“Līdz pat 1914.gadam biedrība bija gandrīz visu latvisko centienu aizsācēja, rīkotāja un sekmētāja, savu kritiķu atbalstīšanu ieskaitot,” tā grāmatā “Rīgas Latviešu biedrība trijos gadsimtos” raksta žurnālists Egils Zirnis. Pēc biedrības lūguma viņš apkopojis līdz šim pētīto un rakstīto par šo organizāciju un secina – par to patiesībā zinām gaužām maz.
“Rīgas Latviešu biedrība ir pētīta pārāk maz. Un tās pašreizējā vadība, es pieņemu, nav tik bagāta, lai varētu nodrošināt pētījumus un ļoti ātrus rezultātus. Viņi gan to dara. Un, kā teica [biedrības priekšsēdis] Guntis Gailītis, arhīvu materiālus ceļot augšā, paliek kauns, ka tos neviens agrāk nav kustinājis. Un tas kauns ir tāpēc, ka
Rīgas Latviešu biedrības nozīme kopš tās dibināšanas līdz Latvijas valsts dibināšanai ir bijusi milzīga,” uzsver Zirnis.
Taču vēlākos gados par to runāts maz. “Visas tās paaudzes, kas mācījās skolā padomju laikā, mani ieskaitot, par tādu Latviešu biedrību vai nu nezināja neko, vai arī zināja, ka tie ir bijuši tādi reakcionāri un atpakaļrāpuļi, kas bija pārāk labās attiecībās ar cara varu. Mēs zinājām visu par Martu Krustiņsoni, bet nezinājām, ko ir darījusi Rīgas Latviešu biedrība. Bet patiesībā tā ir darījusi gandrīz visu. Mēs no tās esam cēlušies – tur ir gan dziesmu svētki, gan teātris, gan muzeji, gan vairāku Latvijas ministriju aizsākumi,” uzsver grāmatas autors.
No Rīgas Latviešu biedrības līdz Latvijas valsts dibināšanai pagāja 50 gadu. Un biedrības loma te bija izšķiroša. “Rīgas Latviešu biedrība bija viens no faktoriem, kas izglāba latviešus no pārvācošanās vai pārkrievošanās,” secina Zirnis.
Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas biedrības nozīme mazinājās, daudzas tās funkcijas pārņēma jaundibinātā valsts. “Biedrība šajā laikā kļūst vēl elitārāka: tur ir “Rotary” klubs, labi starptautiskie sakari, lielākā daļa biedru ir juristi. Viņi ievieš smalkas manieres, kuras latviešiem līdz tam bija svešas.
Būtībā tā ir tāda kā privāta zinātņu akadēmija, lai gan diemžēl līdz īstai Zinātņu akadēmijai, kā teicis Jānis Stradiņš, tā “neaiztapa”,” saka Zirnis.
Vēlāk padomju vara jau 1940.gada vasarā strauji likvidēja Rīgas Latviešu biedrību un greznajā namā, ko projektējuši arhitekti Eižens Laube un Ernests Pole (to uzcēla 1909.gadā iepriekš nodegušā, pirmā Rīgas Latviešu biedrības nama vietā) ierīkoja Padomju armijas Virsnieku namu.
“Savā ziņā labi, ka tur bija virsnieki, jo viņi arī mazliet izmantoja to reprezentācijas funkciju, tāpēc viņi šo namu neizsaimniekoja tā, kā būtu bijis tad, ja tur iekārtotu, piemēram, pionieru pili,” secina žurnālists.
Rīgas Latviešu biedrība darbību atjaunoja 1989.gadā. “Skatījos vecās “Dienas” no 1991.gada, un [rakstniece] Jolanta Mackova jau toreiz sacīja, ka risks būtu kopēt padomju kultūras nama modeli – koris, deju pulciņš… Ir jābūt vēl kādam virsuzdevumam, misijai. Un tā misija jau var būt kaut vai iesaldētā veidā. Rīgas Latviešu biedrību dibināja vāciskā Rīgā, atjaunoja krieviskā Rīgā… Nu, kad iet labi, tad varbūt nav īpašas vajadzības pēc latviešu biedrības. Tad, kā sacīja [bijušais RLB priekšnieks] Ingmārs Čaklais, tai ir jābūt ideju ģeneratoram. Jāskatās, ko tā var izvērst tādu, ko nevar citas iestādes,” spriež Egils Zirnis.
Viņaprāt, Rīgas Latviešu biedrības dibināšanas galvenais mērķis – vienot latviešus – joprojām nav sasniegts, tāpēc biedrībai sava loma būs vienmēr. “Jo līdz šim latviešu vienotība līdz galam izdodas tikai Dziesmu svētkos un valodas referendumā,” smaida žurnālists.
