• Jelgava nav sastāvējies dīķis!
• Dobele kā oāze kultūrai
• Rundālē veiksmīga valsts un pašvaldības sadarbība
• Bauska satraukta par vecpilsētu, jāuzlabo arī attiecības ar privātajiem
• Tukumā atslēgas vārds – sadarbība
• Krustpilij svarīgi stiprināt vietas identitāti

Jelgava nav sastāvējies dīķis!

Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes "Kultūra" vadītāja vietniece Inta Englande: "Man kā jelgavniecei un kultūras cilvēkam šķiet – mums ir ļoti liels piedāvājums un Jelgava patiesi ir kultūras pilsēta. Mēs arī faktiski esam Zemgales reģiona kultūras centrs – pati apmeklēju apmēram 95 procentus visu pasākumu, kas Jelgavā notiek kultūras jomā, un redzu cilvēkus, kas pie mums regulāri brauc no Dobeles, Bauskas, Iecavas. Jelgavā kultūras dzīve ir ļoti aktīva, dinamiska, mākslinieciski augstvērtīga – mums ir, ko piedāvāt.

Cenšamies balansēt – lai būtu gan profesionālā māksla, gan amatiermākslas kolektīvi, tāpat mums ir festivāli – gan ledus, gan smilšu festivāls."

Viņa uzskata, ka daudzveidīgais piedāvājums un publikas interese ir mērķtiecīgas darbības rezultāts:

"Divdesmit gadus esam audzinājuši publiku, lai tā apmeklētu klasiskās mūzikas koncertus, jo sākumā mums gāja pavisam grūti," nopūšas Inta Englande.

"Ir cilvēki, kas ļoti vēlas dzirdēt klasiskās mūzikas koncertus un mums mazliet pārmet, ka to ir par maz, taču – tie ir arī ļoti dārgi," atzīmē Englande. "Protams, pašvaldība atbalsta ar finansējumu, bet reizēm ir diezgan grūti pašu publiku atdabūt uz šiem pasākumiem. Ļoti labi apmeklēti ir amatiermākslas kolektīvu koncerti – mums ir lielā skatītāju zāle ar 670 vietām. Ir arī divi profesionālie kolektīvi – Jelgavas bigbends un Jelgavas kamerorķestris. Grūtāk gāja ar kamerorķestri, bet arī šobrīd šī taciņa ir iestaigāta un domāju, ka arī tur īpaša aicināšana vairs nav nepieciešama.",

Bet kā Jelgavas kultūrai trūkst? Un ko jaunā valdība varētu mainīt? "Mūsu pašvaldības atbalsts visus šos divdesmit gadus bijis ļoti liels – mums ir ne tikai kultūras nams, bet arī koncertzāle "Mītava", kultūras nams "Rota", deju centrs "Cukurfabrika", renovētais Uzvaras parks," uzskaita Inta Englande.

"Bet ļoti trūkst telpu, jo mums ir ne tikai divi profesionālie kolektīvi, bet vēl arī 28 amatiermākslas kolektīvi, kuri arī vēl dalās pa grupām.

Priecātos, ja mums Jelgavā būtu daudzfunkcionāls centrs un stāvvieta automašīnām. Gribas, lai notiktu arī fasādes renovācija. Mums ir ļoti laba materiāli tehniskā bāze, moderna aparatūra, bet tai ir tik intensīvs pielietojums, ka viss nolietojas. Protams, man ir ļoti žēl, ka Zemgale ir vienīgais reģions, kurā nav savas koncertzāles."

Intu Englandi papildina Sandis Kalniņš, brīvdabas koncertzāles "Mītava" mākslinieciskais vadītājs: "Šis ir jauns un svaigs izaicinājums, kas darījis skaistu kopējo pilsētas izskatu – gan vizuāli, gan saturiski. Man ir ļoti liels prieks, ka to novērtē ne tikai paši jelgavnieki, bet arī apkārtējo novadu iedzīvotāji. Novērtēti esam arī ar dažādām balvām, toskait nesen saņemto pasākumu foruma Izcilības balvu." Kalniņš uzslavē Jelgavas pilsētu un tās iedzīvotājus:

"Kultūras cilvēkos jūtu radošumu un vēlmi darīt. Tas ir ārkārtīgi svarīgi."

Viņaprāt, šobrīd trūkst labas infrastruktūras. Rudens un ziemas sezonā uz visiem kolektīviem ir tikai viens kultūras nams: "Ļoti gribētos, lai Jelgavas kultūras norisēs ienāktu privātais sektors, piemēram, ar mākslas galeriju vai interesantām dizaina koncepta kafejnīcām – tas nav pašvaldības uzdevums. Pašvaldības uzdevums, protams, ir radīt labvēlīgu vidi, bet jāatzīst, ka Jelgavā ir ļoti izteikta tendence uz sabiedrības novecošanos. Varbūt tas kaut kā daļēji biedē privāto sektoru? Jo pilsētā vairs nav studentu un jauneklīguma azarta. Esošā auditorija pieprasa pasākumus, kas adresēti vidējai paaudzei un senioriem, un viņi pieprasa aizvien kvalitatīvākus pasākumus. Tāpēc ir svarīgi atrast vidusceļu, un tāpēc arī viens no svarīgākajiem "Mītavas" uzdevumiem – piedāvāt dažādību: ir jājūt dažādu auditoriju vajadzības.

Pats esmu politiski aktīvs un cenšos sekot līdzi – diemžēl ir dažas politiskās partijas, kas kultūru pat nav iekļāvušas savās programmās, un tas mani nevis pārsteidz, bet šokē."

Visbeidzot, vaicāts, kas ir Jelgavas kultūras zīmes, Sandis Kalniņš uzskaita: "Prioritāte, ar ko lepojamies Eiropā, viennozīmīgi ir skulptūru festivāli, tāpat "Prāta vētra" un Jelgavas pils, kurai ir milzīgas iespējas attīstīties kā kultūrvietai. Mani iepriecina, ka daudziem pēdējos mēnešos Jelgava mazliet saistās arī ar "Mītavu"."

Un nu – vārds Jelgavas kamerorķestra mākslinieciskajam vadītājam Aigaram Meri: "Man būtiskākais ir tas, ka Jelgavas Mūzikas vidusskolas audzēkņi, izspēlējot pie manis obligāto piecu gadu ciklu, dodas uz Mūzikas akadēmiju, tad "Erasmus" programmas ietvaros studē kaut kur ārpus Latvijas robežām, pēc tam vēl kaut kur iegūst maģistra grādu, bet atgriežas atkal Jelgavā un strādā mūsu Jelgavas kamerorķestrī! Viņi ir Jelgavas kamerorķestra grupu koncertmeistari. Cepuri nost Intas Englandes priekšā – nekad viņa nav teikusi kritiskus vārdus par manis izvēlēto programmu, kaut bijuši daudzi muzikāli eksperimenti. No otras puses – tas vienmēr ticis kombinēts ar atpazīstamākiem skaņdarbiem. Publikai jādod gan tas, par ko tu zini, – tas aizies, gan jāmēģina izglītot un atklāt cilvēkiem jaunus muzikālos apvāršņus. Gribētu turpināt iet šo ceļu, kas ir kompromiss starp publikas gaumi un celmlaužu būšanu."

Vai kamerorķestris izjūt arī pašvaldības pretimnākšanu? "Bijis visādi, bet ir bijuši daudzi projekti, kur šis atbalsts bijis vienkārši fantastisks – tas spārno un iedvesmo, un gribas, lai tas turpinās," uzsver Meri.

"Jelgava bija un, ceru, vēl joprojām ir pilsēta, kur man patiešām uzticas – savulaik man tā bija radošā laboratorija. Jelgava man sniegusi katra mākslinieka lielāko sapni – radošo brīvību."

Par vajadzībām. "Būtu laimīgs, ja Jelgavas Kultūras namā varētu atjaunot orķestra bedri. Jelgavas 4. vidusskolā ir brīnišķīga koncertzāle, Agra Celma kā direktora lolojums, un tas pats jāsaka arī par Jelgavas Mūzikas vidusskolas zāli un Jelgavas Svētās Annas baznīcu. "Mītavā" ir problēmas ar apskaņošanu. Tās novietojums arī ir ļoti ambiciozs, starp Driksu un Lielupi, un sāni estrādei ir vaļā. Un tad vienmēr ir caurvējš – reāli ir auksti un notis pūš projām. Lai gan pati būve ir ļoti ambicioza, vērienīga. Tāpat infrastruktūra, telpas ir ļoti labā līmenī. Tur ir silts, bet koncertzāles galvenais parametrs tomēr ir akustika."

Jelgavas kamerorķestris nereti sadarbojas ar Jelgavas bigbendu un tā vadītāju Raiti Ašmani. "2003. gadā Jelgavas dome pieņēma lēmumu uz Raita Ašmaņa bigbenda bāzes izveidot profesionālu kolektīvu – Jelgavas bigbendu. Un tā mēs, 14 štata mūziķi, darbojamies joprojām. Protams, 2005., 2006. un 2007. gadā rakstījām vēstules Kultūras ministrijai, lai uz šī bigbenda bāzes nodibinātu valsts kolektīvu, bet tas neguva atsaucību," stāsta Ašmanis. "Kā mēs kļuvām par profesionālu kolektīvu, tā katru gadu braucam uz konkursiem Eiropā, bijuši braucieni uz Peru, Brazīliju, Ameriku. Esam aktīvi koncertējošs kolektīvs."

Tas noteikti nevar notikt bez pašvaldības atbalsta. "Kā lozungs mums ir Jelgava. Es pats esmu dzimis jelgavnieks, un esmu ļoti lepns, ka man ir iespēja pārstāvēt pilsētu un ārzemēs – iespēja pārstāvēt Latviju."

Ko varētu vēlēties tuvākā un tālākā nākotnē? "Muzicējam nepilnā sastāvā, jo pilns bigbenda sastāvs būtu 18 vai 20 mūziķi. Uz koncertiem ņemam papildu mūziķus, bet programmas būtu vieglāk sakārtot tad, ja kolektīvs būtu pilns."

Bigbenda labās mājas ir kultūras nams "Rota". "Bigbendam jau nav tik vienkārši kā korim – nostājies un dziedi. Mums ir aprīkojums. Telpu šeit pietiek, ar domes un pašvaldības iestādes "Kultūra" atbalstu varam iegādāties nošu materiālu. Paši arī aranžējam programmas.

Viss raitā solī iet uz priekšu, un ceru, ka izmaiņas mums varētu būt tikai uz labu.

Mums ir laba sadarbība ar Aigaru Meri – ļoti daudz programmu esam kopā spēlējuši."

Par publikas trūkumu bigbenda vadītājs nesūdzas: "Pēdējos gados nepaspējam izlikt afišas, kad zāle ir jau pārdota. Tātad esam pieradinājuši publiku pie augstvērtīgas un kvalitatīvas mūzikas. Uzskatu, ka tas ir mūsu nopelns. Publika šeit ir ļoti silta, saprotoša, pieradusi pie augstvērtīgas mūzikas."

