Inga Ozola: Tiekamies brīdī, kad pie Ventas rumbas un muzeja smaržo jasmīni.
Ina Celitāne: Jā, es nācu šurp pa jasmīnu koridoriem un baudīju smaržu.
Gribēju jautāt tieši par stāstnieku būšanu. Kurā brīdī cilvēks kļūst par stāstnieku un sāk interesēties par folkloru?
Stāstnieks ir katrs un ikviens, tikai cik lielā mērā! Komunikācija ar pasauli mums ir visiem. Jo esi komunikablāks, jo pasaule tev vairāk pieder. Tas ir tas, kāpēc sāku nodarboties ar stāstniecību. Es augu laikā, kad nedrīkstēja runāt. Es esmu "sovjeta" bērns, bija lietas, ko pietaupīja mūsu ausīm. Es atceros to kā klusuma laiku. Manā ģimenē nerunāja par daudzām lietām, citās runāja. Man tā disonanse un nemiers kaut kur dziļi sirdī bija iesēdies, man tas bija nepieciešams. Es lasīju grāmatas un komunicēju ar to. Līdzko sākās stāstniecības iespējas (tas jau bija labi sen, pirms 16 gadiem), tad bija brīnums, cilvēki teica – apstājamies un sākam tagad dalīties ar stāstiem.
Toreiz mēs nolikām Visuma centrā pavardu, katlu ar zivju zupu. Pulcējāmies blakus ar makšķerniekiem, iekūrām uguni, makšķernieki nesa zivis, sakašķējāmies kā īsti kurzemnieki par pareizo recepti, jo katrs zina labāk, un sākās stāsti. Kad pirmo reizi izdarījām to Ventas krastā, tepat blakus, likās – pasaule atveries, zeme aprīs tos, kuri var brīvi stāstīt! Kā tā var?
Es, šķiet, biju nepareizos priekšstatos, ka drīkst runāt tikai tie, kuri prot pareizi pateikt. Izrādās, ka nekas nav pareizi.
Cilvēkiem pat nepatīk pareizi cilvēki.
Stāstniekam nav jābūt pareizam kā no grāmatas. Esam pieraduši, ka aktieri lasa dzeju ar pareiziem uzsvariem. Stāstnieks ir pats par sevi – personība.
Tu, Inga, pateici interesantu domu. Nav tā kā pēc grāmatas. Mēs katrs iekšā esam ar kādu savu grāmatiņu. Svarīgākā vēsts ir tā, ko es caur tevi un radio gribu pateikt – izlasiet katrs savu grāmatiņu. Protiet teikt, ne lasīt citam kādam, kas ir jūsu sirds dzīlēs uzrakstīts, dalieties ar to. Stāstniecība man pavēra acis un tad ausis ieklausīties pasaulē, kas tev ir apkārt, sarunu biedrā, auditorijā. Valoda, pirmkārt, man ir svarīgākā, jo šī ir viena no senākajām Eiropas valodām. Es runāju latviešu valodā. Es esmu tik laimīga, jo es esmu šajā vietā Kuldīgā, Latvijā, kur ir zaļš un smaržīgs, kur es varu vīties cauri jasmīnu koridoriem un dzirdēt latviešu valodu. Man patīk arī citās valodas runāt.
Folkloras kopa "Kūrava" un pati piedalies festivālā "Baltica". Kāda ir jūsu iesaiste? Kāds būs Kuldīgas stāsts?
Man ir jāatzīstas par "Kūravu". Trīsdesmit gadus esmu to vadījusi kā brīvprātīgu cilvēku klubiņu. Par folkloras kopu "Kūrava" – mēs tikai tagad padevāmies valdzinājumam nonākt kultūras nama apritē. Tā ir un bija brīvu cilvēku apvienība, un nevar būt brīvs cilvēks par samaksu. Tādi ir tie mani uzskati. Lielo ceļu ejot, es esmu tā savākusies zināšanas, pieredzes savākusies, un pandēmija pielika punktu un pateica – pietiek ar brīvā cilvēka stāstu, tev jādara viss, ko vari, jāatdod zināšanas, nevari vairs rīkoties, kā gribi.
Skatē es piedāvāju programmu par deviņām kurzemnieku mēlēm. Ejot šo garo ceļu, esmu pamanījusi tik daudz situāciju, ka mēle nav tikai komunikatīvs rīks, ar ko tu runā vai pļāpā, bet ka tu vari iekrāsot daudzas emocijas, tu pat vari fermentēt produktus ar mēli, piemēram, skābējot, ka tu šempē kāpostus, šempējies, tu esi dusmīgs, mīcot maizi vai neesi, tu veicini rūgšanu ar mēli, ar attieksmi. Tas ir tik interesanti, jo mēs esam tā senā kultūra, un šie delikātie dārgumi ir rota, ko man tik ļoti gribas šajā koncertā rādīt. Mēs koncertā šempēsimies, meņģēsimies, dusmosimies, kausimies, mums būs dziesmu karš ar mietiem, latgaļi jau tos gatavo.
Kā Kuldīga sevi rādīs un nesīs? Notikumi būs arī Skrundā un Alsungā.
Kuldīgai es piedāvāju stāstniecību, angļu terminā tas ir "storytelling", pirmais mans devums Kuldīgai ir teiku taka. Man bija aizspriedumi, šķita, ka kuldīdznieki zina visas teikas, bet sarunās atklājās, ka tā nebūt nav. Labi, jaunie nezina, bet [izrādās] arī tādi solīdāki nezina.
Kuldīgai ir sešas teikas. Teikā ir patiesības grauds, kas ir apaudzis ar cilvēku domām. Kuldīgas graudi ir par hercoga Jēkaba un Līziņas mīlestību, ka hercoga mīļotā meitene ir norakta Ventas krastā, kur pats apkārt kapam apstādījis liepas. Tad ir stāsts, ka muzeja ēka ir kāda kapteiņa kāzu dāvana savai mīļotai meitenei. Ir teika par zviedru lādi, par rumbas tapšanu. Īsā versija, ka Kuldīgu ir dibinājuši milži.
Pašai jau ir starptautiska pieredze. Kā pasaulē tas notiek, daudz ir stāstnieku? Kā jūs uzzināt viens par otru?
Pasaulē ir tāda kustība, kas saucas "storytelling", ļoti populāra lieta. Daudzi ar to nodarbojas gan amatiera, gan profesionālā līmenī. Profesionālis nozīmē, ka tev ir cena un esi datu bāzē, esi gatavs darboties festivālos, kultūras aktivitātēs, skolās utt.
Es pati [sadarbojos] ar divu organizāciju vadībām. Pirms daudziem gadiem uz Latviju Guntim Pakalnam atnāca vēsts, ka Minhenē ir stāstnieku organizācija ar vadītāju Norbertu Koberu, un viņi ir sačupojušies ar Skotijas stāstniekiem un uzlūdza Latviju partnerībā – uzzināt, kas ir stāstniecība. Aizbraucām uz Minheni, izbaudījām, kā tur tas notiek. Tad bijām Skotijā, iepazināmies ar skotu stāstnieku festivāla aizsācēju Kolinu Makkalisteru. Ieraudzīt šos skotu kalniešu stilu un tradīcijas, uzzināt par stāstniecību – tas ir kaut kas neaizmirstams. Savukārt Vācijā tas smalkums, pietuvināts viena aktiera teātrim, vācu valodas nianses, neaizmirstams piedzīvojums.
Tad tu atgriezies Kuldīgā un domā, ko tu vari darīt. Tā aizsākās Kurzemes stāstnieku festivāls "Ziv zup". Mums šobrīd draugu ir vairāk, čupojamies ar divām zviedru organizācijām. Esam izveidojuši ļoti veiksmīgu skandināvu etno sadarbības platformu, ko nodēvējām šo "Kuldrum" – pielietojot šo "kuld" – Kuldīga, zelta vieta.
Cik liela ir nozīme dzīvā stāsta saglabāšanai? Kā tas notiek, un vai pietiekami daudz darām?
Es uzskatu, ka mēs darām – gandrīz nemaz. Tas ir milzīgs potenciāls un vajadzība. Ieklausieties, kas notiek bērnudārzos un sākumskolā. Bērni runā angliski. Viņi ir pārgājuši uz virtuālo vidi, komunicē labā angļu valodā, arī tā ir pandēmijas ietekme.
Laba latviešu valoda ir sirsnīga, dziļa un interesanta. Man šķiet, ka, tikai apzinot valodas pielietojuma spēku, tikai tā mēs varēsim pastāvēt. Man ārkārtīgi patika zinātnieces Ancelānes teiktais, kura ir pētījusi teikas un leģendas, mantojumu, ka latvietim var atņemt tautastērpu, ērtības, zemi, bet nevar atņemt valodu. Pateicoties tam, ka ir vecas māmuliņas un opji ņēmuši klēpjos bērnus un stāstījuši teikas par brīvību, tas ir mūsu kods, ja mēs pārtrauksim darīt, mēs vairs nebūsim ne tikai brīvi, bet vispār.
Es varbūt tagad gūšu ienaidniekus, to sakot, bet – mēs esam bagāti ar to, ka mums ir valsts. Šajā visā notikumu kontekstā tev ir jāsaprot, par ko tev ir jāstāv, jākrīt. Mums ir valsts un valoda. Tikai tagad es sāku saprast to garo ceļu, kas ir noiets. Nieku dēļ es neesmu gatava to nevienam atdot, nekam.
Katram ir savs stāsts, ko stāstīt, un Latvija ar savu pienesumu – kāds uzbūvē māju un sakopj dārzu, vai ir labs stāstnieks vai Zemessardzē iestājies.
Mani pārliecina ikviens darbiņš, – prieks par paveikto; man patīk cieņpilnā attieksme vienam pret otru un darbiem, ko cilvēki ir paveikuši. Man patīk Kuldīgā būt, jo šeit ir cieņpilnā attieksme vienam pret otru, es esmu tajā pusē! Es esmu par katru soli, kas to veicina.
Paldies par sarunu, lai sokas šajā dienā un ir daudz klausītāju!
Paldies, Inga, no tavas mutes Dieva ausī!
