu jau cienījamos gados, bet bijušajam dabas aizsardzības inspektoram ir arī vēl citas ieceres, kuras īstenot: “Man ir vēl kādas 12 dažādas idejas par dažādām lietām, bet nav vairs laika, nevar paspēt. Vēl senāka ideja ir par žuļiku muzeju, par malu zvejnieku, malu mednieku tvarstīšanu, ķeršanu. Ir arī daļa eksponātu, krimināltipa stāsti. Un vēl un vēl, man tas tā vārās.”
Tagad Māris Mitrevics gaida brīdi, kad uz astes plosta varēs uzņemt skolniekus un ik vienu interesentu, lai iepazīstinātu ar amatu, kurš nu jau ir vēsture. Visticamāk, tas būs pavasarī.
