"Elles ķēķis" bija trimdas latviešu literātu kopiena, kas izveidojās 1950. gadu vidū Ņujorkā, savu nosaukumu iegūstot no Ņujorkas rajona (“Hell's kitchen”), kur atradās dzejnieka Linarda Tauna dzīvoklis.
Linards Tauns pie "Elles ķēķa" pieskaitīja Ņujorkā un tās apkārtnē dzīvojošos latviešu literātus un māksliniekus Teodoru Zeltiņu, Gunaru Saliņu, Robertu Mūku, Mudīti Austriņu, Ainu Kraujieti, Baibu Bičoli, Ritu Gāli un Jāni Krēsliņu.
Laila Saliņa labi atceras leģendārās latviešu kultūras grupas “Elles ķēķis” laikus, kurā darbojās viņas tēvs dzejnieks Gunars Saliņš. Tāpat arī latviešu svinētos svētkus un pasākumus, kas netieši uzturēja saiti ar tēvzemi. Šobrīd latviešu emigrantu kultūras dzīve piedzīvo citus laikus. Iespējams, ne tik bagātus ar kultūras notikumiem, bet ne mazāk nozīmīgus.
Laila Saliņa uz sarunu ar LSM.lv tiekas viņas mājā Džērsijsitijā, ASV. Viņa stāsta par latviešu emigrantu kultūras dzīvi, pirmo tikšanos ar Latviju un savām radošajām iecerēm.
Jānis Lācis: Pirms ierašanās ASV vairāki zinātāji ieteica uzrunāt Jūs kā cilvēku, kurš labi pārzina, kā norit latviešu kultūras dzīve Ņujorkā un Ņūdžersijā, kur pašlaik atrodamies.
Laila Saliņa: Tas ir ļoti mainījies manas dzīves gaitā. Kad biju bērns, latviešu pasākumi – izstādes, teātri, dzejas vakari, baznīcas pasākumi - notika visu laiku. Kad biju pusaudze, arī tad tas turpinājās. Es patiešām jutos kā emigrantu bērns, jo no pirmdienas līdz piektdienai gāju amerikāņu skolā, runāju angliski, bet sestdienas rītos mums bija tā saucamā svētdienas skola. Tur mācījās [latviešu] dzeju, tautas dziesmas, man bija draudzenes. Tā kā tā bija pilnīgi atdalīta dzīve.
Amerikāniskā skolas dzīve un latviskā mājās - ar tēvu dzejnieku Gunāru Saliņu un manu māti Jautrīti.
Sešdesmitajos gados ar latviešiem varēja piepildīt Karnegi zāli un lielos teātrus. Toreiz Ņujorkā un ap to dzīvoja kādi desmit tūkstoši latviešu. Ar laiku tas arvien vairāk sarūk un sarūk, zināma paaudze izmirst, daudzi vairs nedzīvo Ņujorkā, bet ārpus tās.
Jaunā paaudze vēl runā latviski, daži gan švakāk, un viņiem nav intereses tieši par tādiem latviešu kultūras pasākumiem. Viņi labprāt tiekas savā starpā, ir lepni par savu latvietību, bet reti ir kopā kultūras pasākumos.
Labākā gadījumā, kad ir kāds koncerts un no Latvijas atbrauc lielas zvaigznes, tad labi, ja daži simti var sanākt kopā. Tas būtu daudz, izņemot dziesmu svētkos Amerikā un Kanādā, kad joprojām sanāk tūkstošiem. Tas ir stipri izmainījies piecdesmit gadu laikā.
Domāju, ka manu vecāku paaudzei bija pienākums un mīlestības darbs uzturēt savu kultūru.
Paldies Dievam, Latvija atkal ir neatkarīga, bet tamdēļ arī neizjūt tik ļoti to spiedienu, ka mums ir jāuztur kultūra.
Toreiz mēs arī nezinājām, kas notiek Padomju Latvijā, un bija jušana, ka mums vajag šo kultūru uzturēt. Protams, tas ir ļoti interesanti, kā šīs paralēlās pasaules – Padomju Latvijā un šeit – kā tās eksistēja un izpaudās citādākos veidos.
Vai jums šeit bija priekšstats, ka tur – dzelzs priekškara tajā pusē, Padomju Latvijā, – šī kultūra izzūd?
Saprotu, ka tas tā varēja izklausīties. Nē. Mēs sapratām, ka Latvijā turpinās latviešu tradīcijas, bet... To ir grūti izskaidrot. Bija bailes, ka tieši tas krieviskais un padomju elements, nomācoša gaisotne un padomju cenzūra kaut kādā veidā apspiež. Kaut arī šeit bija ilgas atgriezties mājās, domāju, ka manu vecāku paaudze apzinājās, ka viņiem vajag uzturēt sevī cita veida brīvības sajūtu.
Jūs minējāt savu tēvu dzejnieku Gunāru Saliņu. Izstāstiet, kādu vietu viņš ieņēma šajā Ņujorkas latviešu kultūras vidē?
Īpaši piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā, kad mans tēvs un mana māte Jautrīte bija divdesmit, trīsdesmit gadus veci jaunieši, šajā vidē varēja smelties eksperimentus, pasaules literatūru, tulkojumus, apmeklēt jaunākās galerijas un muzejus. Tas viņus ļoti saviļņoja.
Pēc Otrā pasaules kara, kad daži latviešu mākslinieki meklēja telpas, Manhetenā [Ņujorkas rajonā] bija kāds latvietis namu pārvaldnieks, kura vājība bija dzejnieki un mākslinieki.
[No Gunara Saliņa atmiņām: “Veselam kvartālam par tādu kā namziņu kapteini bija uzstrādājies gaišs un labestīgs latviešu cilvēks – Brunis Igals, un viņam bija vājība pret mūzu kalpiem. Viņa ligzdās īres maksas bija niecīgas, kaut ar Taimskvēra uguņiem logos.]
Ar viņa palīdzību tika atrastas telpas tā sauktajā Elles ķēķī [“Hell’s Kitchen”, Manhetenas ostas daļa]. Tā to sauca tādēļ, ka tas bija bīstams rajons. Tur bija gangsteri. Viņi savā starpā cīnījās. Naktīs nebija droši, bet tur varēja ļoti lēti dzīvot.
Tur izveidojās šis mākslinieku pulciņš. Starp galvenajiem tajā bija mana tēva tuvākais draugs dzejnieks Linards Tauns un gleznotājs Fridrihs Milts.
Pēc koncertiem vai pasākumiem viņi pulcējās vai nu Linarda dzīvoklītī, vai kādā krodziņā, un tieši tur notika visas svarīgākās un kaislīgākās sarunas
Vēlāk pievienojās ciemiņi no Zviedrijas, Kanādas, Austrālijas, visas pasaules. Mani vecāki iegādājās māju ārpus Ņujorkas, kur bija telpas un kur cilvēki varēja palikt pa nakti. Tur, mūsu mājās, turpinājās, varētu teikt, otrais ''Elles ķēķis''. Caurām naktīm skanēja dzeja un dziesmas. Tad bija brokastis un viss turpinājās. Tie bija ļoti skaisti mirkļi, un man bija iespēja satikt šīs spožās un radošās dvēseles.
Jūs sakāt, vecāki nopirka īpašumu. Tātad bija arī kāds darbs. Izstāstiet, no kā viņi dzīvoja?
Mana tēva dzejas krājuma redaktors Latvijā Kārlis Vērdiņš teica: “Laila, kad tu rakstīsi par šo laiku, cilvēkiem Latvijā būs svarīgi saprast, cik toreiz dzīve bija grūta.”
Pieļauju, ir radies priekšstats, ka Amerikā visiem ir daudz naudas. Protams, tagad daudz kas ir mainījies un šeit, Amerikā, un Kanādā latvieši ir samērā turīgi. Bet toreiz mana māte, piemēram, strādāja karogu fabrikā. Mans tēvs slīpēja dimantus, no kā cieta viņa plaušas. Vēl viņš strādāja arī par masieri. Universitātē viņiem bija stipendijas, bet tomēr bija nepieciešams arī strādāt. Un tie bija melnie darbi.
Vecāki pabeidza studijas, māte ieguva doktora grādu vācu literatūrā, tēvs bija socioloģijas un psiholoģijas profesors. Šeit, Amerikā, tās bija profesijas, ar kurām varēja nodrošināt vidusšķiras līmeņa dzīvi un kaut ko arī iekrāt.
Esot tik tuvu kultūras dzīvei un vērojot savus vecākus, par ko Jūs gribējāt kļūt, kad bijāt bērns?
Es iedomājos, ka dzīvošu viena pati mazā mājā mežā ar daudziem dzīvniekiem un es būšu skolotāja. Viena pati – tas ir interesanti. Man nebija kaut kāds sapnis par ģimenisku idilli. Bet patiesībā jau no trīs gadu vecuma sāku spēlēt klavieres, un diezgan ātri sapratu, ka kļūšu par mūziķi. Un kļuvu.
Kas attiecas uz latvisko, tad arī tas bija svarīgi. Visapkārt bija bagātīga kultūras dzīve, kas man deva pirmās iespējas uzstāties.
Pasākumos, dziesmu svētkos vai baznīcā. Tad, kad radās mūsu mūzikas ansamblis “Kolibri”, arī tas bija saistīts ar latviešu kultūru. Tā kā tas bija dabīgs ceļa turpinājums.
Vēlāk, apmēram divdesmit gadu vecumā, es izjutu iekšēju konfliktu – vai nodoties tikai esošajam, vai mēģināt izpausties kā solistei, neskatoties uz savu latvietību.
Es vienkārši negribēju, ka mana pašidentitāte kā radošai būtnei būtu saistīta tikai ar latvietību. Jutu nepieciešamību distancēties, lai pēc laika varētu atgriezties pie šīm vērtībām. Tagad šo konfliktu vairs nejūtu. Visu, ko daru, daru kā Laila, un šī robeža vairs nav tik būtiska.
Kādu Jūs atceraties savu pirmo braucienu uz Latviju?
Tas bija ļoti īpašs. 1989. gadā. Rakstniece un režisore Baņuta Rubesa un komponiste Dace Štauvere Dailes teātrī iestudēja izrādi “Tango Lugāno” par Raini un Aspaziju. Es tēloju Aspaziju. Tad vēl dziedāju Karmenu Nacionālajā operā, bija arī emigrācijas autoru koncerts ''Ave Sol'' koncertzālē. Tas bija patiešām saviļņojoši. Es Latvijā nodzīvoju gandrīz trīs mēnešus. Šeit man vaicāja: Kā? Tu pirmo reizi brauc uz Latviju uz trijiem mēnešiem? Atbildēju: Jā.
Turklāt Latvijā manam tēvam palika brālis Aleksandrs, kurš bija izsūtīts uz Sibīriju uz septiņiem gadiem, un man bija iespēja pirmo reizi satikt savus tuvos radus, brālēnu un māsīcu, izjust viņus kā savus.
Tas bija pārsteigums, cik tuvi var justies cilvēki, kurus tu neesi redzējis trīsdesmit gadu ilgajā mūžā.
Kas Jūs pārsteidza tā laika kultūras dzīvē Latvijā?
Tas ir plašs jautājums... Atceros tādu intensitāti starp radošiem cilvēkiem. Satiku Uldi Stabulnieku, Māri Čaklo, toreiz jauno aktieri Alvi Hermani, arī savu nākamo vīru. Tā kā tur bija daudz kultūras un daudz emociju.
Bet kas pārsteidza sadzīvē?
Piemēram, viesībās bieži vien vīrieši un sievietes pulcējās atsevišķās telpās. Nezinu, vai tas tā joprojām ir? Es pie tā nebiju pieradusi, un, ja man gribējās, gāju pie puikām.
No citiem Latvijā dzīvojošiem sapratu, ka mums bija savādāka izjūta par dzīvi. Teica, ka pat tas, kā staigājam pa ielu, bija citādāk. Arī ja man būtu tas pats pelēkais lietusmētelis, kaut kā varētu noprast – viņa te nedzīvo.
Atceros sava veida smagumu, bet arī kaislīgas runas un intensitāti.
Svarīgas bija idejas. Visi pēc kaut kā ilgojās.
Bet bija arī tādi, kas ļoti gribēja tikt projām no Latvijas. Tie, kas juta, ka ir tādā kā cietumā. Tas bija liels pārsteigums, jo man tā bija sapņu zeme, un es tobrīd domāju otrādi. Bija pat doma pārcelties uz Latviju, tāpēc nevarēju saprast tos, kurus tirdīja doma par tikšanu laukā no Latvijas.
Turklāt jūs nokļuvāt vietā, kur tik daudz runā latviski...
Jā. Tas bija tik pārsteidzoši. Tu vari aiziet uz pastu un latviešu valodā kaut ko paprasīt. Bet bija arī, piemēram, tādi brīži – braucu tramvajā, un kāds mani uzrunā krieviski. Atbildu, ka neprotu krievu valodu. Un tad uz mani skatījās tā, it kā es demonstrēju kaut kādu politisko aktivitāti, izliekos, ka neprotu runāt krieviski. Es saku: Nē, esmu no Ņujorkas. Un tas viņus vēl vairāk izbrīnīja: Kā! Kā tas var būt, ka tu runā latviski, bet esi no Ņujorkas?
Tie bija tādi interesanti brīži, un tie liecina, cik maz mēs zinājām viens par otru.
Pie kādiem radošiem projektiem strādājat šobrīd?
Dziedu, komponēju, piedalos modernās un kamermūzikas koncertos un pēdējos gadus arī veidoju multimediālas izrādes. Kopā ar savu draugu Džimu Matusu veidojam oriģinālmūzikas darbus.
Šobrīd strādāju pie iestudējuma ar nosaukumu “Renovating Paradise”, ko latviski gribētu tulkot kā “Paradīzes restaurēšana” Tas ir stāsts par to, kā cilvēki veido unikālas vietas, ēkas, attiecības. Bet pārnestā nozīmē – ja pieņemam, ka esam kritušie eņģeļi, iekšēji atceramies, ka esam augstāki, nekā ikdienas dzīvē jūtamies. Un tajā pašā laikā mūs tirda nepieciešamība sevi uzlabot, piemēram, vairāk vingrot, mazāk dzert vīnu, nodarboties ar jogu.
Vēl šo ideju apskatu no pašas pirmās sievietes skatupunkta. Galu galā, Ieva bija tā, kas negribēja padoties tam, ka jābūt pazemīgai.
Viņa bija ar mieru iekosties ābolā, lai uzzinātu vairāk. Tā kā tādā rotaļīgā veidā es apspēlēju šo tēmu arī no viņas viedokļa.
Bet iestudējumam ir arī saistība ar Latviju. Tas top sadarbībā ar Sandru Zandbergu un Mūzikas un mākslas atbalsta fondu. Sandra šeit viesojās, un mēs intervējām cilvēkus, kā rezultātā tiks veidota fotogrāfiju un stāstījumu virkne. Tā kā reizē tā būs izrāde, stāstījums un Artūra Virtmaņa [ASV mītošā latviešu mākslinieka] video. Izrāde taps šajā pavasarī, un Sandra cer, ka vēlāk to varēsim atvest arī uz Latviju.
Savulaik daudz esmu koncertējusi pa Ameriku un Kanādu, un man pašai vienmēr ir emocionāli saistošas reizes, kad varu radīt ko jaunu un ar to dalīties Latvijā.
Tas, ko daru šeit... jā, citiem latviešiem tas interesē, tomēr viņi pazīst mani un manu pasauli. Bet es joprojām jūtu, ka varu ko radīt no cita leņķa un dalīties ar to Latvijā.
Pēdējo divdesmit gadu laikā, ja radu ko latvisku, tad mani aizrauj iespēja to parādīt Latvijā.
Šobrīd Jūs nevēlētos pārcelties uz dzīvi Latvijā?
Šobrīd? Nē. Bet es gribētu būt biežāk Latvijā. Manī nav tādas izjūtas, ka noteikti ir jābūt vienā vietā. Bet es labprāt biežāk ciemotos un darbotos Latvijā.
