Henrieta Verhoustinska: Kas ir mainījies šajās vienpadsmit dienās, kopš mūsu valstī izsludināta ārkārtējā situācija? Vai kaut kas ir mainījies neatgriezeniski?
Vents Sīlis: Grūti pateikt. Es domāju, ka neatgriezeniski mainījies tas, ka cilvēki pamazām pierod mazāk domāt par sevi un vairāk par citiem. Domāju, ka tā ir mūsdienu problēma numur viens: kaut kā tikt vaļā no egocentriskā skatījuma. No šī “man vajag, es gribu, es darīšu, kā man ir ērtāk”. Un domāt par citu pat tad, ja tas tev ir neērti. Vai tas ir permanenti, es nezinu.
Kas ir lielākais izaicinājums, ar kuru jāsaskaras pārjūtīgajiem radošo profesiju cilvēkiem, māksliniekiem?
Ja godīgi, es īsti nesaprotu to izaicinājumu, to lielo patosu. Pirmkārt, radošs cilvēks jau pastāvīgi atrodas konfliktā starp iekšējo un ārējo, jo to, kas viņam ir iekšā, viņam ir kaut kā jāmēģina izteikt uz āru. Viņam tā ir problēma. Tiem cilvēkiem, kuri ir tik ļoti atkarīgi no auditorijas, varētu pajautāt – vai tomēr nevajadzētu speciālista palīdzību?
Ja tu nevari iztikt bez skatītājiem, cik tu dzīvo autentiski?
Tu visu laiku tēlo, tu visu laiku esi šajā procesā. Tā nav tik liela problēma radošiem cilvēkiem, bet, iespējams, tiem cilvēkiem, kuriem saskarsme ar sevi, ar savu psihisko telpu ir apgrūtinoša. Tad jautājums – kāpēc?
Māksliniekiem, publisko profesiju pārstāvjiem auditorija ir daļa no mākslas darba, jo mākslas darbs rodas mijiedarbē ar skatītāju. Tas ir abstinencei līdzīgs stāvoklis – tautas valodā “lomkas” –, kas šobrīd radījis visu lielo māksliniecisko izpausmju apjomu internetā.
Varbūt. Man pašam ar to nācās saskarties – es lasu kursu “Analītiskā psiholoģija. Apzinātais un neapzinātais dzimumlomās” par mūsu psiholoģisko oderi mūsu dzimumlomām, vīrišķībai un sievišķībai – un tad iepriekšējo lekciju es lasīju translācijā, pastarpinātā formātā. Sākumā es domāju, ka nebūs atšķirības, ir tur kāds vai nav. Paldies dievam, tur bija operators, man vismaz bija sajūta, ka es ar kādu sarunājos. Tad tu tieši izjūti, ka lekcija lielā mērā ir mijiedarbība ar auditoriju.
Un bez auditorijas tas viss ir labi un skaisti, bet pietrūkst būtiskā cilvēciskās saskarsmes elementa, kas laupa jēgu publiskām aktivitātēm, tās kļūst bezjēdzīgas.
Vai tās ir gluži “lomkas”, es neteiktu. Es teiktu, ka tā ir tāda iztrūkuma sajūta.
Tu “Facebook” publicē jaundarbu “Jaunais Dekamerons”, jau divas daļas nopublicētas. manuprāt, tā ir ļoti interesanta literatūra. Kāpēc šāda izvēle?
Pārvarot kautrumu un mulsumu – tāpēc, ka vecais “Dekamerons” ir uzrakstīts. Un vecais “Dekamerons” – tieši tagad ir īstais brīdis, kad lasīt grāmatu, kas sarakstīta 14. gadsimtā, mēra laikā.
Man likās, ka tas ir tāds labs izaicinājums. Šīs grāmatas vienkāršība un sava veida nepretenciozitāte, ja mēs atmetam lielo konceptu – desmit dienas, desmit noveles – ir pastāstīt kaut ko dzīvīgu, uzjautrinošu, kas liktu nevis nedomāt par mēri, bet domāt par to, ka dzīve ir bijusi pirms tam un būs pēc tam.
Šajā grāmatā, tas ir būtiski jāatzīmē, daudzas noveles ir erotiskas. Es ceru, ka izdosies aizrakstīties arī līdz tai erotiskajai daļai, jo kvalitatīva erotika ir grūti uzrakstāma lieta.
Kādus paradumus vai kultūras izpausmes varētu radīt šī jaunā pandēmija?
Es gribētu redzēt jeb iedomāties, ka mēs vairāk pievēršamies savai iekšējai dzīvei - kā tad mēs tērējam laiku, kas mums ir. Un kāpēc mēs to tērējam tieši tām lietām? Brīdī, kad vairs nav kaut kur jāskrien, jāsteidzas, tu vari sākt patiešām ieskatīties dziļumos, sākt beidzot nodarboties ar attiecību revīziju. Tev ir iespēja izrunāt visas lietas. Tev ir tik daudz laika būt kopā ģimeni, radiem, lai izrunātu varbūt kādas sen neizrunātas lietas. Iespējams, pārskatīt vērtību formulējumus savās attiecībās. Saprast, ka darbībai ārpus mājas, ārējām aktivitātēm mēs piešķiram pārspīlēti lielu lomu. Katrā ziņā es to izjūtu kā pastāvīgu izaicinājumu.
Tagad mēs varam nomierināties un padarīt lietas, kuras sen ir atliktas.
Un tādā veidā paskatoties uz mūsdienu dzīvi kā uz laika ekonomiku. Proti, ekonomiku, kuras svarīgākā mērvienība ir nevis nauda, nevis vara, nevis atpazīstamība, bet tieši laiks – ko es tērēju vai netērēju kaut kam, jo tā ir vienīgā valūta, ko mēs nevaram atgriezt, tikai iztērēt.
Introverti ir sūdzējušies, ka viņiem ir vēl grūtāk nekā agrāk, jo viņi mājās vairs nekad nav vieni.
Nezinu, kā lai izsaku līdzjūtību cilvēkiem, kuru dzīves sapnis ir pašizolēties. Meži joprojām ir tukši...
Tu esi Centrālās medicīnas ētikas komisijas priekšsēdētājs. Kādi jauni izaicinājumi ir šajā ētiskajā kategorijā?
Atbildēšu vairāk no filozofijas viedokļa.
Es saskatu krīzes jēgu tajā, ka mēs aktualizējam sabiedrības vērtību pamatus – kāpēc mēs kopā dzīvojam, kas ir tas, ko mēs kopā mēģinām radīt?
Mēs meklējam jaunas cilvēcības formas, mēģinām saprast, kā dotajos apstākļos nezaudēt cilvēcību, tuvību, mīlestību, rūpes vienam par otru. Pašam savu pilnveidošanos.
Introvertie – mācieties būt kopā ar citiem cilvēkiem! Paskatieties mazliet pāri tam savam ego. Un tieši tāpat ekstravertie – mācieties nebūt kopā ar tik daudziem cilvēkiem, mācieties gūt prieku no esamības kopā ar sevi.
Mēs kā sabiedrība ārkārtīgi tiecamies viens otru izmantot, mēs patērējam viens otru. Tad, kad pieeja otram ir liegta vai arī tieši otrādi – paveras –, tad ir jāsāk pārvērtēt vērtības.
