"Šodien ir tā, ka katrs pats par sevi režisors, pats par sevi fotogrāfs, un arī par kritiku to var teikt, ir ļoti daudz visādu blogeru, un sociālajos tīklos visi raksta par kino. Un tur notiek tā izvēle, ko skatīties. Mans lauciņš ir cits,” sarunā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo” atzīst Dmitrijs Rancevs.
Dmitrija Ranceva jaunajā krājumā "Meditācijas un precizējumi" aptvertas aizvadītās desmitgades recenzijas un apceres, kā arī iztēlotas un reālas sarunas ar kino profesionāļiem. Raksti veltīti tādiem režijas dižgariem kā Larss fon Trīrs, Mihaels Haneke, Paolo Sorentīno, Fransuā Ozons un Andrejs Zvjagincevs. Tāpat savu uzmanību autors pievērsis mūsdienu Latvijas kino un režisoriem Jevgeņijam Paškevičam, Dāvim Sīmanim, Lailai Pakalniņai, Inārai Kolmanei, Aikam Karapetjanam, Jānim Putniņam un Renāram Vimbam.
"Man ļoti svarīga ir tāda izjūta, ka kritiķis un režisors dara kopīgu darbu un padara šo visu kinematogrāfisku telpu dziļāku un interesantāku,” atzīst Rancevs.
"Tas ir koleģiāls darbs, tāpēc šodien vispār nav būtiski, vai ir tā lente vai nav. Tāpēc mēs esam vēl tuvāk esam režisoriem.”
"Bet ir arī medaļas otra puse, mēdz teikt, ka kritiķis ir tas, kurš neprot filmēt. Šim es nepiekrītu, jo pats jēdziens "kritika" nenozīmē kaut ko izlamāt vai līdzīgi. Tas nozīmē izanalizēt, saprast, kas notiek šai filmā jēdzieniskajā līmenī,” turpina Rancevs.
Rancevs skaidro, ka viņu aizrauj kino analizēšana.
"Man tas patīk, man tas pašam ir interesanti, man liekas, ka jādara tas, kas tev pašam interesanti, un noteikti atradīsies cilvēks, kuram tas būs interesanti. Bet tur tā lieta, ka šobrīd kritika jau nav vērsta uz to, lai orientētu skatītāju, ko viņš vēlas skatīties, ko nevēlas. Tas ir vairāk par to, ka tiešām kaut ko saprast, nevis izvēlēties. Tas jau ir nākamais solis uz priekšu,” vērtē Rancevs.
Krājumā iekļauta arī recenzija par multimākslinieces Jeļenas Glazovas izstādi "Elements of a Puzzle", kura savulaik bija skatāma Laikmetīgās mākslas centra galerijā. Līdz ar to šī grāmata nav tikai par kino, bet par mākslu vizuālā formā vispār.
"Tur patiesība tikai viens raksts par to mākslas izstādi, un tā nav parasta mākslas izstāde, bet mūsdienu māksla, un tā ir ļoti vērsta uz vizuālo pusi. Un vienkārši man šis raksts bija ļoti dārgs pie sirds. Sapratu, ka tam jābūt grāmatā,” stāsta Rancevs. "Tāpēc arī nosaukums ir "Meditācijas un precizējumi", tas zināmā veidā attaisno arī šī rakstu iekļūšanu grāmatā. Es vienkārši meditēju, man tas patika, kaut kas sanāk, un tā ir kino kritikas versija. Un arī tas kinokritiķa skatiens uz mūsdienu mākslu, kas nav arī kino, bet tik un tā.”
Kinokritiķis Dmitrijs Rancevs studējis Maskavas kinoinstitūtā režijas un scenāristu kinokritiķu fakultātē, kopš 1993. gada regulāri publicē rakstus krievu un latviešu valodā iznākošajā presē un tīmekļa medijos. No 1996. gada līdz 2002. gadam vadījis autorraidījumu par kino Latvijas Radio 4. 2011. gadā saņēmis Latvijas Žurnālistu savienības balvu. Strādājis vairāku festivālu žūrijas un atlases komisijās. Periodiski lasa lekcijas par kino.
2009. gadā iznāca Dmitrija Ranceva pirmā grāmata - bilingvāls rakstu apkopojums "Kinotācijas". Arī pats piedalījies kino uzņemšanas procesā, spēlējis divās režisora Ērika Siliņa īsfilmās, kā arī bijis scenārija autors īsmetrāžas spēlfilmai "Viss atkārtojas" 2002. gadā.
"Mani tiešām fascinē tāds darbs ar kino, ka es varu atļauties iedziļināties un tiešām pastrādāt,” atzīst Rancevs.
Kino publiciste Daniela Zacmane grāmatas ievadā norāda, ka Dmitrija Ranceva kino meditācijās jūtama vēlēšanās piefiksēt to, kas parādās, un nevis uz ekrāna, bet to, kas paliek kā nospiedums, kuru rakstot iespējams pārvērst par domu. Nu vismaz daļu no šīm domām iespējams izlasīt vienuviet.