Un nu – vārds kultūras baudītājiem.

Diriģente, Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas skolotāja Agija Pizika: "Ko es vēlētos no pašvaldības? Pirmkārt, lai izpilda solījumus sakarā ar Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāziju, jo tur iecerēta jauna bibliotēka, jauna kamerzāle un jauniešiem atpūtas zona ar inovatīvām telpām. Runājot par kultūru – ir ļoti daudz kolektīvu. Pašvaldība kultūrai līdzekļus piešķir tik, cik to ir, un atalgojumi ir ļoti dažādi dažādos novados, un,

tā kā Jelgavā ir ļoti daudz kolektīvu, tad mums nākas sadalīt šo finansējumu vienlīdzīgi. Manas domas ir savādākas – vajadzētu tomēr skatīties, kuri kolektīvi ir ieguvuši augstākus panākumus konkursos un tad piešķirt adekvātu atalgojumu.

Otrkārt, neuzskatu, ka šajā brīdī Jelgavā būtu nepieciešami četri mazi korīši. Jābūt vienam labam korim. Tad mēs varam maksāt kārtīgu atalgojumu diriģentam, un būtu viens liels un stabils koris. Pašvaldībai vairāk būtu jādod inovācijas jaunajiem projektiem, skolniekiem."

Un kā Agijai Pizikai pietrūkst kā patērētājai? "Jelgavā ir ļoti daudz kultūras pasākumu, bet atkal – runa par kvalitāti.

Ja mēs aicinām "spicus" māksliniekus no Rīgas, uzskatu, ka sākumā vajag izvērtēt, vai viņš tiešām ir lielās kultūras nama skatuves vai "Mītavas" āra skatuves vērts.

Uz koncertiem biļetes ir ļoti dārgas – pensionāri skaita naudiņu, lai vīrs varētu aiziet uz pirmo cēlienu, sieva uz otro cēlienu, un beigās viņi ir vīlušies, jo izrāde bijusi ļoti pliekana.

Brīžiem liekas, ka pašdarbība šeit ir labākā līmenī nekā profesionāļi, kas atbrauc.

Jelgavā ir ļoti, ļoti profesionāla publika, kas prot atšķirt labu lietu no sēnalām. Ļoti vēlētos kādu skaistu kamerzāli, kur būtu izstādes, kamermūzikas koncerti. Tas ir mans sapnis."

Jelgavas Mākslinieku biedrības vadītājs Māris Brancis, runājot par tēlotājmākslu, uzsver: "Dome mūs atbalsta. Esmu diezgan daudz grāmatu sarakstījis par Jelgavas māksliniekiem, un to visu atbalstījusi Jelgavas pilsētas dome." Bet vai ir gana daudz ko ņemt pretī no tā, kas ir piedāvājumā? "Man – jā. Paldies Dievam, mums ir Jelgavas kamerorķestris, kas manā uztverē regulāri sniedz ļoti labus koncertus."

Aktivitātes tēlotājmākslas pasaulē rīko viņš pats. Uz izstādēm galvenokārt nāk jelgavnieki: "Ļoti atkarīgs arī no pašām izstādēm. Uz tām, kas unikālas un neatkārtojas, brauc arī rīdzinieki. Un tomēr man liekas, ka

mūsu mediji, prese un žurnāli, galvenokārt centrējas uz Rīgu, bet tā jau nav – visur notiek daudz kas. Taču recenzijas galvenajos laikrakstos ir galvenokārt par Rīgas vai Daugavpils izstādēm."

Galvenās vietas mākslai Jelgavā ir divas – Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, kur ir viena no labākajām zālēm Latvijā, un Trīsvienības baznīcas tornis – tā ir vieta, kur cilvēki ļoti labprāt iet skatīties izstādes. "Protams, vajadzētu vēl kādu izstāžu vietu – galeriju, kur rīkot nelielas, bet pietiekoši nozīmīgas izstādes. Diemžēl nav īstenojies sapnis par jaunu kultūras centru."

Kritiska ir arī režisore un pasākumu producente Elīna Apsīte: "Man šķiet, Jelgavā kultūras politika ir reflektējoša: ja ir četri "Latvijas gredzeni", tad Jelgavā ir viens gredzens, bet

nav bijis neviena pasākuma jeb koncerta, kuru pati Jelgava būtu iniciējusi – piemēram, kaut kas tāds, ko Jelgava gribētu aizvest, piemēram, uz Rēzekni.

Kultūrpolitika atsaucas uz dažādiem impulsiem, kas nāk no visām pusēm, bet nav vienota koncepta, kas ir tieši Jelgavai raksturīgs – kā mēs skatāmies uz kultūru, kā to veidojam.

Ir pat sajūta, ka pietrūkst brīvības.

Jo ir kāds galvenais kultūrpolitikas veidotājs, kurš dara to cieņpilni, bet iet vienu platu ceļu un neļauj attīstīties maziem celiņiem apkārt. Man šķiet,

Jelgava šobrīd ir kā liela un smaga tautumeita, kura var noiet pa ļoti taisnu un gludu ceļu, bet viņai būtu grūti apgriezties uz riņķi, viņa apgāztos...

Pieņemu – ja rastos koncertzāle, tā piesaistītu sev jaunus, radošus, tikko studijas beigušus cilvēkus, kuri noteikti te [visu] uzjundītu, jo patiesībā jau jelgavnieki – skolēni, ar kuriem arī es esmu strādājusi, ir ļoti radošas būtnes. Bet viņi to radošumu kaut kādā veidā izpauž Rīgā, nevis Jelgavā. Varbūt ir tādas kultūrtelpas trūkums, kas varētu izšķīdināt un pacelt latiņu?

Jauniešu mums Jelgavā ir bez sava gala, bet acīmredzot viņi nerod iespēju šeit izpausties. Trūkst asuma un jaunu asiņu.

Cilvēki, kuri bijuši vadībā, atradušies savā vietā un laikā, viņi ir brīnišķīgi, un domāju, ka viņi ir arī godprātīgi visu darījuši, taču

nepieciešams izaicinājums, brīvības elpa – lai nav jāsaka tā, kā raksta Aspazija savās piezīmēs par Jelgavu: ka tā ir kā stāvošs dīķis. Jo Jelgava nav stāvošs dīķis! Tā ir tik urdzoša, daudzstrautīga.

Tai ir ārkārtīgi lielas un skaistas izredzes veidot kultūrtelpu Latvijā – ne tikai reflektēt un atsaukties uz to."

Dobele kā oāze kultūrai

Dobeles novada Kultūras un sporta pārvaldes vadītāja Māra Krūmiņa, vaicāta, kāda ir Dobeles kultūras seja, saka tā: "Viena būtu tā, kā mēs gribētu izskatīties, un otra – kā citi mūs redz no malas. Saliekot abas lietas kopā, man šķiet, ka Dobelē tie noteikti ir Dobeles ceriņi, Livonijas ordeņa pils un arī mūsu spēcīgie amatiermākslas kolektīvi. Mums ir Ceriņu festivāls, kas ir arī novada svētki, svinam Ābolu svētkus. Tāpat svinam ziemas sezonu. Tā arī sevi pozicionējam, jo Zemgale – šī zeme, dārzi un lauki – tiešām saistīti ar dabu un gadalaikiem."

Vai Dobelē ir labas vietas, kur kultūrai dzīvot un kur kultūru baudīt? "Ar lepnumu un prieku varu teikt, ka katru gadu iegūstam arvien jaunas kultūras vietas. Varbūt ne tik daudz jaunas, cik labiekārtotas. Dobele patiešām nevarētu sūdzēties par vietu trūkumu, un ne tikai Dobeles pilsēta, bet arī novads." No jaunieguvumiem Māra Krūmiņa atzīmē Pļavas ielas terases, koncertzāli "Zinta", Livonijas ordeņa pilsdrupas, kuras pamazām tiek pārveidotas par kultūras vietu. Sabiedrībai nodots arī centrālais tirgus laukums, pirms trim gadiem – arī rekonstruētais pilsētas Kultūras nams. Ir arī divas estrādes."

Gan profesionālie, gan amatiermākslas kolektīvi līdz ar to ieguvuši jaunu elpu un stimulu strādāt šajās jaunajās un skaistajās vietās. Dobeles novadā pārstāvēti visi amatiermākslas kolektīvu žanri. "Pašvaldības galvenais uzdevums – atbalstīt iedzīvotāju iniciatīvu, rosināt viņus darīt. Mācoties no savām kļūdām, esam to panākuši – cilvēkiem patīk tradīcijas, jo tās dod drošības sajūtu, veido piederību, un uz to mēs arī strādājam. Taču cenšamies tradīcijām arvien kaut ko jaunu pienest klāt."

Ko gribētu mainīt? "Man galvenais būtu nepazaudēt to, kas pašlaik jau ir labs un izveidots. Jaunajai domei novēlētu paskatīties, kas ir labs izveidots un mēģināt to noturēt. Mans vēlējums būtu turpināt attīstīt Dobeles Livonijas ordeņa pilsdrupas, ieklausīties pagasta cilvēkos un atbalstīt viņu iniciatīvas."

Dobeles lepnums ir Dobeles pils, un tās vadītāja Sandra Safronoviča atklāj: "Dobeles pils patiesi ir unikāla būve ar to, ka pilsdrupas nav rekonstruētas – tika konservēti esošie mūri un piedota tiem telpa. Nekur Latvijā šāda projekta nav bijis! Dobeles ainavā pils ir īpaša dominante. Protams, tas ir liels ieguvums Dobelei un dobelniekiem, arī visai Latvijai un ārvalstu tūristiem."

Paredzēts, ka Dobeles pils durvis apmeklētājiem vērs vasaras izskaņā, šobrīd iezīmēts 28. augusts. Pagaidām vēl notiek iekštelpu labiekārtošana. "Attiecībā uz pilsdrupu kompleksa teritoriju ir idejas un vēlmes, ko šobrīd jau pamazām, soli pa solim attīstām," stāsta Safronoviča. "Un viena no tām ir ārstniecības augu dārza ierīkošana. Tāpat ir vēlme par gājēju tiltu, kurš savienos pilsdrupu kompleksu ar Pļavas ielas terasi. Ir arī citas idejas, uz kurām mērķtiecīgi ejam caur projektu konkursiem un, protams, paredzot pašvaldības līdzfinansējumu. Pie iespējamās varas maiņas mums būtu svarīgi, lai mūsu iesāktie darbi neapstātos un projekti tiktu novesti līdz galam. Ja iepriekš tās bija drupas, kas bija tūrisma objekts, tad šobrīd tā ir pils, kas paver plašu kultūras piedāvājumu."

Lūk, atjaunotās Dobeles pils kultūras nama direktores Leldes Klusas viedoklis: "Dobele ir zaļa, saulaina, tā ir kā oāze kultūrai – ļoti labvēlīga vide ar visiem nosacījumiem. Varbūt mums pašiem, kuri ir kultūras produktu radītāji, šķiet, ka mēs varētu vairāk atvēzēties, lai piedāvājumu klāsts būtu lielāks, bet mums jāņem vērā arī tas, ka esam ļoti tuvu Rīgai, Jelgavai, tāpat ir Liepāja, Kuldīga." Kā pietrūkst? "Šobrīd ir ļoti labi, ka vairs nav tikai Dobeles pilsētas kultūras nams vien – ir arī koncertzāle "Zinta", kur papildus klāt nāk piedāvājumu klāsts. Varam sadalīt žanrus. Dobeles pils būs vēl viena kultūras telpa. Protams, ir arī visas atklātās ārtelpas – Pļavas ielas terase, Ķestermeža estrāde, Tirgus laukums."

Un kurā jomā Dobeles kultūrā plecs no pašvaldības puses varētu būt atbalstošāks? "Nevaram sūdzēties par atbalsta trūkumu no Dobeles pašvaldības puses – to pierāda gan renovētais kultūras nams – cik daudzus gadus tas bija atstāts novārtā –, gan vietas, kas nākušas klāt. Kā mēs sakām – lai tie labie darbi turpinās!"

Rundālē veiksmīga valsts un pašvaldības sadarbība

Rundāles pils un pašvaldība – cik cieši saistīti ir šie jēdzieni? Rundāles pils direktores vietniece Inga Pudenko uzsver: "Daudzi bieži vien pārprot un jauc, ka Rundāles pils muzejs ir pašvaldības muzejs – tas tā nav,

mēs esam valsts muzejs. Līdz ar to, ja skatāmies teorētiski, mums nekāda lielā saikne ar pašvaldību nebūtu – vien tik, cik atrodamies pašvaldības teritorijā. Bet par laimi izveidojies tā, ka ar pašvaldību mums ir ļoti laba sadarbība.

To nosaka tas, ka Rundāles pilij ir sava aizsargzona – gan kā kultūras piemineklim, gan arī kā ainavai, kas pašvaldībai un iedzīvotājiem nozīmē diezgan daudz apgrūtinājumu un saskaņojumu. Sadarbība ir diezgan cieša, atbalstām pašvaldības pasākumus, kultūras pasākumus un novada svētkus, kas ilgu laiku notikuši Rundāles pils dārzā."

Kas ir tās lielās lietas, ko gribētu un varētu sagaidīt no jaunajiem laikiem?

"Lielākā vēlme un cerība – ka sadarbība ar pašvaldību nepasliktināsies...

Būtu ļoti labi, ja viss ietu tā, kā līdz šim, un vēl labāk. Esam pietiekami liels spēlētājs gan reģionā, gan Latvijā, lai ar mums rēķinātos. Bauskas novadam, kurš būs apvienojies, ir gan Mežotne, gan Bauska, un tagad vēl būs Rundāle – trīs piļu trijstūris! Vēl Lielupes senleja un viss pārējais – Bauskas novadam ir, ar ko lepoties."

Šeit visi viens otru atbalsta, nevis konkurē: "Esam sapratuši un gribam, lai saprot arī citi uzņēmēji Latvijā – galvenais ir sadarbība. Ir jāsadarbojas! Un, ja būs man, būs arī citiem," uzskata Rundāles pils direktores vietniece.

Bauska satraukta par vecpilsētu, jāuzlabo arī attiecības ar privātajiem

Zemgales kultūras sajūtu pirms vēlēšanām dodamies meklēt arī Bauskā. Bauskas muzeja direktore Baiba Šulce, taujāta par Bauskas pazīstamāko kultūras seju, teic, ka tas esot diezgan viennozīmīgi: "Tā ir Bauskas pils ar visiem pasākumiem, kas notiek Bauskas pilī. Tie ir festivāli, kas notiek Bauskā. Es domāju, ka tā ir arī pati Bauska. Bauska veidojas kā tāds tūrisma centrs, un pēdējā laikā man ļoti patīk jaunā promenāde, kas mums veidojas gar Mēmeles ielu. Protams, pasākumi, kas Bauskā notiek – gan pilsētā kopumā, gan arī mūsu muzejā. Vienmēr var gribēties vairāk, labāk, bet domāju, ka pašvaldības atbalsts nodrošina ļoti lielas iespējas kultūru baudīt ne tikai Bauskā.

Rīgas tuvums ļoti ietekmē visas kultūras aktivitātes – ja cilvēkiem ir transports, tas ļauj aizbraukt uz jebkuru citu vietu."

Vai ceļš līdz pašvaldībai un atpakaļ ir akmeņains vai līdzens? "Pašvaldība mūs atbalsta savu iespēju robežās. Kā jau teicu, vienmēr var vairāk un labāk. Bet mūsu vēlmes ir lielākas, nekā pašvaldība spēj atbalstīt. Piemēram, mums nepieciešama arheoloģisko priekšmetu restaurācija. Naudiņa mums šim pasākumam iedalīta, bet ar to nepietiek. Trūkst krājuma telpu. Arī paša muzeja atrašanās vieta ir briesmīga – iet garām lielā iela, kas mūs tricina un tracina.

Muzeja ēka vairs neizskatās pēc kultūras iestādes, bet gan noplukušas būdiņas.

Pēc jaunā novada izveides, domāju, vajadzību būs vēl vairāk. Vai iespēju atbalstīt mūsu muzeju būs pietiekami? Domāju, ka nē, jo muzejs vienmēr paliek tādā kā pabērna lomā. Dažbrīd ir ļoti grūti, mēs šobrīd arī neko īpaši neprasām, jo saprotam, ka nav iespējams."

Tajā pašā laikā viņa pasmaida, ka baušķenieks jau esot tāds īpatnis – viņam nekas nepatīk, kas te ir. "Viņš kritizē – tas nav labi un šitas nav labi, bet, ko viņš gribētu – to viņš nevar pateikt. (..) Par jaunu kultūrvietu tiek runāts jau gadu desmitiem – ka vajadzētu jaunu kultūras centru. "Jā, tas būtu lieliski! Bet atkal – ņemot vērā, ka pilsētā iedzīvotāju skaits samazinās, vai tam būs piepildījums, vai tas būs to vērts?"

Tikmēr Bauskas pils muzeja direktors Māris Skanis pauž gandarījumu, ka šis muzejs ir viens no apmeklētākajiem pašvaldību muzejiem, taču ir norūpējies par Bauskas vecpilsētu un pašvaldības un valsts sadarbības modeli.

"Pilsētai jau nav valdnieka. Un tā ir viena no lielākajām šī etapa pašvaldību problēmām, ka ir izzuduši pilsētu valdnieki. Šobrīd ir novads, novadam ir pašvaldība. Ar novada pašvaldību, es domāju, mums kontakts ir ļoti labs, un mēs absolūti nevaram sūdzēties par kaut kādu atbalsta vai izpratnes trūkumu. Bet ir jau tas, kas notiek pilij apkārt. 

Viena no smagākajām problēmām Bauskā ir pilsētas vēsturiskā centra kultūras mantojuma saglabāšana. Un šeit nu ir skaidri redzams, ka pilsētai nav saimnieka – tā nav ne strukturāli, ne administratīvi.

Un tāpēc jācer, ka reformas to mainīs.

Par saimnieku jābūt cilvēkam, kurš saprot – viņš ir atbildīgs par katru sētu, šķūnīti, krūmu, koku un ēku.

Līdz šim neesmu izpratis to, kāpēc mēs esam viena valsts, bet mums ir divas naidīgas varas – pašvaldība un valsts, kas visu laiku savā starpā karo un rada savstarpēji dažādus, grūti pārvaramus šķēršļus. Tāpat nevaru pieņemt, ka pašvaldība uzskata – tai jāinteresējas tikai par to, kas ir pašvaldības īpašums. Tātad pilsēta pilsētā. Tajos zemes pleķīšos, kas pieder pašvaldībai, tajās ēkās, kas pieder pašvaldībai, – tā ir mūsu rūpe, viss pārējais nav mūsu rūpe. Tas man nav pieņemams, un es ļoti ceru, ka tas ar pilsētas pārvaldi varētu atgriezties arī kultūras mantojuma saglabāšanas jomā.

Runājot par attiecībām ar Bauskas pilsētvaldību, Mazās Mežotnes pils saimniece, Pētera Vaska fonda vadītāja Regīna Deičmane atzīst, ka nevarētu teikt, ka šādu attiecību nav. "Mēs noteikti viens otru zinām, esam tikušies. Protams, es kā privātās iniciatīvas pārstāve noteikti vēlētos, lai valsts un pašvaldības institūcijas vairāk gribētu sadarboties tieši ar privātajiem uzņēmējiem, jo mēs labi zinām, ka Bauska, Mežotne un Rundāle ir brīnišķīgs mūsu Latvijas piļu zelta trijstūris. Hronoloģiski – Bauskas pils, pēc tam Rundāles pils un visbeidzot Mežotnes pils ar pilskalnu.

Mežotne savā ziņā noteikti ir atstāta novārtā. Es nejūtos, ka būtu nozīmīga, – Mežotne ir drusku tā kā nomaļus.

Un patlaban pats galvenais no mana viedokļa – pirmkārt saglabāt esošo. Savā ziņā ceru uz “brīnumu”, ka Bauskai nebūs vienaldzīgs tas, kas notiek ar Mežotnes pili.

Varbūt tiks rasta iespēja to pievienot Rundāles pilij kā struktūrvienību – šo klasicisma pērli, kurai nav analoga Latvijā, ar angļu tipa ainavu parku un ir tik labi restaurēta. Nevar teikt, ka tas ir tikai un vienīgi valsts jautājums, jo tomēr šī klasicisma pērle atrodas Mežotnē, nu būs Bauskas novadā. Lai gan jāsaka, ka patlaban pozitīvas izmaiņas notikušas senajā Mežotnes pilskalnā, kur ar Eiropas līdzfinansējumu tiek atjaunota baznīca. Patlaban tapis baznīcas tornis. Jo tikai tad ir jēga tam Latvijas zelta trijstūrim – ka nav tikai Rundāle un Bauska, bet ir arī Mežotne. Laikam arī klasiskā mūzika tajā spēlē savu lomu, ka drusku vairāk jūtu cilvēku interesi no Rīgas. No Bauskas un apkārtnes ir mazākums. Un varbūt tieši tas ir tas,

ko es gaidītu vairāk no pašvaldības, no Bauskas Tūrisma informācijas centra –  ka mēs nepaliktu kaut kur aiz kantri mūzikas festivāla, sak, ķeksītis ir, bet patiesas intereses nav.

Te nav runa par naudu, bet par pašvaldības vai valsts attieksmi pret privātajiem uzņēmējiem. Jo mums, privātajiem, ir ļoti vajadzīgs, ka pašvaldības un valsts institūcijas mūs ciena, atzīst un sniedz mums atbalstu tīri informācijas ziņā, nevis koncentrējas tikai un vienīgi uz valsts un pašvaldības nozīmes objektiem vai viņu pārvaldībā esošajiem objektiem."

Tukumā atslēgas vārds – sadarbība

Kaut tukumnieki par piederību Zemgalei nav viennozīmīgi pārliecināti, vadāmies pēc Centrālās vēlēšanu komisijas norādēm un dodamies uz Tukumu, lai vispirms izbaudītu Tukuma muzeja direktores Agritas Ozolas viesmīlību krāšņajā Durbes pilī.

"Manuprāt, Tukumā kultūra ir galvenā izpausmes forma un Tukuma attīstība iet caur kultūras cilvēkiem," uzsver Ozola. "Gan tādiem kultūras cilvēkiem, kuru darbs ir strādāt kultūras institūcijā, gan tādiem, kas pēc būtības ir kultūras cilvēki un saprot kultūru, kas to atbalsta un paši tajā iesaistās."

Kāda ir sadarbība ar šī brīža pašvaldību, un ko gribētu sagaidīt no tā, kas nāks pēc 5. jūnija? "Tā kā mēs esam pašvaldības iestāde, nevaram sūdzēties par atbalstu, mēs jūtamies, ka esam tajā kultūras plūsmā, kas ir pašvaldības atbildība. Protams, ka mēs gribētu, lai šis atbalsts finanšu izpausmē būtu daudz, daudz lielāks, jo

Tukumam ir grandiozi resursi, kurus varētu attīstīt.

Ir nerealizētais mākslas muzeja jeb centra tehniskais projekts, kam nav bijis pietiekami daudz līdzekļu. Tāpat nav bijis daudz līdzekļu, lai varētu rekonstruēt, restaurēt vai būvēt jaunu kultūras namu.

Arī šeit, Durbes kultūras centrā, bija izprojektētas un plānots atjaunot saimniecības ēkas, kurās varētu būt gan izstāžu zāle, gan muzeja krājums. Slampes kultūras namam, tāpat kultūras pilij, prasītos ieguldījums, lai modernizētu šo vietu. Bet jāņem vērā, kā veidojas pašvaldības budžets – tur ir daudz ierobežojumu."

Nākamais pieturpunkts – Tukuma pilsētas kultūras nams un saruna ar tā direktori Aneti Pitenu par vēlmēm un sasāpējušo. "Centrālā sāpe ir kultūras nams Tukumā, tieši pilsētā. Tā māja ir savu laiku nokalpojusi, un mēs jau ilgi gaidām jaunu. Man grūti spriest, kas ir lielāka problēma – finanses vai politiskā griba un prioritātes. Mēs, kas strādājam nozarē, gaidām stabilu lēmumu un, protams, arī rīcību. Tas ir jautājums par prioritātēm un kultūras nozares pārstāvniecību pie varas esošajiem politiķiem – šeit, manuprāt, prioritārā secība ir pavisam ačgārna, ja skatāmies no kultūras skatpunkta."

Kas ir tas, pēc kā alkst Tukuma cilvēki kultūras jomā? "Izklaides pasākumi prevalē pār augsto mākslu.

Taču Tukumā ir arī intelektuālais kultūras patērētājs, skatītājs, kuram vajag arī ko vairāk par izklaidi.

Mums pašiem ir 18 kolektīvi, viņi visi ir aktīvi, un tā arī ir viena no problēmām, ka šajā mājā daudzi no kolektīviem mēģina uz skatuves, un tas nozīmē, ka, protams, viņu darbu mēs nevaram mainīt, pārcelt un pārtraukt, līdz ar to mums ļoti maz laika paliek, lai varētu veidot kultūras piedāvājumu. Mans novērojums ir tāds, ka Tukumā dzīvo ārkārtīgi daudz radošu, foršu, gudru un gaišu cilvēku. Šeit ir ļoti daudz domubiedru, bet problēma ir sabiedrībā kopumā. Droši vien, ka

atslēgas vārds ir sadarbība – tā šeit ir lielākā problēma, droši vien, ka tas ir gan politiskajā flangā, gan ikdienas dzīvē, gan kultūrā – spēja vienoties un spēja arī savā ziņā varbūt kaut kādā brīdī piekāpties."

Varbūt arī drosmes trūkums un neprātīgu ideju akceptēšanas bailes? "Varētu būt. Jo arī es pati, šeit strādājot, neesmu diez ko uzdrošinājusies īstenot absolūti trakas idejas."

Kā kultūras nama vadītāja no jaunās pašvaldības Anete Pitena gribētu sagaidīt lielāku izlēmību, beidzot pieņemot lēmumu par to, kur būs būt jaunajam kultūras namam – vai tas tiek pārbūvēts vai arī tiek būvēts jauns.

"Otra lieta, kas man šķiet ļoti būtiska, – pilsētvide kā tāda. Pilsēta ir pelnījusi savu mākslinieku vai arhitektu un mākslinieku, kuri strādā tandēmā un attīsta pilsētvidi un vecpilsētu.

Pilsētai ir liels potenciāls, bet te ir ļoti daudz darāmā. Un te ir ļoti daudz lietu, kas izdarītas greizi."

Topošās pasaules kultūras telpas "Tukku Magi" projekta pārstāve Zane Siliņa atklāj: "Esmu šeit kā brīvprātīgā, savienojot kopā lielo "Tukku Magi" ideju – pasaules kultūras un mākslas centru, kas plānots šeit, vecajā fermentu rūpnīcā. Tas varētu būt kā NLO, kas šobrīd lidinās un meklē, kur nosēsties. Otrs, ko veidojam, ir vide jeb vietrade, ko veidojam kopā ar iedzīvotājiem tādas kopienas veidošanā, lai tas "kosmosa kuģis" varētu šeit nosēsties. Tas ir svarīgi – sasaistīt kopā milzīgo ideju ar lokālo situāciju, cilvēku apziņu, ka šeit kaut kas tāds varētu notikt un ka viņi paši varētu būt šīs vietas radītāji. (..) Ja paskatās vēsturiski uz mūsu bagāžu Tukumā – tik ļoti pašpietiekami cilvēki, stipras personības no šejienes nāk. Tas gēns mūsos ir iekšā, vienkārši vajag dabūt uz āru."

