Eksperti: Māksla personalizē kara tēmu

Mākslas spējai akumulēt informatīvo plūsmu un aplūkot karu caur personisko prizmu ir liela nozīme sabiedrības apziņas veidošanā, taču par to, vai caur saviem darbiem runāt par kara tēmām, jāizšķiras katram māksliniekam personīgi, Latvijas Televīzijas raidījumā “100g kultūras. Diskusija”  pauž Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, mācītājs Juris Cālītis, rakstnieks Māris  Bērziņš un žurnālists Aleksejs Grigorjevs.

Eksperti neuzskata, ka kara tēma būtu pietiekami apspriesta kā sabiedrībā, tā mākslā.

Aleksejs Grigorjevs pauž, ka tieši mākslā runāt par karu ir vieglāk, jo tās uztvere ir tiešāka.

Žaneta Ozoliņa teic, ka vērtīgākais mākslā ir iespēja aplūkot karu caur personisko prizmu, aiz katra notikuma saskatīt konkrētu cilvēku dzīves. Pētniece neuzskata, ka demokrātiskajā sistēmā mākslai būtu jāapkalpo politika, taču kombinācijā, kas rodas, mākslai apvienojot personisko ar politiski nozīmīgo, ir liela vērtība.

Kā būtisku mākslas uzdevumu Ozoliņa sauc mākslas spēju nodot tālākajām paaudzēm kara esences ideju, veidot nākošo paaudžu pasaules skatījumu.

Savukārt Juris Cālītis uzskata, ka mākslas uzdevums ir akumulēt informācijas plūsmu un dot cilvēkiem vērtības veidojošu pieturas punktu, kas kalpotu kā atspēriens tālākai dzīvei. Sevišķi nozīmīgi tas ir cilvēkiem, kas nevar iestāties Zemessardzē, karot vai kā citādi cīnīties ar bezspēcības sajūtu, ko izraisa informatīvā plūsma.

 “Māksla saistībā ar karu runā par to, ko mēs varam un gribam karā aizstāvēt, vai tas, kas mums pieder, ir aizstāvības vērts,” stāsta Grigorjevs.

Māris Bērziņš, domājot par to, vai kultūras darbiniekiem būtu obligāti jārisina kara tēma, uzskata, ka katram māksliniekam šobrīd jāskatās savā sirdsapziņā - ja kara tēma ir aktuāla, par to jārunā, taču nevajadzētu izmantot tēmas aktualitāti kā pašmērķi.

Eksperti apliecina, ka sabiedrības izpratne par karu, tā veidu un sekām ir miglaina.

“Katram cilvēkam ir savs priekšstats par karu. Daudziem mūsu paaudzē karš ir spēle, taču šai spēlei ir reālas sekas, ko bieži vien neizprot. Pazudusi atšķirība starp patiesību un nepatiesību. Patiesības izpratne ienāk vien tad, kad kāds aiziet bojā,” teic Grigorjevs.

Ozoliņa savukārt atgādina, ka šobrīd karš notiek nevis kaujas laukā, bet gan publiskajā telpā.

“Tanki parādās tikai tad, kad cilvēku prāti jau ir iekaroti, tādēļ ir jāmāk noorientēties – jāsaprot, kas ir tavas vērtības. Ja ir skaidri principi un cilvēkvērtībās, tad karš tevī neienāk,” teic Ozoliņa.

Profesore uzslavē studentus, kuri pieteikušies Zemessardzē ar nodomu palīdzēt valstij nepieciešamības gadījumā. Tas liecina par jaunu patriotisma vilni sabiedrībā. Citus sabiedrības locekļus viņa aicina sakārtot savas prioritātes un būt kritiskiem.

 “Mana formula būtu - neuzķerties uz vienīgā āķa, ko izmet, neiet pavadā kādam, bet uzdot pēc iespējas vairāk kritisku jautājumu un tad rīkoties - nevis pret kaut ko, bet par labu sev un saviem tuviniekiem,” novēl Ozoliņa.

Aizvadītā gada laikā iestudētas trīs izrādes par kara tēmu - Krievu drāmas teātrī ietudēta izrāde “Saška” , Dailes teātrī  - izrāde “Droši kā tankā”, savukārt "Dirty Deal Teatro" realizē projektu "Kara piezīmes".

Pilnu "100g kultūras. Diskusiju" skatieties šeit!

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti