Globālais latvietis. 21. gadsimts

Pasaules latviešu arhīvi vienkop atrodami Pasaules Brīvo latviešu apvienības mājaslapā

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Īpašā trimdas 13 stīgu kokle un Ziemeļamerikas koklēšanas stils

Stāsti un leģendas par "Gadsimta latvieti". Ainu Nagobads-Ābols pieminot

«Gadsimta latviete» Aina Nagobads-Ābola un stāsts par Aizspoguliju un Spoguliju

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Līdz ar diplomātes Ainas Nagobads-Ābolas simtu pirmo dzimšanas dienu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāta izstāde “Gadsimta latviete”. Izstādes kurators Rolands Lappuķe ir arī diplomātes vīra, Guntara Ābola krusttdēls, kā arī cilvēks, kurš labi pārzina diplomātijas aizkulises, jo pats darbojies diplomātiskajā dienestā.

Ainas Nagobads-Ābolas dzīves gājums ļoti sasaucas ar Latviju un tās vēstures pavērsiena punktiem. Latvijas Radio raidījumā “Globālais latvietis. 21. gadsimts” komentējot izstādei doto nosaukumu “Gadsimta latviete”, izstādes kurators Rolands Lappuķe skaidro: “Es redzēju Ainas Ābolas liktenī Latvijas vēsturi un indivīdu likteni, un sievieti, kura pilnvērtīgi nodzīvojusi veselu gadsimtu, jo ar 101 dzimšanas dienu ir pilns gadsimts.

Tas nenozīmē, ka viņa tiktu apbalvota ar titulu, ka viņa ir TĀ sieviete, tajā gadsimtā.

Tā vienkārši ir fakta konstatācija, ka reti ir tādi cilvēki, kuri ir spējuši pilnvērtīgi, ne viņa viena pati, bet izdzīvojusi savu mūžu.”

Izstādes atklāšanas brīdī Aina Nagobads-Ābola bija tiešsaistē pieslēgusies šim notikumam no savām mājām Francijā, Parīzes piepilsētā Le Vezinē, jo viņa nevar palaist garām tik svarīgu notikumu. Francijā Ābolu ģimene dzīvojusi kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, pirms tam gan bēgļu gaitas vedušas uz Vāciju un kādu laiku ģimene dzīvojusi Marokā. 

Rolands Lappuķe stāsta: “Grūtos apstākļos kara laikā un vēl bēgļu gaitās Vācijā viņa pabeidza zobārstniecības studijas. Mēs varētu domāt, ka viņa kļūs par zobārstu. Bet 1949. gadā viņa apprecējās ar Guntaru Ābolu, kuru pazina kopš 1934. gada, 2. ģimnāzijas laikiem. Viņa izvēlējās būt māte diviem bērniem. Francijā trimdā nebija tik grūti kā Sibīrijā, tas ir skaidrs, bet atceros, ka viņa stāstīja, ka nācies pašai izlaist ēdienreizes, lai bērniem būtu ko ēst. Viņa veltīja savas pūles ģimenes dzīvei, bet ļoti aktīvi piedalījās vīra uzņēmējdarbībā. Un te talkā Ainai nākusi gudrība, šarms, viņa prata atbalstīt vīru. Un viņi visus lēmumus pieņēma kopā. Tieši tāpēc, runājot par Ainu, mēs nevaram nepieminēt Guntaru Ābolu, kurš bija erudīts un gudrs.”

Pats Guntars teicis, ka sieva bijusi par viņu apdāvinātākā un viņai piemitis dabas dots diplomātes talants.

Liktenīgs brīdis un pavērsiens 1990. gadā Ābolu ģimenē bija Gunāra Meierovica septiņdesmitā dzimšanas diena, kad uz svinībām Vašingtonā ieradās arī Ābolu ģimene. Aina ar Gunāru Meierovicu bija bērnības draugi. Pavērsiens, proti Meierovica septiņdesmitā dzimšanas diena, sakrita ar laiku, kad pārmaiņas piedzīvoja arī Latvija. 

Rolands Lappuķe stāsta: “Iedomāsimies, 1990. gada 4. maijā pasludina Latvijas neatkarības atgūšanas deklarāciju. Mēs esam ceļā. Tā ir Augstākā padome, kas pieņem šo lēmumu. Tajā pat laikā Aina Nagobads-Ābola ir Vašingtonā uz Gunāra Meierovica dzimšanas dienu. Ābolas kundzi iepazīstina ar mūsu diplomātiskā dienesta vadītāju, kurš bija mantinieks ar pilnvarotām tiesībām rīkoties, tās varas vārdā, kam rīcību piešķīra Kārlis Ulmanis 1940. gadā vēstniekam Kārlim Zariņam.” (Latvijas Republikas Ministru kabinets 1940. gada 17. maija sēdē pieņēma lēmumu piešķirt Kārlim Zariņam ārkārtējās pilnvaras gadījumā, ja kara apstākļu dēļ Latvijas valdībai nebūtu iespējams sazināties ar Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām ārvalstīs (izņemot Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Vāciju un PSRS).)

Nākamais solis – Ainai Nagobads-Ābolai uzticēts pārstāvēt Latvijas intereses Francijā un Latvijas Republikas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs Anatols Dinbergs iecēla Ainu Nagobads-Ābolu par goda konsuli Francijā. Tā sākās “gadsimta latvietes” diplomātiskā karjera. Viņai tobrīd bija 70 gadu. Tas nozīmē, ka bija milzu dzīves pieredze, turklāt viņai uzticējās gan trimda, gan jaunizveidotā atgūtās Latvijas valdība. Pirmā sieviete vēstniece. Ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Francijā, nerezidējošā vēstniece Spānijā un Portugālē, Latvijas pastāvīgā pārstāve UNESCO.

Rolands Lappuķe uzsver: “Tā personība bija svarīga. Jo viņa bija panākusi, ka arī Latvijā viņai uzticējās, viņa bija pareizais cilvēks, pareizajā vietā. Viņi bija vieni no retajiem latviešiem Francijā, kuri bija pietiekami turīgi. Tas arī bija viens no aspektiem, bet, galvenokārt, tā bija gudrība, viņa mācēja ar visiem sadzīvot.”

Tajā, ka Latviju atzina Eiropā, liels nopelns ir tieši Ainai Nagobads-Ābolai.

Pateicoties viņai, Latvijas pārstāvji nonāk Francijas parlamentā un saņem deputātu atbalstu Latvijas brīvībai. 

Viņa panāk, ka tā laika Francijas prezidents ierodas vizītē Latvijā, turklāt tas notiek neticamā ātrumā. Vēl martā Aina Ābola izsaka uzaicinājumu, bet maijā Miterāns jau ir Latvijā. Tas mūslaikos ir teju neiedomājami. 

Rolands Lappuķe norāda: “Es domāju, tas bija vēsturisks brīdis visām trim Baltijas valstīm. Kad viņa gāja pie Fransuā Miterāna, viņš bija tikai četrus gadus vecāks. Viņš ir dzimis 1916. gadā, viņi kā vienas paaudzes cilvēki viens otru labi saprata. Tas džentlmeniskais no Miterāna puses un sievišķīgais no Ainas Ābolas puses ļoti labi saskanēja. Un tā brīža Francijas ārlietu ministrs Rolāns Dimā bija pāris gadu jaunāks, viņam tagad 98 gadu, joprojām dzīvo. Un arī viņš pieder tai pašai skolai, kas nav mazsvarīgi. Tajā laikā prezidents Miterāns redz, ka no Latvijas nāk kulturāls, gudrs cilvēks un eleganta sieviete. Viņš nepalika vienaldzīgs.”

Kā atzīmē Lappuķe, franču diplomāti Ainu Nagobads-Ābolu raksturo kā sievieti, kura nekad nepadevās, bet nekad arī nezaudēja pacietību,

viņa vienkārši atrada pareizos vārdus, pareizajā brīdī, nekad nenonākot konfliktā, nekad nepaliekot zaudētājos.

“Āboliem bija labi kontakti, ko viņi bija gadiem veidojuši. Viņi piederēja ne gluži dižciltīgai, bet augstākai sabiedrībai noteikti, viņi pazina ļoti daudz cilvēku, un tā kā viņiem bija labs atbalsts Ārlietu ministrijā, viņi varēja veidot kontaktus,” skaidro Lappuķe.

Visus šos stāstus fotogrāfijās šobrīd var aplūkot Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bet pēcāk tā ceļos uz Franciju. Savukārt vēl pēc tam izstāde “Gadsimta latviete” dzīvos virtuālo dzīvi.

Zīmīgi, ka izstāde vizuāli veidota balstoties uz Ainas vīra Guntara savulaik noformulētu trimdas apzīmējumu. Braucienu uz Lībeku Vācijā Guntars raksturojis kā pagriezienu, kas līdzinās Alises ieiešanai Aizspogulijā. Un Aizspogulijā, kurā tiek meklēts izdzīvošanas ceļš, ar laiku izveidojas līdzsvars starp tagadni svešumā un pagātni dzimtenē. 

Aizspogulija ir viss, kas saistīts ar trimdu, dzīve svešā zemē, kamēr Spogulija ir viss, kas attiecas uz dzimteni, Latviju. Ābolu gadījumā – viņi strādāja Aizspogulijā Parīzē, Aizspogulijas apstākļos, Spogulijas teritorijā, proti, Latvijas vēstniecībā, Spogulijas labad.

Šī izstāde ir apliecinājums, ka katram ir dota iespēja spēlēt svarīgu lomu savas dzimtenes likteņa zīmējumā un, ka to iespējams paveikt ne tikai dzīves sākumā, bet arī krietni vēlāk, savijoties likteņiem un tam, ka cilvēki viens otru neaizmirst. 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti