Dvietes senlejas informācijas centra senā klētiņa saglabā sēļu kultūras mantojumu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Dvietes senlejas informācijas centra  "Gulbji" senajā klētiņā iekārtota "Sēļu meitas pūra ekspozīcija". Izrādās, ka tieši no Sēlijas nāk dārgākais brunču audums. Svītraini un rūtaini raksti ir atrodami visos novados, bet, ja raksti ir redzami ar lāsumiņiem, tad tas ir nācis no Sēlijas, un tā aušanā katrs lāsumiņš speciāli ir jāielasa iekšā. Tāpēc darbs pie auduma tapšanas ilgstošāks, attiecīgi – arī dārgāks. Ekspozīciju papildina arī senie sēļu adītie cimdi, un tieši te glabājas arī unikāla sēļu vārdu grāmata.

Gan kā vieta ekspozīcijām, gan vasarās kā atpūtas un naktsmītne kļuvusi senā un atjaunotā klētiņa Augšdaugavas novada  Bebrenes pagasta dabas parkā "Dvietes paliene". Bebrenes pagasta pārvaldes vadītāja un ilggadējā te izvietotā informācijas centra "Gulbji" brīvprātīgā darbiniece Benita Štrausa izrāda – klētiņa šobrīd pārpilna ar apkaimē rasto un jau arī izzūdošo sēļu kultūras mantojumu.

Dvietes senlejas informācijas centra "Gulbji" senā klētiņa saglabā sēļu kultūras mantojumu
00:00 / 05:12
Lejuplādēt

"Šeit ir savākts Sēlijas meitas pūrs, senie un mūsdienu šīs puses Augšzemes rokdarbi, gan tas, ko sviež laukā, nenovērtējot, gan tas, ko arī mēs paši vēl uzcakojam un mākam izdarīt. Jo Bebrenē vēl ir gan audējas, gan adītājas, gan koka amatnieki, gan podnieki, un kaut ko viņi vēl viņi var izdarīt. Bet

to amatu, diemžēl, neviens nepārņem. Šeit pašreiz ir izstādīti cimdi, šīs apkārtnes senu senie raksti. Jo visas šīs kundzītes, kas te ir savus dzīparus adījušas, nu jau ir viņsaulē. Bet cimdi vēl joprojām turpina stāstīt, turpina sildīt un ļauj viņas atcerēties," pauž Štrausa.

Viens no lielākajiem lepnumiem katrā novadā ir tautas tērpi. Sēļiem šis lepnums īpašs, un viens no tiem ir sieviešu villaines un jo īpaši – brunči. Tādi ar lāsumiņiem ir tikai Sēlijā, vietējās audējas Ārijas Grūbertes pēc vēsturiskajiem autentiskajiem materiāliem jaunradītos tērpus rāda Benita Štrausa.

"Šeit ir arī Bebrenes puses un Augšzemes tautas tērps, kurš ir darināts mūsdienās, atveidots no tā, kas ir bijis senos laikos, un villaines izcakotas.

Mums ir audēja, kura, ja atrod kožu saēstu villaini vai brunču stērbeli, vai ierauga kaut kur arhīvos, materiālos, kādi Bebrenes pusē ir bijusi šie brunči, tad viņa arī atveidot tos spēj. Jā, kundzei jau ir 80 gadi, bet šo visu vēl ir viņa saaudusi.

Mūsu pusē – Bebrenē – ir apmēram astoņi dažādi brunču audumi, bet visraksturīgākais Augšzemē ir tieši šis – ar baltajiem lāsumiem. Nevienam citam novadam  tādu lāsumainu brunču nav. Ir rūtaini, svītraini, Zemgalē ir rožu brunči, un tad visdrīzāk tie baltie lāsumi te radušies pļavā, kad ienāk palu ūdeņi, tad te tā viss lāsumo."

Vēl viena lieta, ar ko lepojas Bebrenē, ir tepat apkaimē tapusī Kaldabruņas pērļotā Māras matu josta.

"Tā ir Kaldabruņas Mares josta, kura ir vienīgā tāda matu pīnes josta Latvijā, un tajā laikā, kad šīs jostas meitas nēsāja, Kaladbruņa bija Bebrenes pagastā

un Ilūkstes apkaimē, tas ir 5 kilometru attālumā no šejienes. Un tas mums piestāv arī," lepojas Benita Štrausa.

Sēļu kultūras mantojuma ekspozīciju papildina arī šodienas mākslinieku radītie darbi, kuros atspoguļojas sēļu tautas tērpu motīvi.

"Vācam visu, ko varam. Sēlijas brunči  ir iegleznoti arī gleznās. Tie ir Bebrenes elementi. Tā bija Jaunjelgavas mākslinieku gleznu  izstāde," apkopoto materiālu izrāda Benita Štrausa.

Un kur nu vēl piepildītā lielā lāde ar vietējo apkaimē savākto darinājumu klāstu...

"Un tā ir pilna ar to, ko meta laukā. Katrai  mantai ir klāt pielikta zīmīte, no kurām mājām tā ir nākusi, kas ko visu ir darinājis.  Tas arī viss saglabāsies. Es ceru. Mani vienīgi satrauc tas, ka manam darbam nav turpinātāju."

Taču vēsture paliek, un te, šajā klētiņā, var mierīgi pārlapot un pie sevis izrunāt pašas Benitas Štrausas veidoto grāmatiņu ar sēļu vārdiem, tiem, kas dzirdēti un apkopti tuvākajā apkaimē.

"Es lielos ar Sēlijas vārdu grāmatu. Divās mājās ir šādi vārdi lietoti senie, un tad mēs salīdzinām, kurā novadā, kas ir līdzīgs. Ko no tā visa saprot Latgalē, ko Kurzemē, ko Vidzemē. Te grāmatā apkopoti divu mājvietu vārdi – viena manējā, senā,  kur mani vecāki un vecvecāki šādi ir runājuši, un otra ir vēl viena – Diņģeļkalna Pūdānu kundzes vārdu krājuma apkopotie."

Vārdu izrunā līdzība ar latgaliešu valodu jau ir, smejas Benita, bet sēļi nav latgaļi, te parādās sava novada raksturs un vārdu krājums.

"Te pie mums aug kažļeki un ļapšuki, un ļapšuki ir pāraugušas bērzu bekas. Un arī špaki [strazdi] pie mums lido, kas ēd ķiršus. Un, kā mans tēvs teica: "Ar diržubāns dabūsi, ja mani neklausīsi!" Naktīs, kādreiz, kad kādu senu sēļu vārdu atceros, tad uzreiz ceļos un pierakstu, jo no rīta jau to aizmirsīsi."

Saglabāt sēļu senču tradīcijas un kultūras vērtības ir  viens no galvenajiem Bebrenes pagasta Dvietes senlejas informācijas centra "Gulbji" uzdevumiem, uzsver šī centra "sirds un dvēsele" – Benita Štrausa, aicinot te izbaudīt gan gardos sēļu ēdienus, gan mierīgās pastaigas unikālajā Dvietes palienē un uzklausot arī intriģējošo stāstījumu par Bebrenes dzīvnieku – bebru – un to, kāpēc tieši Dvietes apkārtne, iespējams, bijusi pirmā cilvēku apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti