Piektdiena – priekšnojautas un bohēma
Liepājas Mākslas forums tika atklāts ar Latvijas Laikmetīgā mākslas centra izstādi “Nenorunātās tikšanās 3. Pietura”, kas koncertzāles galerijā “Cita Nova” būs apskatāma līdz pat 22. novembrim. Izstādē caur fantastikas tematiku mēs varam pārvērtēt savu tagadni. Daļa no izstādes bija arī Ievas Balodes un Maksima Šenteļeva audiovizuāla performance "Septiņi atmiņas grēki", kas ieveda klātesošos cilvēka prāta paradoksā. Par pamatu ņemot amerikāņu psihologa Daniela Šaktera (Daniel Schacter) darba “The Seven Sins of Memory: How the Mind Forgets and Remembers” nodaļas un vecas kara propagandas filmas, mākslinieki atklāja cilvēka prāta sarežģīto uzvedību. Pakāpeniski kara filmas kadri no reāliem notikumiem kļuva par krāsainiem rakstiem, līdz tapa par Roršaha testu. Skaņa radīja atmosfēras dziļumu un kāpināja tempu. Attēls ar skaņu te sinhronizējās, te disonēja, radot atslābuma un saspringuma sajūtu, šādi hipnotizējot klātesošos. Performance "Septiņi atmiņas grēki", manuprāt, atbildēja uz jautājumu, kādēļ cilvēki neatceras vēl salīdzinoši nesenā pagātnē piedzīvoto ar traģiskām sekām, bet gan turpina to pašu – karošanu. Nemaz nerunājot par ko elementārāku.
Festivāla atklāšanas pasākumā “Mūzika no okeāna dzīlēm” skaņu māksliniece, komponiste un producente Orelī Ferjēra (Aurélie Ferrière) klātesošos ieveda okeāna dzīlēs pavisam burtiski. Skaņdarbs ir veidots tikai no okeāna skaņām, kuras Ferjēra ierakstīja Klusā okeāna ekspedīcijas laikā, kur bija devusies kopā ar zinātniekiem. Mākslinieci fascinēja iespēja radīt skaņdarbu no skaņām, kuras izcelsme nav cilvēks.
Stundu garais skaņdarbs, papildināts ar projekcijām, bija kā mierīga pelde abstraktā sajūtu burbulī – brīvā no vērtēšanas, priekšstatiem un salīdzinājumiem.
Piektdiena vakara saimnieki bija portāla “Satori” dzejnieki, kas vadīja “Bohēmisko diskotēku”. Sistēma bija sekojoša – viens vai vairāki dzejoļi mijās ar 20 minūtēm dejas, kurā izskanēja visdažādākā mūzika no indie un postpanka līdz klasikai un tehno. Šķiet, vislielākās ovācijas saņēma Kirila Ēča rotaļīgā dzeja ar nostaļģijas un melnā humora klātesamību, kā arī paša dzejnieka iznesīgumu un skeitera šarmu. Marija Luīze Meļķe šoreiz bija lakoniska. Lai gan “Bohēmiskā diskotēka” savus apgriezienus uzņēma pamazām, tā kulminēja ar augstu pacēlumu kā vislabākajā rokkoncertā Henrika Eliasa Zēgnera vadībā.
Sestdiena – savstarpējās saziņas atšķirības un jaunrade
Diskusijā “Nākotnes projekcijas starp zinātnisko fantastiku un viltus ziņām”, piedaloties Solvitai Kresei, Andrai Silapēterei, Ievai Balodei un Ilvai Skultei, izskanēja ļoti daudz pārdomas rosinošā. Prātā palicis tas, ka mūsdienās komunikācija notiek polifoniski (klausītāji iebilda – drīzāk kakofoniski), nav tā viena pareizā un īstā avota – atbildes var atrast, ja strādā ar dažādiem avotiem un spēj izsekot to pirmsākumam. Arī komunikācijas veidošanu tehniski var salīdzināt ar mākslas darba veidošanu. Iespējams, lielākā atšķirība ir tajā, ka komunikācija visbiežāk ir logocentriska – uzskata vārdisku valodu kā ārpasaules fundamentālo izpausmi, kamēr mākslas baudīšanā vairāk ļaujamies sajūtām.
Ikreiz Liepājas Mākslas forums ir sagatavojis pirmatskaņojumus un īpaši forumam veidotas programmas. Sestdienas vakarā skanēja programma “Transformeri. No Reiha līdz Radiohead”, kuru izpildīja sitaminstrumentālisti Elvijs Endelis un Mikus Bāliņš no “Perpetuum Ritmico” un pianists Juris Žvikovs.
Programmu varēja baudīt vairākos līmeņos. Pirmkārt, vienmēr ir vērtīgi koncertā dzirdēt tādu mūsdienu dižgaru darbus kā Stīvs Reihs (Steve Reich), Luiss Andrīsens (Louis Andriessen), Deivids Lengs (David Lang) un Džūlija Volfa (Julia Wolfe), grupa “Radiohead” un citi. Otrkārt, koncerts bija veidots ar teatrālu dramaturģiju. Mūziķi pa gabaliņam uzbūvēja transformeri (patiesībā ksilofonu), paši pierādot savu aktiermeistarību. Treškārt, mūziķi ir sava aroda meistari, apveltīti ar apbrīnojamu precizitāti (Endeļa un Bāliņa sinhronizēšanās Maike Nasa (Mayke Nas) “DIGIT#2”), lielu emocionālo atdevi (Elvija Endeļa triumfs ķermeniskajā ritmā izpildot Fransuā Sarāns (Francois Sarhan) darbu “Homework”) un radošumu (Juris Žvikovs viena vīra orķestrī Morica Egerta darbā “On Man Band II”), un pāri visam – mūziķu acīmredzamais prieks atkal uzstāties klausītājiem.
Sestdienas vakarā kultūras namā “Wiktorija” foruma programmā notika arī “Palestīnas filmu vakars”, kura laikā tika izrādītas četras palestīniešu režisoru uzņemtās gan dokumentālās, gan mākslas filmas. Par 5000 kilometru tālo Palestīnu mūsu pusē vairāk dzirdam aktuālo ziņu lentē, kas nereti izstiepjas kā “kluso telefonu vads”, nevis no pirmavota. Arī kino ir spēcīgs medijs un starpkultūru tilts, un Liepājas Mākslas forums bija īsta vieta un auditorija šim notikumam. Filmas – dzīvas un autentiskas par drosmīgiem, spēcīgiem cilvēkiem, augstvērtīgu pastāvošās situācijas kritiku, raisot lielas emocijas un jautājumus. Kā atrisināt neatrisināmo konfliktu? Kāda loma ir cilvēktiesībām? Galu galā – vai mēs, latvieši, pietiekami novērtējam to, ka mums ir pašiem sava zeme?
“Palestīnas filmu vakars” bija viens no dziļāk rezonējošajiem “Liepājas mākslas foruma 2020” notikumiem.
Svētdiena – ceļojums pilsētvidē un kosmosā
Visu nedēļas nogali laikapstākļi Liepājā lutināja un izrāde-pastaiga “Upe” pulcēja daudz interesentu. Šī notikuma autores bija horeogrāfes Kristīne Brīniņa, Alise Putniņa, dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce un septiņi Liepājas Universitātes aktiermeistarības studenti, kuriem bija dots uzdevums gan atrast, gan atveidot liepājnieku stāstus. Izrāde-pastaiga “Upe” plūda divu stundu garumā, atklājot gleznainus Liepājas stūrīšus un sirsnīgus stāstus par cilvēku attiecībām. Kustīgā scenogrāfija un nesamākslotie stāsti bija atgādinājums vērīgāk attiekties pret savu ikdienu. Kā saka – dzīve notiek visu laiku!
Liepājas Mākslas foruma noslēgumā izskanēja “Galaktiskais ceļojums ar Štokhauzenu”, ko izpildīja tandēms – trombonists Tomass Mūrs (Thomas R. Moore) un videomākslinieks Klāss Verpūsts (Klaas Verpoest), turpinot klausītājus iepazīstināt ar mūsu laikmeta klasiķiem un ģeniāliem domātājiem (pagājušajā gadā fokusā bija Mortons Feldmans).
Audiovizuālo koncertu veidoja divi Štokhauzena darbi “Signale zur Invasion” un “Octophonie”. Lai gan iesākumā, domājams, ka monolītās, abstraktās skaņas un vizuālās atsauces uz “Zvaigžņu karu” filmu varētu radīt disonējošas sajūtas, pēc brīža atklājās, cik ļoti harmonizējoša ir Štokhauzena mūzika! Mūra pastaiga starp klausītāju rindām un aizrautīgā spēlēšana radīja sajūtu, it kā mēs sēdētu uz apaļas bumbas.
Kaut pati uz Mēness vēl neesmu bijusi, bet droši vien sajūtas būtu līdzīgas.
Par aktuālo un par nemainīgo
Liepājas Mākslas forums dod vienreizēju iespēju iepazīties ar tādiem unikāliem mākslas notikumiem, kurus tik drīz nav iespējams atkārtot. Skaidrs, ka mūsdienās arī māksla ir daļa no kādas spēles un kritiskais prāts neatslābst. Savukārt šis vienreizīgums palīdz atbrīvoties un ļauties jaunajam. Vai tas paliks, vai izplūdīs cauri – tas nav svarīgi. Nozīme ir klātesamībai.
Pēc izrādes-pastaigas “Upe”, pirms noslēguma koncerta uz īsu sarunu par aktuālo un par nemainīgo aicināju Liepājas Māksla foruma māksliniecisko vadītāju Baibu Bartkeviču.
Aiga Leitholde: Ierobežojumi radošiem cilvēkiem ir izaicinājums. Kā šos ierobežojumus savā labā izmantoja Liepājas Mākslas forums?
Baiba Bartkeviča: Ierobežojumi ir izaicinājums – ja ir zināmi dotie lielumi, tad mākslinieks savu ideju var noslīpēt vēl asāku. Arī Liepājas Mākslas forumam šogad bija jādomā radošāk un ideju lērums jāreducē. Es ticu, ka ir ļoti svarīgi rezonēt lokālajā vidē.
Programma ir jāplāno tieši tā, lai forums būtu nozīmīgs arī vietējiem.
Piemēram, uzrunāju Kristīni Brīniņu un jautāju par iecerēm, kuras vēlāk kopā realizējām izrādes-pastaigas “Upe” veidolā. Vēlējos programmā iekļaut arī ko ekstravagantu. Zinot Jura Žvikova, Elvija Endeļa un Mikus Bāliņa atvērtību teatrālām izpausmēm, bija iedvesmojoši piemeklēt programmas “Transformeri” repertuāru. Sitaminstrumentiem ir ļoti daudz izcila, modernās mūzikas klasiķu sarakstīta repertuāra. Un šis trio ir no tiem māksliniekiem, kas spēj izprast tik sarežģītu repertuāru un vēl dot savu individuālo pienesumu. Ļoti veiksmīga sadarbība! Ļoti svarīgs ir arī “festive” jeb festivāla svētku moments, kā mēs to šogad pieredzējām “Satori” nakts ballītē. Cilvēki tik ļoti priecājās! Man pat dzima ideja, ka mēs varētu katru mēnesi organizēt šādas ballītes ar vietējiem dzejniekiem, pieaicinot arī krievu dzejniekus. Dzeju mēs bieži nedzirdam.
Šogad Liepājas Mākslas forumā tika apskatītas arī aktuālas sociālpolitiskas tēmas, uz kurām nav vienas atbildes – Laikmetīgās mākslas centra notikumi un arī “Palestīnas filmu vakars”.
Liepājas Mākslas forums ir platforma, kur var satikties, uzsākt jaunas sarunas un diskusijas. Uzsākt jaunu diskursu. Šī diskusiju tēma, kuru mums piedāvāja Laikmetīgās mākslas centrs, nenorunātās tikšanās – tā raisa pārdomas par alternatīvām iespējām, kas patiesībā ir mūsu rokās, būvējot savu nākotni.
Arī skatoties uz aktualitātēm pirms Covid-19 laika, ir skaidrs, ka ir laiks padomāt un redzēt, ka mēs tiešām varam kopā dzīvot savādāk – ilgtermiņā domājošāki.
Mēs esam tie, kas savu nākotni būvē, nav neviena cita. Šī kopienas sajūta un pilsoniskā līdzdarbība ir ļoti svarīgi faktori. Man ļoti patika šīs vienkāršās un cilvēciskās tēmas, kuras tika izspēlētas izrādē-pastaigā "Upe" – mīlestība, kopā būšana, dārziņa kopšana. Šis laiks mums ir atnesis uzdevumu izvērtēt savu vērtību skalu.
Man bija svarīgi ļaut izteikties arī palestīniešiem. Tā ir ļoti sarežģīta tēma, par kuru mums, ārpusē stāvošiem, ir grūti spriest. Ar šo notikumu gribēju radīt šo starptautisko apziņu par mūsu līdzcilvēkiem. Viņi ir mūsu līdzcilvēki, skatoties lielākā mērogā. Viņi ir šīs planētas iedzīvotāji. Nevēlos dzīvot vienaldzības burbulī.
Man ir svarīgi aicināt cilvēkus "domātjust” līdzi.
Arī Orelī Ferjēras priekšnesums daudziem klātesošiem bija pirmā saskaršanās ar šāda veida mūziku. Elektroniskā mūzika, kas tā ir par pasauli? Tas nav jautājums par patīk vai nepatīk, tas nav par tevi, bet par ļaušanu līdzās pastāvēt. Stundu pasēdēt un paklausīties, kas Orelī ir vēstāms.
Veidojot Liepājas Mākslas foruma programmu tā virsvērtība, ko es vēlos programmā ieaust, man ir ļoti apzināta. Daudzveidība atklājas mūziķu, komponistu raksturos arī vienas programmas ietvaros. Iespējas došana daudzveidībai – šo uzdevumu varam attiecināt uz visiem līmeņiem, ne tikai mākslu.
