Līdz Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētkiem vairāki jautājumi
Piecu gadu laikā būtu jāatbild uz vairākiem fundamentāliem jautājumiem, ko no jauna izgaismojuši šie Dziesmu svētki. Tā uzskata Dace Melbārde, kas vada par svētku rīkošanu atbildīgo Nacionālo kultūras centru. „Viens no pamatjautājumiem, par ko es turpinu domāt un kam man gribētos, lai pievērš uzmanību arī [Dziesmu svētku] konferencē, ir - kam svētki ir domāti? Vai tie ir dalībnieku svētki, vai tie ir svētki skatītājiem, visiem Latvijas iedzīvotājiem vai Latvijas viesiem? Atbilde, protams, ir „gan, gan, gan, gan”, bet jautājums droši vien ir par prioritātēm,” saka Melbārde.
Kam svētki ir domāti - vietējiem vai ārzemniekiem?
Jautājums, kam svētki pirmkārt ir domāti, asi iezīmējās trauksmainajā biļešu iegādes procesā. Skatītāji dusmojās, ka tik daudz vietu atvēlēts ielūgumiem, dalībnieki bija neapmierināti, ka nevarēja pirmie dabūt biļetes savām ģimenēm, bet tūrisma firmas vainoja rīkotājus nedomāšanā par ārvalstu viesiem. Šo politiku joprojām par nepareizu uzskata Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore Santa Graikste. „Pietiekami ilgi mēs strādājām, lai izskaidrotu ārvalstniekiem, kas ir mūsu Dziesmu svētki, ko tas nozīmē, kā tas izskatās, un tad nāca šis paziņojums, ka Dziesmu svētki vairāk ir domāti vietējiem. Tas, protams, šī produkta kā tūrisma produkta virzīšanai ir traucējoši un bremzējoši,” pārmetumus izsaka Graikste.
Lēmumu, ka svētku biļetes pirmkārt būs pieejamas pašiem Latvijas iedzīvotājiem, jau krietnu laiku pirms svētkiem pieņēma valsts un pilsētas tūrisma politikas veidotāji. Kāda būs nākamo - Latvijas simtgades - svētku biļešu politika, acīmredzot būs viens no aktuālākajiem jautājumiem šī rudens Dziesmu svētku konferencē.
Kādai būs svētku programmai un kā nodrošināt paaudžu maiņu?
Vai Dziesmu svētkos galvenais akcents liekams uz dziesmu vai dziedāšanu kā procesu? Kā saglabāt amatiermākslas kvalitāti ikdienā un nodrošināt veiksmīgu paaudžu nomaiņu? Šie ir vēl vairāki konceptuāli jautājumi, kas pēc svētkiem turpina nodarbināt Nacionālā kultūras centra vadītāju Daci Melbārdi. Tāpat arī jautājums par svētku satura veidošanu. „Līdz šim mēs esam daudz akcentējuši, ka tas ir izteikti profesionāļu darbs, bet šie svētki parādīja, ka varbūt šis uzstādījums ir jāmaina. Sabiedrība ir mainījusies, ir jauni cilvēki ar cita veida izglītību un citām prasībām. Un pieprasījums pēc aktīvākas dalības svētku veidošanā bija daudz izteiktāks. Līdz ar to arī kritika, ja kaut kas nesanāca, no pašiem dalībniekiem bija daudz aktīvāka,” pauž Melbārde.
Tāpēc svētku satura izvērtēšanā Nacionālais kultūras centrs balstīsies arī uz dažādām sabiedriskās domas aptaujām, kuru pirmie rezultāti varētu būt zināmi rudenī.
