Šī gada sākumā maestro Raimonds Pauls svinēja 85. jubileju. Tobrīd no pandēmijas sākuma bija pagājis nepilns gads ar pamatīgu sastingumu kultūras dzīvē. Maestro jubilejas intervijā Latvijas Radio izteica satraucošu pieļāvumu,– ja šāds stāvoklis vēl kādu laiku turpināsies, cilvēki atradināsies apmeklēt kultūras pasākumus, pieradīs, ka var iztikt bez tiem un var sākt pieņemt to jau par normu.
Toreiz viņa prognozēm gluži negribējās piekrist.
Raimonds Pauls: "Mēs kaut ko vēl darām, bet strādājam bez atklātiem koncertiem, bez publikas, tas mums ir liels zaudējums. Ilgi tā turpināties nevar un arī nedrīkst, jo nevar atstāt tukšus teātrus, tukšas koncertzāles. Jāstrādā un jādabū publika zālē.
Latvijas Radio: Vai jūsu vīzija ir tāda, ka attālināto koncerti norise publiku varētu attālināt no dzīvo koncertu apmeklēšanas arī vēlāk?
Raimonds Pauls: Nedod, Dievs! Bet tagad tas noskaņojums tāds ir.
Latvijas Radio: Bet varbūt cilvēki būs tā noilgojušies, ka tieši būs liels uzrāviens, kad viss atsāksies?
Raimonds Pauls: Jūs tā domājiet… Bet, Dievs dod! Kā saka no jūsu mutes Dieva ausī’!".
Paulam bija taisnība
Gada laikā kultūras dzīves ierastā ritmā tā arī neatsākās, pilnīgs aizliegums apmeklēt klātienes pasākumus mijās ar iespējām nākt arī klātienē, bet ierobežotam apmeklētāju skaitam un ievērojot drošības prasības.
Nu jau gandrīz ar gada distanci Latvijas Radio aptaujātie kultūras dzīves veidotāji, baudītāji un arī pētnieki atzina – Raimondam Paulam bija taisnība, jo arī daļēji atsākoties kultūras dzīvei, sabiedrības atsaucība ir piesardzīga, cilvēki kopumā tomēr nāk mazāk nekā būtu iespējams, un tam ir vairāki iemesli, skaidroja Liepājas koncertzāles "Lielais Dzintars" valdes priekšsēdētājs Timurs Tomsons: "Es domāju, ka Paulam savā ziņā bija taisnība, jo koncertzāle jūt apmeklētāju samazinājumu. Tas, protams, saistīts ar ļoti daudzām lietām. Pirmkārt, ar to, ka mēs septiņus mēnešus 2021. gadā bijām ciet, un tā vispār ir kaut kāda unikāla situācija Latvijā saistībā ar pasaules kontekstu."
Viņš piebilda: "Un arī, protams, tā nekonsekvence mūsu darbībā – te mēs esam vaļā, te ciet – nerosināja klausītāju uzticību. Arī dažādie lēmumi par noteikumiem radīja apjukumu klausītājos, līdz ar to viena daļa varbūt nolēma uzlikt pauzi uz koncertu apmeklējumu".
Tomsona secinājis, ka šobrīd koncertus pamatā apmeklē pavisam īstenie mūzikas mīļotāji, kas bez tā nevar dzīvot, bet ievērojami samazinājies to cilvēku skaits, kam koncertu apmeklēšana bija vairāk dzīves stils un socializācijas process.
Maina paradumus
Līdzīgi ir arī citās nozarēs. To apliecināja Rīgas 6.vidusskolas literatūras un teātra mākslas skolotājas Sandras Dambinieces teiktais, kuras lielā mīlestība ir teātris un kurai lielākie svētki bija, kad atkal varēja sākt apmeklēt izrādes klātienē: "Jā, es lielākoties esmu teātra cilvēks. Tad, kad sākās pandēmija, vislielākais apjukums bija tieši par teātri. Kā tagad būs – dzīvot bez vakariem izrādēs, bez teātra gaisa. Tas pirmais laiks bija tāds dīvains, ļoti asi varēja izjust, ka pietrūkst. Pietrūkst izstāžu, pietrūkst teātra. Bet tad ar laiku jau tie ieradumi kaut kā pamazām mainījās. Piemēram, es agrāk nekad neskatījos izrādes "Teātrī ZIP", jo man bija pārliecība, ka teātris tā ir klātbūtne, dzīvā māksla.Bet dzīvojot šajā situācijā, es, protams, esmu to mainījusi. Un tagad baudu un skatos visas šīs izrādes, varbūt ir daža veiksmīgāk nofilmēta, daža ne tik veiksmīgi, bet tomēr daudz ko var redzēt. Tas ir citādi, bet pie tā var pierast."
Tomēr par normu digitālo teātri Dambiniece nevēlas pieņemt, tāpēc tiklīdz atsākās iespēja apmeklēt teātri klātienē, viņa to uzreiz izmantoja.
No pēdējā laikā redzētā visvairāk uzrunājusi Ditas Lūriņas iestudētā izrāde Nacionālajā teātrī "Ferdinands un Luīze".
Arī salīdzinoši drošos muzejus apmeklē mazāk
Pētījumi liecina, ka visdrošākā publiskā telpa, ko apmeklēt klātienē, ir muzeji, bet arī tos apmeklē mazāk cilvēku, nekā ierobežojumi pieļauj, atzina Muzeju biedrības valdes locekle Elīna Vikmane: "Iemesli, droši vien, ir tādi paši, kā visur citur. Tās ir varbūt zināmas bailes, tā ir šī atradināšanās, pieraduma samazināšanās, dzīvesveida izmaiņas, un tas noteikti būs ilgs laiks, kamēr mēs varēsim atgūt šo savstarpējo uzticēšanos."
Kultūra brīvā dabā un internetā
Kultūras akadēmijas veiktais pētījums par pandēmijas ietekmi uz kultūras nozari arī atklāja, ka apmeklējumi samazinājušies gandrīz visās kultūras jomās, apliecināja Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra vadošā pētniece Baiba Tjarve. Bet pieaugoša tendence ir, piemēram, apmeklējumiem brīvā dabā, kā arī kultūras patēriņam internetā.
Tjarve sacīja: "Es domāju, ka tā ir tā joma, kur būs interesanti arī vērot, kā tad tas attīstīsies tālāk, jo pētījuma dati rādīja, ka cilvēki ir arī gatavi maksāt par patēriņu internetā. Tas, droši vien, ir tas potenciāls, ko var izmantot kultūras organizācijas."
Šo potenciālu ļoti veiksmīgi jau, piemēram, izmantojusi Liepājas koncertzāle "Lielais Dzintars", kļūstot par pirmo digitālo koncertzāli Latvijā, un tas izrādījies īsts veiksmes stāsts, atzina tās vadītājs Timurs Tomsons.
Viņš sacīja: "Tādā ziņā 2021.gadā mēs esam ierakstījuši vairāk nekā 40 koncertu ar Liepājas simfonisko orķestri. Tā kā tā digitalizācija un digitālās koncertzāles uzstādīšana mums deva milzīgi daudz iespēju. Un, ja klātienes auditorija mums samazinājās, tad digitālā auditorija mums ir palielinājusies tūkstoš procentus. Mēs esam ne tikai apkalpojuši visu Latvijas reģionu, bet arī vairākus kontinentus. Nu, ja mēs skatāmies no tāda viedokļa, no kādām pasaules vietām cilvēki ir sekojuši līdzi mūsu koncertiem. Tas, protams, ir milzīgs ieguvums".
Arī muzeji saistībā ar pandēmiju pārlēkuši pāri daudziem gadiem savā digitālajā attīstībā, piemēram, strauji ieviesti daudzi audiogidi un izveidoti tiešsaistes izglītības produkti, kas muzeju jomā ir vispopulārākais jaunievedums, skaidroja Vikmane. "Ja pirms pandēmijas tiešsaistē kādas aktivitātes tika veiktas aptuveni 2% muzeju, tad šobrīd jau tiek veikts un tuvākos gados tiks ieviestas vairāk nekā 70% muzeju," viņa teica.
Gaida ierobežojumu beigas
Kultūras akadēmijas veiktajā pētījumā liela daļa aptaujāto cilvēku atzinuši, ka kultūras pasākumus klātienē apmeklēs tikai pēc visu ierobežojumu atcelšanas.
Tā kā šobrīd ir neiespējami prognozēt, kad tas notiks, tad var tikai pieļaut –
jo ilgāks laiks paies, jo dzīve bez regulāriem kultūras pasākumiem kļūs par arvien lielāku normu.
Jau tagad var prognozēt, ka visātrāk par regulāriem pasākumu apmeklētājiem kļūs tā dēvētā aktīvā daļa, kas ir aptuveni 33%, jau grūtāk būs atgriezt vidēji aktīvos, kas ir ap 32%, bet ļoti grūti – mazaktīvos un neaktīvos, kas arī ir vairāk nekā 30% no sabiedrības, un pētniece Baiba Tjarve uzskata, ka kultūrpolitikas veidotājiem jau tagad ir jādomā, kā tomēr spēt uzrunāt arī šo mazaktīvo daļu:
Tjarve norādīja: "Īpaši es gribētu uzsvērt tās grupas, kas ir pavisam grūti uzrunājamas kultūras apmeklējumam, cilvēkus ar zemākas kultūras līdzdalības aktivitāti. Pēc kultūras patēriņa tur ir bieži vien vīrieši, seniori, cilvēki ar zemākiem ienākumiem, cilvēki, kas dzīvo reģionos. Es bažījos, ka tā ir tā grupa, par ko varbūt īpaši būtu jādomā kultūras organizācijām un varbūt vēl vairāk – kultūras politikas veidotājiem. Es gan zinu, ka jaunajās kultūrpolitikas vadlīnijās tā ir viena no prioritātēm – domāt par cilvēkiem, kurus ir grūtāk iesaistīt kultūrā, bet es domāju – tieši tajā pandēmijas un, cerams, pēcpandēmijas kontekstā tas būs tas, par ko mums ir jādomā, lai kultūras pieejamība saglabātos arī šiem cilvēkiem."
Kultūras akadēmijas pētnieki ar pirmo izpēti par pandēmijas ietekmi uz kultūras nozari nāca klajā aptuveni pirms gada, arī 2022. gadā plānots veikt pētījumu, kurā būs izvērtēta jau vairāk nekā divu gadu ietekme.
