Krievijas uzbrukums Ukrainai, teksta tiešraide
Vairāk lasi, klikšķinot uz bildes:
Anete Lesīte: Kāda ir ciešā saikne ar ģimeni Ukrainā šobrīd?
Katrīna Gupalo: Mēs sazināmies katru dienu, gan telefoniski sazvanoties, gan sarakstoties, man ir bail viņus iztraucēt nepareizā brīdī, es nezinu, kas var notikt. Ir ļoti svarīgi, lai šī informācija, lai visa informācija, kas ir vērtīga, objektīvā informācija, lai viņa kursē, lai nonāk pie saviem adresātiem. Tas ir ļoti svarīgi, jo šis ir ne tikai fizisks karš, bet arī informatīvs. Un tāpēc es ļoti cenšos ziņas, kas ir no Latvijas, nodot saviem tuviniekiem, jo viņi nezina, cik daudz mēs zinām. Viņi ir pārsteigti, ka mēs zinām tik daudz.
Kas uztrauc cilvēcīgi visvairāk?
Mani uztrauc visvairāk tas, lai sabiedrība nepamet, lai pasaule nepamet Ukrainu vienu pašu ar šo lietu, jo Ukraina necīnās par savu valsti, tā nav cīņa par Ukrainas brīvību, tā ir cīņa par visu mūsu brīvību, tā ir cīņa par mūsu nākotni un tā ir cīņa par visu Eiropu un visu mūsu vērtībām. Līdz ar to sanākt, ka ukraiņi cīnās fiziski, cīnās, atdodot savas dzīvības, atdodot savus mīļotos, ziedojot visu, kas viņiem ir, viņi ir tur, tajā karstajā ellē, kas šobrīd tur notiek. Bet mums ir jācīnās ar visu, ko mēs varam viņiem dot, gan finansiāli, gan atbalsta ziņā. Tas ir mūsu uzdevums. Jo mēs cīnāmies kopā. Tāpēc es gribu pateikt, es zinu, ka daudzi latvieši ārzemēs skatās Latvijas Televīziju, “Kultūras ziņas”, – jūs zināt, kas tas ir, cik tas ir svarīgi, tāpēc
lūdzu informējiet savus draugus citās valstīs, savus tuviniekus par to, ka šī situācija ir nopietna, tas nav lokāls maziņš notikums, tas ir ļoti svarīgi, ļoti nozīmīgi mums visiem.
Es esmu ļoti pateicīga Ralfam Eilandam un visai viņa komandai par to, ka viņi organizēja koncertu Ukrainas atbalstam, ka tas notika tik operatīvi un pievērsa lielu sabiedrības uzmanību šim notikumam, gan arī savāca lielus līdzekļus. Tas bija ļoti liels saviļņojums, piedalījās tik daudz mūziķu un koncerta organizēšanas laikā viņu bija arvien vairāk un vairāk. Es esmu ļoti pateicīga katram, kas iesaistījās, esmu pateicīga visiem, kas tagad aktīvi turpina palīdzēt ar visu, kas viņiem pieejams, ko viņi var izdarīt. Es ceru, es darīšu visu, lai šādi koncerti turpinātu notikt, lai mēs ne uz mirkli neatstātu ukraiņus vienus pašus tajā dziļajā… situācijā, teiksim pieklājīgi, kurā viņi ir.
Vai redzat ceļu un veidu, kā šobrīd var iespaidot Krieviju? Ne tik daudz tautu, bet varu.
Es domāju, ka lielā mērā to var izdarīt paši Krievijas iedzīvotāji, es zinu, ka daudzi no viņiem nav apmierināti ar to, kas notiek, tā nav viņu izvēle. Tā ir viņu sapuvušās vadības izvēle. Es saprotu, cik liels spēks ir propagandai, gadiem ilgi, gadu desmitiem,
tik un tā ir jācenšas saprāta stari virzīt uz Krievijas sabiedrību, un kaut kā viņiem no iekšienes arī jāmēģina tas puveklis no sevis izspiest ārā.
Vai varat par savējiem Ukrainā pastāstīt, vai tur vairāk dzīvo vecākā paaudze vai tur ir jaunie, kas devušies frontē?
Tur ir gan tie, kas ir devušies frontē, gan mans brālis sargā bumbu patvertni katru nakti, tur ir arī mazi bērni, mana māsīca. Katrs šo situāciju cenšas kaut kādā veidā izdzīvot pa savam, bet tas, kas notika šonakt, bija ļoti, ļoti smagi visiem, tāpēc arī mēs šorīt sazvanījāmies. Viņi ļoti cenšas saglabāt to cīņas sparu, kas ir, bet mums viņiem ir jāpalīdz ar visu, ar visām mūsu iespējām gan materiāli, gan finansiāli, gan morāli, lai viņi nepadotos.
Lai šis spēks, milzīgs spēks, kas viņos ir, kuru apbrīno visa pasaule, lai viņš nepadzistu un turpinātu aizstāvēt mūs visus.
Kas viņiem reāli ir visvairāk nepieciešams? Vai arī jūs par tādām lietā nepagūstat parunāt?
Pagūstam. Es zinu, ka ir ļoti slikti ar pārtiku, pie veikaliem milzīgas rindas bija tad, kad tur vēl kaut kas bija. Daļa manu tuvinieku varēja kaut ko dabūt veikalā, jo viņi ir pa dažādiem rajoniem katra ģimene izkaisīta. Kāds nevarēja neko dabūt, es saprotu, ka humānā palīdzība ir ļoti liela un viņa dodas uz Ukrainu, tas viss tiek organizēts, bet tas prasa laiku un tas nav tik vienkārši, lai nokļūtu līdz savam adresātam. Šobrīd tur ir runa par izdzīvošanu. Tur ir runa par to, vai būs rītdiena.
Viņi sēž šobrīd kāpņu telpās, viņiem visu laiku ik pēc 30 minūtēm ir trauksme par gaisa apšaudi, un viņi vienkārši cer izdzīvot.
Ko gribas pateikt skatītājiem, kā mums pašiem nešķelties un turēties kopā?
Mums pašiem ir ļoti svarīgi turēties, mums ir jābūt stipriem; tā ir, lai cik tas banāli neizklausītos, – gaismas cīņa ar tumsu, un es zinu, ka saprātīgu cilvēku uz pasaules noteikti ir vairāk nekā cilvēku, kas dzīvo tumsonībā, un mums vienkārši ir jābūt ļoti vienotiem. Mums ir ļoti jāatbalsta vienam otru, mēs nedrīkstam padoties, lai mums, mūsu bērniem būtu nākotne. Lai mēs varētu dot intervijas, teikt, ko mēs domājam,
lai mēs varētu dzīvot brīvi brīvā pasaulē, brīvās valstīs, brīvā Eiropā un ar visiem mums saprotamām, dabiskām, iedzimtām vērtībām, nevis ar kaut kādu izkropļotu pasaules uztveri.
KONTEKSTS:
Krievijas prezidents Vladimirs Putins 21. februārī atzina Doneckas un Luhanskas "tautas republiku" neatkarību no Ukrainas. Putins piedraudēja Ukrainai, pieprasot, lai Ukraina nekavējoties pārtrauc karadarbību pret separātistiem, "pretējā gadījumā visa atbildība par iespējamo asinsizliešanas turpināšanu pilnībā būs uz Ukrainā valdošā režīma sirdsapziņas".
Taču 24. februārī Putins paziņoja, ka Krievija ir sākusi "militāru operāciju" Ukrainā, un aicināja Ukrainas armiju "nolikt ieročus". Tas no demokrātiskās pasaules izsauca vēl lielāku nosodījumu un nākamos sankciju soļus pret Krieviju.