Lai gan estrādē, stadionā, interneta komentāros un virtuves sarunās teju ikvienam dalībniekam tiešām bija savs viedoklis par svētku programmu, nopietnā diskusijā iesaistīties tomēr ir gatava vien neliela daļa - to apliecina deju meistara Jāņa Ērgļa stāsts par šā gada deju lieluzveduma „Tēvu laipas” tapšanu, kur dalībniekus jau mēģināja iesaistīt programmas veidošanā. „Kad mēs ar Jāni Purviņu tikko sākām veidot šo programmu, mēs lūdzām kolektīvu vadītājiem aptaujāt dejotājus un iesūtīt dejas, ko viņi gribētu redzēt svētkos. Un, lai, cik dīvaini tas nebūtu, atsaucība bija ļoti, ļoti švaka. (..) Beigu beigās uzvarētāja bija „Sasala jūrīna” ar septiņām balsīm. Pārējām dejām [no apmēram 30 iesūtītajām] bija pa vienai, divām balsīm,” atminas Ērglis.
Dziesmu, deju un koncertu - vajag vairāk vai mazāk?
Šajos Dziesmu svētkos nedēļas laikā kopumā notika 62 pasākumi - par daudz, par maz vai tieši laikā? Arī par to viedokļi atšķiras. LR3 „Klasika” žurnāliste Inta Pīrāga, kas aktīvi strādāja svētku atspoguļošanā, atzīst, ka šajos svētkos bijis daudz muzikālu virsotņu, tomēr kopējā programma šķitusi pārsātināta. „Man visu laiku bija sajūta, ka varbūt nevajag šajā nedēļā ielikt visu tik daudz un vairāk balstīties uz tiem amatierkolektīviem, kas tiešām gatavo koprepertuāru un kas izsenis piedalījušies Dziesmu svētkos, kā kori, deju kolektīvi, pūtēju orķestri, kokļu ansambļi. (..) Varbūt vajag mācēt tomēr atteikt visiem, kas vēlas arī būt klāt šajā nedēļā un mazliet reducēt šo programmu,” atzīmē Pīrāga.
Gluži pretēji domā svētku rīkotāja Dace Melbārde. Viņasprāt, plašajā svētku programmā katrs varēja atrast kaut ko savai gaumei, un tieši milzīgajā dažādībā ir Latvijas Dziesmu svētku spēks. „Kad mēs salīdzinām Latvijas Dziesmu svētku modeli ar Igaunijas un Lietuvas modeli, tad ir viena būtiska atšķirība, kur Latvija ir aizgājusi citu ceļu. Ja Lietuvā un Igaunijā vairāk notikusi fokusēšanās uz ļoti nelielu skaitu pasākumu, kas pamatā ir lielais koru koncerts, deju koncerts, gājiens, pūtēji, tad Latvijā Dziesmu un deju svētki ir izauguši par Latvijas nacionālās kultūras daudzveidību prezentējošiem svētkiem. Līdz ar to mums jāatbild uz šo retorisko jautājumu - vai mēs turpinām Dziesmu svētku programmu veidot kā Latvijas nacionālās kultūras identitātes svētkus, vai ejam atpakaļ uz svētku pirmsākumiem,” saka Melbārde.
Noslēguma koncerts - vai nākamreiz programmai jābūt īsākai?
Allaž emocionālais Dziesmu svētku noslēguma koncerts, lai gan bagātīgu un plašu programmu, daļai klausītāju un dalībnieku izvērtās arī par zināmu pārbaudījumu, jo ilga teju sešas stundas. Daļēji koncerta garums skaidrojams ar to, ka svētku programma tapa dziļākās krīzes laikā, kad naudas pietika tikai vienam lielajam Mežaparka koncertam, nevis atklāšanai un noslēgumam kā citus gadus.
Koncerta mākslinieciskais vadītājs, diriģents Ivars Cinkuss uzskata, ka koncerts bijis ļoti veiksmīgs, koncentrēti parādot svarīgāko. „Mans uzskats ir un paliek, ka mēs tautas piecu gadu darbu nevaram vērtēt minūtēs un stundās. Jo tas ir viens liels maratons, kurā mēs parādām un kā rituālā izdzīvojam to, ko esam paveikuši piecu gadu laikā. Diriģents simtgadnieks Roberts Zuika izteica absolūti manu pārliecību - viņš pauda apbrīnu, ka tik koncentrētā veidā var parādīt tautas gara darbu pēdējo gadu laikā. Es domāju, ja simtgadnieks kaut ko tādu saka, tad mums, jaunākiem, nav iemesla satraukties. (..) Tepat kaimiņos, Igaunijā, koncertu rīko kā festivālu teju dienas garumā, cilvēki var atnākt un paiet brīdi maliņā, un nevienam netika liegta šāda iespēja arī šajos svētkos,” saka Cinkuss.
