Labrīt

Ko Rīgai sola "Jaunā konservatīvā partija" un Linda Ozola?

Labrīt

LRZD ārlietu žurnālista Uģa Lībieša komentārs par notikumiem Baltkrievijā

Durvis Sarkandaugavas gumijas fabrikā “Provodņik" ver pagaidu kultūrtelpa "Točka"

Divdesmit tūkstoši kvadrātmetru mākslas – kultūrvietas «Točka» apzinātā provokācija

Nedēļas nogalē skatītājiem Rīgā durvis vērs, iespējams, neparastākā jaunā kultūrvieta – tā atradīsies Sarkandaugavas vēsturiskajā gumijas fabrikā “Provodņik”. Gigantiskajā 19. gadsimta rūpnīcas ēkā, kas pēc Otrā pasaules kara bija pazīstama kā Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīca, divus mēnešus darbosies laikmetīgās mākslas, teātra un dejas kultūrtelpa ar provokatīvu nosaukumu “Točka”.

To veido Latvijas jaunie mākslinieki ar mērķi saliedēt dažādas mākslas nozares un kopā ar skatītājiem meklēt atbildes uz jautājumu, kādas vērtības sabiedrībai nepieciešamas mūsdienās, bet no kādām pagātnes paliekām mums beidzot jāatvadās.

Piedzīvojums jau ir pati nokļūšana līdz “Provodņikam” – milzīgā, 50 000 kvadrātmetru lielā tumšdzeltenu ķieģeļu fabrikas ēka atrodas tādā Sarkandaugavas daļā, kur ielās dominē kravas mašīnas, kas dodas uz ostu, bet cilvēkam te īsti vietas nav.

Zem auto riepām skaļi dun kanalizācijas lūku vāki, ietves ir izdrupušas, un gājējam vai velobraucējam ceļš uz “Provodņiku” var sagādāt visai asas izjūtas.

Šo tēmu apspēlēs arī viena no izrādēm “Provodņikā”.

Ceļa turpinājums jau ir daudz tīkamāks – nogriežoties uz Kundziņsalu un vēlreiz pa kreisi, var nokļūt bijušās rūpnīcas pasaulē, kas nebūt nav pamesta. Daļa telpu ir izīrētas uzņēmumiem, bet prāva platība tikko uz diviem mēnešiem nonākusi jauno mākslinieku pārziņā.

Idejas autores ir Beatrise Zaķe un Pamela Butāne – viņas darbojas teātra režijā, scenogrāfijā, producē pasākumus un “Provodņika” iekārtošanā visu dara pašas saviem spēkiem.

(No kreisās) Pamela Butāne un Beatrise Zaķe

“Te būs teātra stāvs – galvenā norises vieta trīs izrādēm. Trešais, ceturtais stāvs ir izstādēm, ceturtajā stāvā ir arī viena telpa dejas rezidencei. Piektajā stāvā arī ir vieta dejas rezidencei un vienam mākslas projektam. Smejamies, ka mums mākslai ir 20 tūkstoši kvadrātmetru. Māksla te var izplesties, un te ir arī koviddroši,” viena caur otru stāsta jaunās skatuves mākslinieces.

Uzraksts virs ieejas “Aparātu cehs” liecina par rūpnīcas nesenāko pagātni.

“Pēdējie kalendāri te ir palikuši no 1998. – 2000. gada. Tajā nodalījumā aiz stikla būs tāda kā bāra daļa, tur notiks arī diskusiju pasākumi. Te būs pirmā instalācija,” stāsta jaunās kultūrvietas saimnieces.

Telpa ir tik gara, ka te ir pat loka šaušanas aleja paralimpiskajiem sportistiem. Tā šeit paliks arī laikā, kad vairāk nekā simt metru garās rūpnīcas alejas kļūs par industriālu fonu gleznām, skulptūrām un instalācijām.

“Darbus sanācis savietot tā, ka šī sleja būs vairāk tādām vīrišķīgām, monumentālām tēmām, bet otrā pusē būs tēmas saistībā ar feminismu un seksualitāti,” Pamela Butāne izvadā pa nebeidzami garo rūpnīcas cehu, ko vidū iebūvētas darbnīcas nosacīti sadala divās daļās.

“Mums vispār diezgan daudz ir feminisma, arī izrādēs. Pirmā izrāde “Heda. Human” 26. augustā pētīs sievietes lomas stereotipus sabiedrībā. Bet 29. augustā ir pirmā dejas rezidences izrāde “Grosombols”, ko veido horeogrāfs Klāvs Liepiņš – viņš savukārt pēta maskulinitāti un kas tā ir šajā sabiedrībā,” papildina Beatrise Zaķe.

Līdzās Beatrisei Zaķei un Pamelai Butānei radošajā komandā ir arī horeogrāfs Rūdolfs Gediņš, filozofs Pēteris Andrušaitis, dizainers Klāvs Priedītis. Visi strādā brīvprātīgi. Bet kā tad viss sākās? Abas jaunās mākslinieces sākumā meklējušas vien nelielas telpas savai teātra apvienībai “PERFOrācija”, bet apstākļi piespēlējuši iespēju uz brīdi tikt pie veseliem 20 tūkstošiem kvadrātmetru. Telpu īpašnieks “Realto” nācis pretī ar īres maksu, ko palīdz nosegt pašvaldības grants.

Magnēts apmeklētājiem varētu būt ne tikai mākslas projekti, bet arī pati fabrikas ēka.

“Sarkandaugava visu laiku ir bijusi tāds maģiski nesaprotamais punkts – labāk ātrāk cauri, nekā piestāt! Par to mums oktobrī būs arī viena izrāde, ko taisīsim kopā ar vietējiem bērniem – kā ir uzaugt šeit, šajā vidē?

Arī šis nosaukums “Točka” – it kā tas ir žargons; mēs, protams, ar to provocējam. Arī pirmie komentāri bija – ah, jaunieši, nesaprot neko...

Bet mūsu mērķis arī diskusiju programmās ir diskutēt par to, kas ir latvietība, kādas vērtības mums vajag saglabāt, kādas ne...” stāsta Beatrise Zaķe.

“Tas ir arī punkts, kur satiekas dažādas mākslas nozares. Mēs vēlējāmies ļaut tām visām dzīvot vienuviet un sadarboties,” piebilst Pamela Butāne.

Jaunie mākslinieki Sarkandaugavas vēsturiskajā gumijas fabrikā “Provodņik” plāno būt līdz oktobra vidum, vēros skatītāju interesi un pieļauj, ka “Točka” kā “pop-up” mākslas telpa varētu turpināt savu ceļu arī nākotnē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti