Monogrāfijā 1789. gada Franču revolūcija aplūkota kā Eiropas mēroga mediju notikums, izgaismojot tā atstāto iespaidu uz citu Eiropas valstu intelektuāļu aprindām.
"Divas lietas patiesībā – rakstīt, pētīt kaut ko jaunu, kas vismaz Latvijā labi sen nav aplūkots, un, otrkārt, paskatīties uz to, kā reliģija transformējas," sarunā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" par pētījuma mērķiem stāsta viens no grāmatas autoriem, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors, maģistra studiju programmas direktors Valdis Tēraudkalns.
"Mani uzrunāja tas, ka par Franču revolūciju tiešām es atceros tikai no skolas laikiem. Kaut kas latviski arī tika runāts, rakstīts un, protams, to traktēja pilnīgi citādi – kā franču buržuāzisko revolūciju un tamlīdzīgi. Otrkārt, mani vienmēr ir interesējušas ideoloģijas un tas, kādā mērā tās parādās performatīvi, proti, kā izrāde. Un tas, kā reliģija, šajā gadījumā kristīgā reliģija, kā transformējas arī kādās jaunās formās sekulārā sabiedrībā. Franču revolūcija ir tāda viena laika šķirtne, kurā tas arī notiek," skaidro Tēraudkalns.
Revolūcija pētījumā skatīta kā sabiedrības emociju projekcija uz tā brīža notikumiem Francijā, kā avotus izmantojot ne tikai tā laika preses izdevumus, bet arī ceļotāju piezīmes, aculiecinieku vēstules un dienasgrāmatas, kā arī revolūcijas atbalstītāju un noliedzēju teorētiskos darbus.
"Man bija vairāk impulsi, viens no tiem varbūt ir saistīts arī ar to, ka es vēl kā bērns pieredzēju daļu no padomju vēstures skolā, kur bija, protams, arī šis stāsts par Franču revolūciju.
Es atceros, ka biju ne gluži disidents, bet man vienmēr bija žēl to monarhu, kurus nogalināja vai padzina. Un es biju tāds slepens rojālists.
Atceros, ka vienā padomju skolas grāmatām bija rakstīts, ka Luijs XVI bija stulbs, bet viņa mēģinājums bēgt no Parīzes neizdevās. Man bija viņa žēl," savu pirmo interesi par grāmatā aplūkoto laiku raksturo otrs tās autors, humanitāro zinātņu doktors un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs.
Hanovs atzīst, ka, runājot no zinātniskā viedokļa, šīs grāmatas impulss daļēji izaug arī no viņa iepriekšējā pētījuma par Mocarta operu "Dons Žuans".
"Rietumu muzikoloģijā joprojām ir tēze par to, ka Mocarta operas "Figaro kāzas" un "Dons Žuans" bija simbolisks ievads Franču revolūcijai. Figaro reprezentē to trešo kārtu, kas cenšas atbrīvoties no senām, feodālām privilēģijām, un tāda veidā revolūcija top kā šķiru cīņa," skaidro Hanovs, norādot, ka šim uzskatam pats nepiekrīt.
Tapat Hanovs min, ka revolūcija viņu kā cilvēku, kas strādā Komunikācijas fakultātē, interesē arī kā mediju notikums, kas ir norādīts grāmatas apakšvirsrakstā.
"Mums abiem bija skaidrs, ka mēģināt rakstīt par Franču revolūciju no iekšpuses, analizēt sabiedrības procesus, būtu ļoti aroganti no mūsu puses, jo ļoti daudz kas ir pateikts. Bet kā mediju notikums - šāda versija ir maz sastopama, bet interesanta arī tādēļ, ka bieži paši avoti daļēji diktē autoriem, kurā virzienā mēs dodamies," uzskata Hanovs.
Pētnieki analizē, kā revolūcijas piekritēji un oponenti skaidroja tās diskursa pamatjēdzienus – brīvību un tiesības.
"Mēs sastopam daudzas lietas, kas mūs interesē arī mūsdienās no mediju lietošanas viedokļa," atzīst Hanovs.
"Šeit mums ir histērijas fenomens, šeit mums ir viltus ziņas, šeit ir manipulācija.
(..) Runa ir par to, ka revolūcija apmuļķo cilvēkus, tas ir kā kolektīvais prāta aptumsums, un mēs redzam arī mūsdienās, teiksim, kā labēji radikālā ideoloģija piedāvā visdažādākās pasakas. Teiksim, Trampa fenomens – katru dienu vajag jaunu brīnumu. Šādas sajūtas īpaši nepacietīgā auditorijā tapa šajā periodā."
Analizējot baznīcas nozīmi revolūcijā, Tēraudkalns norāda, ka baznīcas dzīvē parādās vairāki interesanti aspekti.
"Nesenā pagātnē pētnieki vairāk akcentēja, ka revolūcija ir bijusi pret baznīcu, ka tā ir veicinājusi antiklerikālismu. Mūsdienās mēs vairāk akcentējām to, ka situācija nebija tik vienkārša, proti, ka bija mainījusies arī tā baznīcas situācija un daudzi zemāko līmeņu garīdznieki laukos bija no sociāli zemākajiem slāņiem, kuriem tik labi nemaz neklājās. Viņi patiesībā apsveica revolūciju," skaidro Tēraudkalns.
Tēraudkalns norāda, ka daudzas reformas atgādina 20. gadsimta otrā Vatikāna koncilu. Jau 18. gadsimta beigās garīdznieki iestājās par dievkalpojumu tautas valodā, par to, ka jāmaina dievkalpojumu kārtība, atsakoties no ļoti distancētas pieejas, ka ir mācītāji un bīskapi jāvēl. Tas ir pat radikālāk, nekā šobrīd pieļauj katoļu baznīca. No tā laika idejām tikai dažas ir īstenotas.
"Cita lieta, ka viņi arī pievīlās, jo vēlāk, revolūcijai radikalizējoties, arī tai lojālie garīdznieki tika giljotinēti. Un tas savukārt bija iemesls revolūcijas pretiniekiem baznīcu aprindās teikt, lūk, pie kā noved liberālisms, reformas, tā nevajag, tā vairs nekad.
Tas bija arī iemesls tam, kāpēc tālāk 19. gadsimtā jau bija ilgi vēl jāgaida, kamēr vispār kaut kādas reformu ēnas Katoļu baznīcā parādījās."
Neskatoties uz to, Tēraudkalns bilst, ka sabiedrība mainījās, un baznīcai vairs nebija tādas ietekmes kā agrāk.
Hanovs atzīst, ka grāmatā nav mēģināts atbildēt uz daudziem jautājumiem, kas nav ietverami vienā sējumā.
"Mēģinājām saprast, kas ir tā politiska vārdnīca, uz kuru reaģēja abas nosacītās nometnes. Runa ir par apgaismības pamatideju par individuālo brīvību. Brīvības jēdziens tika traktēts abās grupās, revolucionārā kultūrā tas ir dominējošais," skaidro Hanovs. "Ir diezgan kļūdaini uzskatīt, ka otrā pusē bija dīvaini cilvēki, kas ienīda gaismu un zinātni. Tas viss ir atkal padomju karikatūru un ideoloģijas rezultāts.
Nē, brīvība bija svarīga arī tiem, kas neatbalstīja revolūcijas vēlāko posmu, ko mēs sauktu par Republikas perioda jakobīņu diktatūru.
Bet brīvība bija svarīga arī tiem, kas apraudāja Luija XVI nāvi un arī monarhijas krišanu, jo runa ir arī par konstitucionālu monarhiju."
Domājot par revolūcijas ideju tālāku attīstību un saistību ar mūsdienām, Hanovs norāda, ka svarīgi ir "tas, ka cilvēks ir brīvais pilsonis, kam ir arī sava brīvība jāsargā".
"Tas ir arī Latvijas apstākļos, kur arī ir labējais radikālisms un brīnumu gaidīšanas ļoti aktuāls temats, svarīgi," vērtē Hanovs.
Viņš atzīst, ka mūsdienu demokrātijā, kurā izklaides kultūra ir dominējoša, mēs kļūstam vairāk par demokrātijas skatītājiem, un tas ir bīstami.