Svētku pacēlums bija tik liels, ka garās stundas pat nejuta - arī tāds viedoklis dzirdēts bieži. Īpaši liels notikums Dziesmu svētki ir daudziem ārvalstu latviešiem, kuru šogad svētkos bija tik daudz kā vēl nekad iepriekš. Ap Dziesmu svētku laiku atpakaļ uz Latviju pārcēlās arī, piemēram, vairāki Londonas latviešu kora dziedātāji un vairāk kā citreiz dzīvot Latvijā sagribējies arī kora diriģentei Lilijai Zobens, kas dzimusi un augusi Lielbritānijā. „Tiešām bija sajūta, ka latvieši ārzemēs ir aktīva Latvijas tautas sastāvdaļa. Domāju, ka to ir svarīgi zināt visiem, vienalga, no kuras paaudzes viņi būtu. (..) Gājienā, kad nāca ārzemju latviešu kolektīvi, cilvēki malās aplaudēja nemitīgi, bez apstājas, un sauca: „Brauciet mājās!”. Ja vairāki mani koristi arī sadomā atbraukt mājās, tad es teikšu, ka Dziesmu svētki ir panākuši kaut ko ļoti īpašu un vajadzīgu,” secina Zobens.
Jāuzlabo kultūras infrastruktūra
Nākamie - 26.Vispārējie Dziesmu un 16.Deju svētki noritēs tieši Latvijas simtgadē - 2018.gada vasarā. Organizatori uzsver, ka līdzās satura jautājumiem jau tuvākajā laikā būtu jāpieņem skaidri lēmumi par novecojušās Mežaparka estrādes un Daugavas stadiona rekonstrukciju un paplašināšanu, kas atrisinātu arī akūto biļešu iegādes problēmu.
Diriģents Ivars Cinkuss iezīmē vēl kādu aspektu saistībā ar Dziesmu svētku finansējumu. „Es ļoti gribētu redzēt, ka [Latvijas] simtgades Dziesmu svētki ir pilnībā brīvi no privāta kapitāla, proti, ir pilnībā nodrošināti no valsts, lai tie nevienā ceļa posmā nebūtu atkarīgi no privāta kapitāla iegribām,” saka diriģents.
Runājot par Dziesmu svētku finansiālo pusi, svētku rīkotāja Dace Melbārde uzskata, ka sabiedrībā iesakņojies greizs priekšstats, ka kultūra balstās tikai uz entuziasmu, un ir pareizi maksāt par citiem pakalpojumiem, bet ne par radošo cilvēku darbu. „Kad es nāku uz intervijām, nez kāpēc visi interesējas, cik maksā diriģentam, cik komponistam. Bet patiesībā tie pakalpojumi, kas nav saistīti ar mākslu, maksā daudz vairāk. Un, manuprāt, tas nav īsti godīgi. Tā ir parādība, kas redzama Latvijas kultūrā kopumā, - cilvēkiem, kas rada saturu, pateicoties kuram, visi dienesti un pakalpojumu sniedzēji iegūst daudz lielāku peļņu, atmetam to, kas budžetā paliek pāri,” norāda galvenā svētku rīkotāja.
Liela loma lēmumos par nākamo Dziesmu svētku veidošanas modeli būs konferencei, kur oktobra beigās sanāks dažādu jomu profesionāļi un būs aicināti arī politiķi.
Iepriekšējo reizi valsts līmenī svētki tika izvērtēti pirms 10 gadiem, kad tos iekļāva UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
