Atjaunoto pilsdrupu jaunie saimnieki būs Dobeles Novadpētniecības muzejs, kam telpas jāpārvērš par daudzfunkcionālu kultūras, tūrisma un attīstības centru.
“Šis ir milzīgs sapnis, kas piepildījies. Pils jau pati būs kā eksponāts. Tas ir galvenais, ko mēs gribam pasvītrot, jo te ir atklātas ļoti daudz detaļas, nianses. Lielākais darbs tagad muzejniekiem ir iekārtot ekspozīciju, un to mēs plānojam tādu, kas atklās to pils stāstu un pils noslēpumus. Kas šeit ir dzīvojuši un kā ir dzīvojuši,” stāstīja Dobeles Novadpētniecības muzeja projekta vadītāja Baiba Golubeva.
Pils konservācijas un restaurācijas darbos ieguldīti 2,5 miljoni eiro, no kuriem viens miljons ir Eiropas struktūrfondu finansējums.
Kādas būs centra uzturēšanas izmaksas precīzi gan varēšot pateikt tikai pēc pāris mēnešiem.
“Ēka ir būvēta, izmantojot visas modernās tehnoloģijas, ieskaitot apkuri, elektrību. Tā kā mēs nerēķinām, ka tas būs liels papildus slogs,” atzina Dobeles novada pašvaldības izpilddirektora vietnieks Gunārs Kurlovičs.
Janvārī tikšot izsludināts iepirkums telpu aprīkojumam. Ja epidemioloģiskā situācija to pieļaus, apmeklētājiem pils durvis tikšot vērtas pēc Jāņiem.
Vairāk nekā divus gadus ilgušajos darbos būvnieki izveidojuši 300 kvadrātmetrus lielas telpas, bet 2500 kvadrātmetrus vēsturisko mūru sedz īpaša aizsargkārta, kas ļaušot tiem saglabāties vēl nevienu vien gadsimtu.
“Tas ir betons. Betons ar īpašu pārklājuma elpojošu membrānu caur kuru ventilējas, lai mūris elpo un virspusē tiek pasargāts no nokrišņiem,” skaidroja SIA''RERE meistari1'' būvdarbu vadītājs Juris Grodņa.
Vēsturiski pilij bijuši vairāki tornīši, ko atjaunot gan neesot bijis iespējams. Tomēr viens tornis, kas gan nepretendē uz autentisku veidojumu, slejas virs pils. No tā paveras teju visa Dobele.
17. gadsimta mūros ienākušas arī 21. gadsimta komunikācijas, vienlaikus saglabājot arī seno mūrnieku rokrakstu.
“No restaurācijas viedokļa it kā nekas jauns nav, izpētot un sadalot tos darba fragmentus, kā ir veikuši mūrnieki iepriekš, tas nekas traks nebija. Vienīgais, ka šīs drupas bija tik dalošas un brūkošas pirms darbu sākšanas, un tas prasīja ļoti, ļoti uzmanīgu darba procesu,” atzina Juris Grodņa.