Par tik cieņpilnu dzejoļa "Ziemsvētki" atgriešanos jo īpaši priecīga ir šo daudzgadu garumā aizmirsto rindu atradēja Dace Kaukule no Jūrmalas muzeja filiāles "Aspazijas māja". Kopā ar literatūrzinātnieku Jāni Zālīti intervijā Latvijas Radio 3 viņa atklāj, kā pavisam negaidot uziets šis piemirstais dzejolis, kāds bijis tā liktenis, un neslēpj, ka šim arheoloģijas procesam bijis daudz līdzību ar pēdu dzīšanas metodi, kas darītu godu slavenajam detektīvam Šerlokam Holmsam.
Ieva Zeidmane: Vai zinājāt, ka šādas aizmirstās rindas vispār jāmeklē?
Dace Kaukule: Nē! Tas nebija tāds uzdevums... Kādā svētdienā, kad visas publiskās bibliotēkas bija slēgtas,
devos uz kādu privāto bibliotēku ar mērķi atrast konkrētu Knuta Skujenieka dzejoli. Meklēju, neatradu, toties atradu dažādas trimdā izdotas Aspazijas grāmatas. Arī ļoti apķēpāto grāmatiņu "Ilgu zeme". Sāku to šķirstīt un lasīt, līdz ieraugu dzejoli "Ziemsvētki". Izlasu un domāju – kā es tādu dzejoli nezinu?
Tas dzejolis ir tik skaists, man noteikti skolā tas bija jāmācās, es nekad ko tādu neaizmirstu! Sāku zvanīt bijušajiem Aspazijas mājas darbiniekiem un vaicāt, kāpēc mēs to dzejoli nezinām. Arī viņi par to neko nezināja. Atnācu uz darbu, pārbaudīju Saulcerītes Vieses veidoto satura rādītāju, kur visi [Aspazijas] dzejoļi ir uzskaitīti, un arī tur šī dzejoļa nebija. Tad sāku meklēt periodikā – skatos, šis dzejolis ir labi pazīstams, tik daudzās afišās tas ir, bet visi notikumi saistīti ar trimdu. Ir skaistas, emocionālas bērnu liecības, ka viņi atceras Ziemassvētkus tikai tāpēc, ka skaitījuši šo Aspazijas dzejoli. Un tad man radās sajūta, ka esmu apzagta. Man šī dzejoļa nav, lai gan šis dzejolis būtu jāzina katram latvietim! Tāda bija sajūta. Un tad iesaistījās Zālīša kungs...
Jānis Zālītis: Es vēl bišķiņ nodarbojos ar pēdu dzīšanu, jo mani tas ļoti ieinteresēja. Ar kolēģi pārskatījām Aspazijas rokrakstus, kas ir Rakstniecības un mūzikas muzejā, un konstatējam, ka ne šīs poēmas, ne šī dzejoļa tur tomēr nav, tāpat kā nav arī visiem zināmā dzejoļa "Circenīša Ziemassvētki". Tas arī drukāts tikai pēc kāda publicistu un literāru rakstu krājuma "Kopums". Vispār jau ļoti interesants ir šī dzejoļa ceļš – kā tas transformējies no poēmas, no liroepiska darba, kas arī nezin kādēļ pabīdījies ārpus [mums zināmās] Aspazijas daiļrades. Tie laikam iznāk piektie Ziemassvētki, ko Aspazija aizvada trimdā, kad 1910. gadā Latvijas laikraksta "Dzimtenes Vēstnesis" Ziemassvētku numurā 24. decembrī tiek nodrukāts Aspazijas darbs "Saules dēls" ar žanra apzīmējumu "Ziemassvētku kamoliņš".
Tā tas arī palicis. Mēs to atrodam pašas Aspazijas sakārtotajos rakstos, bet tiešām – kā par brīnumu tā nav Saulcerītes Vieses sakārtotajos rakstos! Kaut īsti nevarētu teikt, ka nav, jo ir šīs poēmas pirmā daļa "Ziemeļa ilgas" ar diezgan mīklainu avota norādi – ka tas ir no 1932. gada krājuma "Eglīte" un Aspazijas krājuma "Mēness dārzā", kas faktiski nav krājums – tā ir viņas darbu izlase, kas iznāk Aspazijas mūža pēdējā gadā Jāņa Kadiļa sakārtojumā, bet arī tajā ir tikai šīs poēmas pirmā daļa, turklāt nav nekādas norādes, ka tā ir daļa no poēmas. Kā poēma tālāk virzījusies? Poēmai kopumā ir trīs daļas un pagarš epilogs, apmēram 350 vai 360 rindas.
Ziemassvētku aina jeb Ziemassvētku pasaka ir atdalījusies no visas poēmas un ap 1935. gadu parādās krājumā "Visi bērni tēlo": tur parādās tāds kā dramatizējums, kas paredzēts bērnu korim ar nosaukumu "Meža tētiņš". Trīsdesmitajos gados tas vairākkārt skanējis radiofonā: izrādās, radiofons tolaik diezgan daudz raidījis dažādus Ziemassvētku sarīkojumus – no darbavietām, no skolām, un reizes četras vai piecas bērnu izpildījumā skanējis "Meža tētiņš".
Šķiet, ka pirmoreiz šis dzejolis parādās ar nosaukumu "Ziemsvētki", – tas varētu būt jau pieminētais 1947. gada trimdas izdevums. Tad arī vairākkārt presē. Piemēram, avīze "Laiks", kas joprojām ir pazīstamākais trimdas izdevums, šo dzejoli nopublicē 1949. gada beigās. To publicē vēl citi trimdas izdevumi. Šķirstot periodiku, iekrita acīs, ko "Laiks" raksta 1999. gada rudenī. Tobrīd situācija un attiecības ar dzimteni jau bija citādas nekā gadus desmit, divdesmit, trīsdesmit iepriekš, un tur tiek rakstīts tā: "Reiz mūs apbūra rindas Aspazija dzejolī "Ziemsvētki", kur eglīti rakstītās kamanās atveda meža tētiņš ar garu bārdu." Tālākā doma ir apmēram tāda: tās bija agrākās Ziemassvētku tradīcijas, bet kā Ziemassvētkus atzīmēsim tagad?
Dace Kaukule: Šerloka Holmsa darbā ļoti, ļoti gribētu uzteikt Ievu Miķelsoni no Latvijas Nacionālās bibliotēkas, jo vienā sestdienas vakarā ar Zālīša kungu sēdējām, apkrāvušies ar grāmatām, netikām uz priekšu, un Ieva saka – Dace, tas dzejolis ir no kaut kā lielāka! Tā mēs tikai nonācām līdz "Saules dēlam".
Jo tas ir pārsteidzoši: Aspazijas mājā sāku strādāt pirms trim gadiem ar pārliecību, ka par Aspaziju pilnīgi viss ir izpētīts, pilnīgi visa dzeja mums ir pazīstama. Tāpēc tas, protams, ir pārsteigums, ka ir vesela poēma, par kuru mums vispār nebija ne jausmas, un ka tā pārsteidz pat Zālīša kungu, kurš ar Aspazijas darbiem strādā jau gadu desmitiem!
Un man šeit ir arī otra grāmatiņa: atveram satura rādītāju, esam ļoti laimīgi, jo šeit ir "Saules dēls", skatāmies, ka tur ir vēl ļoti daudz poēmu, un Zālīša kungs man prasa – vai tu to esi lasījusi, vai tu par to vispār zini? Nē, es arī par to nezinu! Un tas ir tas, kas mani visvairāk šajā dzejoļu meklēšanas procesā pārsteidz – ka joprojām tik daudz nezinām par Aspazijas darbiem, kas varbūt vēl atradīsies.
Jānis Zālītis: Aspazija jau vispār ir mīklaina personība. Jūsu kolēģi no Latvijas Radio 4 ieinteresējās par tikšanos Jūrmalas sarīkojumā, kas notika 24. novembrī Aspazijas mājā. Dažas dienas vēlāk Aspazijas miteklī Baznīcas ielā 30 ar jūsu kolēģiem runājām par Aspaziju – gan viņas apbalvojumiem, gan aiziešanu, un šajā sarunā tika pārraidīts arī Latvijas Radio ieraksts – vienīgais Aspazijas balss ieraksts, kur viņa stāsta savas atmiņas. Tas ir 30. gadu ieraksts, un skanēja arī dziesmas ar Aspazijas vārdiem. Visi zinām "Meldermeitiņu" – bet vai zinām, kas ir šīs dziesmas atdzejojuma autore? Aspazija! Un, starp citu, tas ir ļoti agrīns ieraksts: no kāda Daigas Mazvērsītes raksta uzzināju, ka šī dziesma ierakstīta vēl krietni pirms ''Bellaccord'' laikiem – 20. gadsimta pašā sākumā. Mēs tagad dziedam Ādama Ores variantu, bet sākotnējā varianta autors bija Jāzeps Mediņš. Tā ka, dziedot "Meldermeitiņu", mēs arī varam pieminēt Aspaziju.
Perfekti notvertā svētku sajūta
Atgriežoties pie dzejoļa "Ziemsvētki". Dace, jūs minējāt meklēšanas un pētīšanas procesu un teicāt, ka bijusi sajūta – tas ir fragments no kaut kā lielāka. Kā šis epilogs jeb dzejolis "Ziemsvētki" iekļaujas visas poēmas kontekstā?
Dace Kaukule: Apbrīnoju šo darbu! Zālīša kungs var runāt par tā literāro vērtību, bet man "Saules dēls" ļoti patīk tīri emocionāli. Priecājos, cik Aspazija ir gudra – kā viņa pārnes visu šo stāstu. Jo būtībā jau šis stāsts ir kristīgā versija latviešu mērcē par to, kā dzimis Kristus bērniņš. Šeit ir dusmīgais, ļaunais Ziemelis, kas nevar atrast mīlestību, un visu izraidītā Ziema: viņi satiekas, abu mīlestība rada gaismu un piedzimst Saules dēls. Epilogs ir stāsts par to, kā viss mežs, visa dzīvā radība priecājas un brauc uz mājām svinēt Saules dēla atnākšanu.
Aspazija ir perfekti notvērusi Ziemassvētku sajūtu, jo parasti jau ir tā: māmiņa organizē svētkus, ir noskrējusies, un tad visi nāk svinēt. Bet šajā dzejolī iesaistās visi, lai būtu svētki. Katrs, kā var, piedalās kopīgajos svētkos, lai visi priecīgi pateiktu, ka Ziemassvētki ir klātu!
Tā ka ir šeit arī filozofiskā doma – un cik skaisti viņa to ir uzrakstījusi, apbrīnojami!
Jānis Zālītis: Paskatoties plašāk, epilogs ir viens no ķēdes posmiem Aspazijas ilgstoši tapušo darbu ciklā. Poēma ir viens no pirmajiem viņas darbiem, kas sākotnēji no izdevēju puses pat tika noraidīts: tikai tad, kad Aspazija parādīja sevi ar grandiozo lugu "Vaidelote", poēma tika publicēta gan žurnālā, gan atsevišķā izdevumā. Un ļoti interesanti, ka šajā pašā laikā, kad top "Saules dēls", Aspazija publicē arī dzejoli "Saules dēls un Mēness meita". Ejot vēl tālāk – viens no pēdējiem Aspazijas darbiem ir poēma "Debesu kalējs". Tā it kā ir atkalredzēšanās ar Saules meitu, bet lielās līnijās var teikt, ka Aspazija izseko ne tikai gadalaiku ritmiem, bet arī Dieva noliktajai kārtībai, kosmiskajai pasaules uzbūvei. Man pat gribas vēl vienu attālu paralēli mest. Ja atceramies klasisko lietuviešu literatūras darbu – Donelaiša "Gadalaikus". Tur arī lielās līnijās ir tas pats pasaules ainas konturējums, un atcerēsimies, ka par Donelaiša "Gadalaikiem" pirmo zinātnisko darbu Pēterburgas Universitātē izstrādāja Rainis, aizsākot tos tulkot. Pie tā viņš mēģināja atgriezties vēlāk, jau Slobodskas laikā. Un varam mest arī tiltu uz 1912. gadu, uz Raiņa ciklu "Gals un sākums". Šīs lielās, filozofiskās, prātnieciskās tēmas izvērsums iziet arī caur Aspazijas tēliem – Saules dēls, Saules meita, Mēness meita. Aspazija iziet veselu organisku darbu ciklu.
Dace Kaukule: Vēl pašā sākumā, kad vēl nebija zināms, ka ir tāda poēma "Saules dēls", dzejoli "Ziemsvētki" rādīju teātra zinātniecei Ievai Strukai. Viņa teica – Dace, tas ir viss ir ļoti folklorizēts. Bet tas, ka Aspazija balstās uz folkloras tēliem, ir vēl lielāka vērtība mums, latviešiem.
Jānis Zālītis: Tēlu ziņā šeit ir pat mitoloģija.
Dace Kaukule: Jā, un tas mūsu latvieša dvēselei ir vēl uztveramāk, vēl saprotamāk.
Jānis Zālītis: Bet joprojām brīnos par to, kāpēc poēma "Saules dēls" palikusi mazliet ārpus Aspazijas daiļrades. Ja runājam par padomju laiku, tas ir diezgan pašsaprotami: padomju laikā Aspazija nebija atzīta dzejniece un arī Ziemassvētki nebija padomju cilvēka svētki.
Bet vispār jau tas dzejolis klejojis apkārt diezgan daudz: pat portālā "Mammām un tētiem" tas atrodams un arī feisbukā pirms pāris gadiem Cēsu Vēstures un mākslas muzejs to nopublicējis.
Dace Kaukule: Tomēr tas pelnījis "pareizāku" uzmanību! Kāpēc mēs sapratām, ka jādara viss, lai dzejolis atgrieztos pie latviešiem? Piezvanīju uz mūsu pašu Jūrmalas bibliotēku, darbinieki sāka meklēt, vai dzejolis ir kaut kur publicēts vai nav, un tad bibliotekāre Inguna Radziņa, kura strādā Dubultu bērnu bibliotēkā, teica – jā, viena sieviete ar šo dzejoli pie viņas esot atnākusi un prasījusi – vai tiešām tā ir Aspazija? Un teikusi – es neticu! Tā pati sajūta, kas bija man. Tāpēc par to ir jārunā, dzejolim ir jāatgriežas.
Jānis Zālītis: Tiesa, dzejoli tieši ar šādu virsrakstu Aspazija tomēr laikam nav rakstījusi.
Dace Kaukule: Viņa ir uzrakstījusi dzejoli, bet virsrakstu izdomājis kāds cits!
Šis "neticu" – tikai tāpēc, ka šo dzejoli nezinājāt, vai tāpēc, ka arī stilistiski tur ir kādas atšķirības?
Dace Kaukule: Jā! Kad šo dzejoli devu lasīt arī bijušajiem Aspazijas mājas darbiniekiem, viņi man jautāja – vai tu esi pārliecināta, ka tā ir Aspazija? Vairāk pēc Raiņa izklausās!
Jānis Zālītis: Drusciņ varbūt arī ir tā sajūta, ka dzejolis poēmā ''Saules dēls'' ir atsevišķs veidojums un ka tas tiešām viegli un organiski atdalās no pārējā poēmas teksta: tas nav kā citā reizē paņemts fragments, kurš varētu būt īsāks un varētu būt arī garāks.
Dace Kaukule: Bet pēc deminutīvu daudzuma tā ir Aspazija. (smejas)
Jānis Zālītis: Šobrīd par to absolūti vairs nav nekādu šaubu – tas ir [poēmas] pirmpublicējumā. Kaut gan – izņemot Aspazijas "Kopotos rakstus", trimdas un pašu Aspazijas laiku, šī poēma nekad nav atsevišķi publicēta, nemaz nerunājot par izdevumu atsevišķā grāmatā.
Ir sajūta, ka pati dzeja dzied
Vai jums pašiem Aspazijas dzeja šķiet muzikāla?
Jānis Zālītis: Droši vien. Domāju, lielākais pierādījums tam ir daudzie komponisti [kuri sacerējuši dziesmas ar Aspazijas dzeju]. Tiem, kurus interesē Aspazijas dzeja mūzikā, ļoti silti iesaku Oresta Silabrieža analītisko un visaptverošo rakstu par Aspazijas dzeju mūzikā, kas publicēts Aspazijas jauno Kopoto rakstu otrajā sējumā, ja nemaldos. Acīmredzot Aspazijas dzejai piemīt ne tikai zīmīgais ritms, bet tas, ko nezinātniski dēvē par iekšējo muzikalitāti, kas piesaista komponistus. Aspazija šajā ziņā ir ļoti pateicīgs kolēģis komponistiem.
Dace Kaukule: Un ne tikai ritms. Arī uzburtie stāsti, kurus viegli pārcelt mūzikā.
Kad sapratāt, ka šis ir jaunatklājums, – vai uzreiz bija skaidrs, ka to vajadzētu īpaši izcelt, papildināt ar dziesmu un dzejoļkartīti?
Dace Kaukule: Mēs domājām, ko darīt, lai šo dzejoli dzirdētu, lai tas atgrieztos. Jo pasaulē jau tā ir dikti daudz trokšņa, un pirms svētkiem – jo īpaši. Daudziem varbūt šķiet, ka Aspazija ir pagātne, bet šim dzejolim jābūt mūsu "cietajā diskā"! Tam nepietiktu ar ierakstu feisbukā. Tāpēc ar kolēģiem un Jūrmalas [pašvaldības] Kultūras nodaļu domājām, ko darīt, un sapratām, ka tas būtu tik skaisti, ja būtu dziesma – tas krietni savādāk uzrunātu cilvēku sirdis. Protams, kad iedomājāmies par dziesmu, nebija cita cilvēka, par kuru domāt, kā vien par maestro Raimondu Paulu, jo viņa attiecības ar Aspaziju ir piemērs, kā divi radoši ģēniji satiekas un rada nemirstīgus darbus: ir "Circenīša Ziemassvētki", ir "Pasaciņa" – tie ir tik skaisti darbi, ar kuriem vēl šodien vecāki ieaijā savus mazuļus. Bija liels, liels prieks, ka Maestro nepateica "nē".
Arī dzejoļkartīte jau tapusi un pieejama Aspazijas mājā.
Dace Kaukule: Dzejoļkartīte ir visa lielā projekta "Atrastie Ziemsvētki" sadaļa. (..) Bērniem ir jāsajūt Aspazijas dzejas skaistums, jo tas ir bērnu dzejolis.
Ar Ilzi Dambi, burvīgo bērnu grāmatu ilustratori, sākumā runājām, ka tai jābūt skaistai grāmatai. Taču laika līdz svētkiem bija palicis tik maz, ka ir dzejoļkartīte.
Ilze gan darba gaitā teica – tur katrā rindiņā viņa redzot zīmējumu, katrā rindiņā redzot tēlus – tā ir bilžu grāmata! Un viņai viss bija "jāsaīsina" uz dzejoļkartīti… Bet tā, manuprāt, ir izdevusies ļoti latviska, mīļa, un ceru, ka tā uzrunās arī mūsu bērniņus, kuri ir pārsātināti ar lielajām krāsām un mirdzošajiem tēliem ekrānos – ceru, ka viņi sajutīs šo dzejoli caur bildēm.
Šobrīd ir dzejoļkartīte, bet doma par grāmatiņu vēl aktuāla?
Jānis Zālītis: Arī es uzskatu, ka doma par Aspazijas poēmas izdevumu grāmatā ir apsverama – te savu fantāziju mākslinieks varētu attīstīt un grāmatu tiešām krāšņi ilustrēt. Nākotnē tas varētu būt interesants un vērtīgs izdevums.
Dace Kaukule: Jo latiņa jau ir uzstādīta ļoti augstu: "Dzimtenes Vēstnesī" 1910. gada 24. decembrī šo poēmu ilustrēja neviens cits kā mūsu Jūlijs Madernieks. Tā ka gaidīsim kādu, kas pieteiksies! Vēl gribu teikt lielu paldies Latvijas Radio. Jo viens ir tad, ja pats izlasi dzejoli un saproti – vai, cik būtu labi, ja mēs visi to dzejoli Latvijā zinātu! Un tad tu piezvani vienam, piezvani otram, un katrs ar savu ideju tev palīdz virzīties uz mērķi: šajā gadījumā – uz burvīgo, skaisto rezultātu, kāda ir maestro Raimonda Paula dziesma un arī dzejoļkartīte. Tas man jāsaka par "Klasiku" – paldies Gundai Vaivodei un Ingai Saksonei! (..) Sentimentāli jau skan, bet apraudājos no prieka, kad pirmo reizi dzirdēju šo dziesmu: maestro Raimonds Pauls tiešām paveicis lielisku darbu. Klausoties šo dziesmu, ir nepārprotami skaidrs, ka tas ir maestro darbs, bet tajā pašā laikā ir sajūta – un tas tā ir, arī pateicoties dziedātājai Paulai Saijai, – ka pati dzeja dzied.
