Vietā kur Zemgales līdzenums saplūst ar Kurzemes kalnu apveidiem, nelielā mājā Tukuma novada Džūkstes pagastā jau 20 gadus dzīvo pasakas. Ideja par muzeju pēc Lancenieku sākumskolas slēgšanas radusies pensionētajai skolotājai Judītei Timmai. Kādreizējā muzeja vadītāja Ausma Lūse stāstīja, ka sākotnēji tas nemaz neesot bijis domāts kā Pasaku muzejs.
"Pirmais uzstādījums bija tas, lai tas būtu pagasta muzejs, kas atspoguļotu to, kādi ļaudis šeit dzīvojuši, kādas ievērības cienīgas personas šeit ir dzīvojušas, strādājušas vai dzimušas un aizgājušas tālāk pasaulē savus labos darbus darīt. Un galvenokārt tāpēc, ka šeit darbojies Anss Lerhs Puškaitis, jo šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur, nebaidos teikt, ir saplūdušas visas latviešu tautas pasakas," teica Lūse.
Skolotājs, folklorists un rakstnieks Anss Lerhs Puškaitis, kurš 30 gadus dzīvojis un strādājis Lancenieku skolas ēkā, uzskatāms arī par literārās pasakas aizsācēju.
Ritinot atmiņu kamolīti, kādreizējā muzeja vadītāja Lūse stāstīja: "Tas arī bija Judītes Timmas sapnis par šo leļļu teātrīti, un mums izveidojās ļoti veiksmīga sadarbība ar leļļu mākslinieci, kura sašuva mums pirmās lellītes. Rokas lellītes, ar ko varēja spēlēt leļļu teātri. Izraudzījāmies tādas nelielas pasaciņas, kuras arī bērni var izlasīt. Nodrukājām priekšā viņiem to tekstu, un viņi ar aizrautību spēlēja.
Pat pieaugušo cilvēku grupas, kas te brauca, ar interesi darbojās. No sākuma teica - "nē, nē, ko ta nu mēs", bet vēlāk krita azartā un priecājās," teica Lūse.
2010. gadā pēc teritoriālās reformas Pasaku muzejs tika iekļauts Tukuma muzeju grupā. Ēka piedzīvojusi atjaunošanas darbus, bet mainīta arī koncepcija, uz ko Ausma Lūse raudzījās ar nožēlu. "Es domāju, ka mēs pamazām pazūdam. Mēs tajā apjomā pazūdam kā pasakas. Te bija cita doma. Judītei [Timmai] bija doma, lai šeit dzīvo dzīva pasaka - dzīvais vārds."
Pašreizējā Pasaku muzeja vadītāja Dita Silava gan uzskata, ka idejas autores Judītes Timmas idejas joprojām esot dzīvas.
"Nu gluži jau virziens nav mainīts. Kādreiz pasaka dzīvoja šeit, Pasaku muzejā, kad vairāk tika stāstītas šīs pasakas, citi cilvēki stāstīja, bet šobrīd ir mazliet savādāk tas, ka šī ir kā vieta. Šeit ir māja un šeit Anss Lerhs Puškaitis ir pierakstījis un apkopojis šīs pasakas. Mēs uzskatam, ka ir vairāk nekā 6000 vienības, kas ir ne tikai pasakas, teikas un nostāsti. Šeit tās tika apkopotas un pierakstītas. Tās visas, vairāk nekā 6000 vienības, tās visas ir mūsu. Tās visas ir apčubinājis pats Puškaitis," norādīja Silava.
Džuksteniekiem ir arī pašiem sava pasaka par Sprīdīti, ko pierakstījis arī par pasaku tēvu dēvētais Anss Lerhs Puškaitis.
"Ir Annas Brigaderes sarakstītā pasaka par sprīdīti, kur ir citādākas darbības, un Sprīdīša piedzīvojumi, bet Džūkstes pasakās Sprīdītis ceļo, lai izzinātu pasauli, un viņš iet pa saulei, un vienalga tomēr nonāk mājās, jo nekur jau nav labāk kā mājās," stāstīja Lūse.
Pašreiz arī Pasaku muzejā lielāka vērība pievērsta pasaku tēva mājai. Pēc Silavas teiktā, orģinālo liecību gan esot palicis pavisam maz un diemžēl neesot arī cerību, ka tās varētu vēl kaut kur atrasties.
"Šeit kara laikā bija hospitālis un liela daļa tika iznīcināta, un līdz ar to nekur jau nekas nav aizgājis," atzīmēja Silava.
"Taustāma liecība ir palikusi viņa tintnīca vitrīnā. Restaurācijas laikā atrasts melnās grīdas dēlis ar Puškaiša rokrakstu, pīpes galviņa, vāzīte un daži fotoattēli."
Savas pastāvēšanas divdesmit gadu laikā muzejniekiem izdevies arī atjaunotPuškaiša veidoto dārzu, kurā pašreiz izveidota brīvdabas ekspozīcija "Pa pasaku tēva pēdām".
