Tradicionālā dziedāšana un dejošana, mūzikas instrumentu spēle suitos allaž bijusi cieņā, bet, kad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas arvien nozīmīgāku lomu dažādu procesu virzīšanā sāka ieņemt biedrības, arī suitos lēma, ka tas palīdzētu apzināties sevi kā kopienu, vairāk pievērsties pētnieciskajam darbam, piesaistīt ne tikai pašvaldību, bet arī dažādu fondu līdzekļus kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, pārmantošanai nākamajās paaudzēs, kā arī popularizēšanai, lai par šo kopienu uzzinātu pēc iespējas vairāk un tālāk.
"Šo gadu laikā ir tik daudz domubiedru, līdzīgu tradīciju kopēju ārvalstīs – Gruzijā, Iganijā, Maķedonijā – izveidojušies par sirdsdraugiem, [no kuriem] mēs varam mācīties, gūt pieredzi, kā citviet pasaulē strādā ar nemateriālo kultūras mantojumu," stāsta etniskās kultūras centra "Suiti" vadītāja Dace Martinova.
Kā strādāt ar nemateriālo kultūrvēsturisko mantojumu var mācīties arī no suitiem. Tie ir dažādi pasākumi, festivāli, vasaras skoliņas bērniem, atdzīvinātas novārtā atstātās tradīcijas, izdots daudz grāmatu ar dažādiem pētījumiem. Nozīmīgs solis ir arī suitu kultūrtelpas iekļaušana UNESCO Pasaules nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā, kam ir nepieciešama neatliekama glābšana. Tas notika 2009. gadā, kad biedrību vadīja Grigorijs Rozentāls. Viņš atzīst: "Nav tā, ka tev uzreiz ir visas durvis vaļā. Mēs arī sākumā domājām, ka [iekļaušanai UNESCO sarakstā] būs lielāks svars un daudz ko vairāk varēs ar to iesākt. Latvijā nav tik vienkārši – tev ir jāiet un jālaužas durvīs. Ar UNESCO statusu mēs noteikti esam spējuši paveikt vairāk, nekā ja mums šī statusa nebūtu. Tas bija tā vērts to darīt."
Tuvākajā laikā biedrības padarīto varēs ieraudzīt grāmatās – tas būs pētījums par vildrānām, savukārt nākamais ceļu pie lasītāja sāks izzinātais par pirkstaiņiem un dūraiņiem.