Kāda ir, nav vai būtu vēlama sadarbība ar pilsētas valdību un pašvaldību? "Tas ceļš, manuprāt, ir lēnām ejams, jo

nevar uzreiz uzgāzties kādam uz galvas un pateikt, ka mēs te tagad esam, nāciet un sadarbojieties!

Jau trešo gadu mēs lēnā garā veidojam šo sadarbību, un, manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka parādām, ka kaut kas jau sāk notikt. 2018. gadā esam noslēguši sadarbības līgumu ar pašvaldību, mums ir nodomu protokols, ka viņi ir gatavi mūs atbalstīt viņu iespēju robežās, taču viņu iespēju robežas beidzas aiz šiem vārtiem, jo privātīpašumā neko nevar ieguldīt... Taču pastāv arī citas sadarbības formas. No pašvaldības puses pirms vēlēšanām ir iniciatīva atbalstīt piedāvājumu par privāto-publisko partnerību.

Ideju par "Tukku Magi" esmu atradusi divu partiju solījumos, tā kā ceru, ka viņiem ir arī izpratne par to, kā tas varētu notikt.

Tas ir liels, abpusējs darbs, lai kaut kas tāds varētu rasties. Sagatavošanās posms ilgst vairāku gadu garumā, un tad ir jābūt pretī cilvēkiem, kas domā ārpus esošajām robežām."

Vai kā kultūras patērētāja Zane Siliņa redz arī kādu akūtu trūkumu? "Jā, tradicionālā kultūra vairāk vai mazāk tiek atbalstīta. Manuprāt, tieši profesionālā māksla būtu vairāk jāattīsta un jānovirza finansējums tieši tās piesaistei."

Krustpilij svarīgi stiprināt vietas identitāti

Zemgales pirmsvēlēšanu kultūrceļojums noslēdzas, neklātienē satiekot Krustpils kultūras nama vadītāju Intu Ūbeli. "Domāju, ka vietējai varai jābūt pietiekoši gudrai, lai saprastu, ka kultūras nozare ir viena no tām, kas rada vietai pozitīvo un emocionālo atmosfēru.

Kultūras cilvēki jau nav tikai pasākumu radītāji – viņi ir tie, kam ir interese iesaistīt kopienu, sadarboties, iedvesmot cilvēkus, jo vietai nozīme ir tad, ja cilvēki savā starpā radoši sadarbojas.

Tā ir arī vietas identitāte, kuras sakarā varam runāt par lokālo patriotismu un savām sajūtām. Jēkabpils ir no tām vietām, kur kultūrai bijis ļoti liels atbalsts. Pieļauju, ka kultūrvides uzturēšana un kultūras procesu atbalstīšana gan morāli, gan finansiāli turpināsies arī jaunajā novadā."

Kā visvairāk trūkst Jēkabpilī, Krustpilī, lai kultūra varētu dzīvot vēl pilnvērtīgāku, vēl skaistāku, vēl bagātāku dzīvi? Ūbele uzskata, ka patlaban ļoti nepieciešama ir Jēkabpils Tautas nama renovācija, tas ir bijušais Aizsargu nams. "Šis projekts gan tūlīt arī sāksies, jo būvniecības iepirkums ir noticis. Infrastruktūra pilsētai ir pietiekoša. Tas, kas vēl būtu nepieciešams, – radīt jaunas, inovatīvas vietas, jauniešu kvartālus. Tie būtu galvenie izaicinājumi – mums vajadzētu iziet no stereotipiem, ka viss notiek tikai kultūras namos.

Manuprāt, pilsētai, kas tagad lielajā novadā būs kopā ar vēl pieciem novadiem, būs iespēja stiprināt arī identitāti un, paturot šīs labās lietas, varēsim paplašināt kultūras telpu. Domāju, ka arī nākamie deputāti būs pietiekoši saprotoši.

Cilvēki stiprina vietu.

Pārskatot programmas, diemžēl jāsaka, ka akcents uz to nav likts, – kultūra jau nav tikai dejošana, dziedāšana, pasākumi, tā ir arī vietas identitāte – kā cilvēki šeit dzīvo un jūtas. Ļoti cerīgi skatos uz ļaudīm laukos –

pati esmu sēliete ,un jaunā novada veidošana, manuprāt, arī kultūras nozarē var būt apvienojoša.

Kā zinām, ar 1. jūliju stājas spēkā latviešu vēsturisko zemju likums – uz to lieku lielas cerības."

Priekšvēlēšanu laika finiša taisnē arī "Klasikā" ienāk "Mērnieku laiki": četri raidījumi, kuros Klasika dosies izbraucienā pa četriem Latvijas vēsturiskajiem novadiem, lai palūkotos, kā klājas kultūrai ārpus Rīgas. Tur, kur dzīvo otra puse Latvijas iedzīvotāju ar savām vēlmēm, iespējām un cerībām. Ar saviem kultūras lauka kopējiem un nereti viņu paveiktiem brīnumiem un brīnumiņiem, kas to pārstāvēto pilsētu, tās apkārtni, un visu novadu, padara neatkārtojamu, pievilcīgu pašiem un arī ciemiņiem. Vai arī – otrādi: kur vienaldzība pilsētas sejā ievilkusi neglītas grimases, bet birokrātiskie šķēršļi liedz efektīvu risinājumu.