JVLMA Mūzikas pedagoģijas katedra dibināta 1961. gadā, un tās vadītāji bijuši ievērojami diriģenti, pedagogi un muzikologi – Ludvigs Kārkliņš, Imants Cepītis, Pauls Kvelde, Jānis Zirnis, Laima Lasmane, Arvīds Platpers, Ilma Grauzdiņa, Liene Batņa un Edgars Vītols. 60 gadu laikā sagatavots teju tūkstotis mūzikas pedagogu, kuri īsteno mūzikas vispārējo, profesionālo un interešu izglītību visā Latvijā.
5. maijā attālinātās tikšanās laikā tiks aplūkota katedras vēsture, tās darbība šobrīd un ieceres nākotnē. Savu redzējumu par studiju procesu un inovācijām saturā sniegs katedras docētāji jautājumu kaleidoskopā, savukārt studenti prezentēs attālinātā studiju laika muzikāli-ritmisko kolāžu un dalīsies pieredzē par studijām šodienas mūzikas skolotāju programmā. Kopīgi tiks pāršķirstītas katedras vēstures lappuses un iezīmēti būtiskākie sasniegumi. Tiks iepazīti mūzikas skolotāja profesijas daudzpusība, nozīme un aktualitāte mūsdienās.
Liene Jakovļeva: Ne tik sen visi kopā svinējām Mūzikas akadēmijas simtgadi. Toreiz "Klasika" rūpīgi izsekoja akadēmijas struktūrai, tikās ar esošajiem un bijušajiem pedagogiem, un jūs priecīgi iezīmējāt faktu, ka drīz būs arī Mūzikas pedagoģijas katedras 60. dzimšanas diena. Dzimšanas diena nu ir pienākusi, liela svinēšana diemžēl atkritīs, bet kaut kas skaists taču tomēr notiks, kaut diemžēl attālināti.
Edgars Vītols: Diemžēl vai par laimi, Mūzikas pedagoģijas katedra savā darbībā vienmēr ļoti labi apvienojusi tradīcijas un inovācijas, un tas, ko mēs saviem studentiem arī mācām un aicinām apgūt, ir dažādas tehnoloģijas, un šoreiz mums ir iespējas tās izmantot. Protams, mums bija daudz un dažādu citu ieceru, kuras neatmetam – tās turpināsim nākamajā gadā pēc visu ierobežojumu atcelšanas. Bet brīnišķīgs ir fakts, ka pirms 60 gadiem tieši šajā laikā – maijā – pēc dažādiem lēmumiem un strukturālajām pārmaiņām, pēc jau notikušajiem Skolēnu Dziesmu svētkiem un Vispārējiem dziesmu svētkiem pēc tautas pieprasījuma tika dibināta Mūzikas pedagoģijas katedra, kuras tapšanu iniciēja toreizējais akadēmijas rektors Jānis Ozoliņš. Sekoja visas tālākās darbības, un te nu mēs esam.
Arī jums pašam, Edgar, jau krietns laika sprīdis katedras vadītāja amatā pavadīts.
Jā, šobrīd pagājuši jau teju septiņi gadi – šis bijis ļoti aizraujošs laiks. Jo viena lieta ir pašam studēt un redzēt, kā tas notiek no studenta skatpunkta, tad – būt docētājam, kurš strādā un saprot, ka ir dažādi rīkojumi, pavēles un kopējas darbošanās. Katedras vadītājam jāsāk domāt vēl no citas puses, pārredzot visu lielo laukumu.
Nemaz vēl nav tik tālu jūsu paša studiju gadi – tas ir pluss vai mīnuss?
Gan pluss, gan mīnuss.
Mīnuss tādēļ, ka jaunība – mēs vienmēr sakām, ka pieredzei arī ir zināms spēks. No otras puses, kamēr vēl enerģija ir, tikmēr var atrotīt piedurknes un darboties.
Un paskatīties arī pagātnē! Jūsu priekšgājēji tiešām bijuši lieli meistari. Interesanti, ka katedras pirmais vadītājs bija muzikologs Ludvigs Kārkliņš, arī mans skolotājs šeit, Mūzikas akadēmijā.
Sākotnējā posmā patiešām bija gan kordiriģenti un virsdiriģenti, gan arī muzikologi, un tas bija diezgan saprātīgi – mūzikas pedagoģijas nodaļa tika atvērta 1961.gadā, un bija jāpaiet zināmam laikam, līdz paši mūzikas pedagogi kļuva tiesīgi pašnoteikties. Pirmais mūzikas pedagogs, kurš vadīja katedru, bija pazīstamais diriģents Arvīds Platpers, kurš par tiem laikiem varētu uzrakstīt veselu grāmatu… Arī nākamā katedras vadītāja bija tās absolvente Liene Batņa, kura šobrīd ir akadēmijas Mākslu pedagoģijas nodaļas vadītāja. Un tad nākamie kauliņi tika mesti man – arī kā mūzikas skolotājam.
Pavasaris ir laiks, kad uz akadēmiju tiek aicināti jaunie studēt gribētāji. Kā šobrīd ir ar esošajiem studentiem, studēt gribētājiem un tiem, kas apgrozās klātienē vai neklātienē tieši Mūzikas pedagoģijas katedrā?
Ja katedras dibināšanas laikā – 1961. gadā – klātienē un neklātienē sāka studēt jau teju piecdesmit studenti, šobrīd skaits līdzsvarojies – audzēkņu ir mazāk. Toties
tie, kuri pie mums studē šobrīd, ir īsti censoņi! Esam ļoti gandarīti, ka mums ir "spices" meitenes un ļoti spēcīgi puiši.
Un, ja vīrieša cilvēks izvēlas kļūt par mūzikas skolotāju, tad es saprotu – nākotne šai jomai ir droši garantēta... Jo tie, kuri studē pie mums šobrīd, ar panākumiem jau atraduši savas darba vietas, tāpat gatavo savus korus, strādā skolās un pat pirmsskolās. Grūtāk runāt par izteiktu pieplūdumu. Šai ziņā jāsaprot, ka jau iepriekšējos posmos – mūzikas skolās un vidusskolās – ir sava problemātika, arī tur audzēkņu ir mazāk, lai pēc tam vispār varētu studēt Mūzikas akadēmijā. Un te gribu akcentēt nopietnu lietu –
mūzikas pedagogs ir viens no retajiem skolotāju izglītības programmā, kurš savu profesiju pēc vispārējās vidējās izglītības iegūšanas nemaz tik vienkārši nevar apgūt.
Proti, ja potenciālie angļu valodas, matemātikas vai fizikas skolotāji par tādiem var kļūt pēc vidusskolas vai ģimnāzijas absolvēšanas, topošajam mūzikas skolotājam jābūt ļoti dziļiem pamatiem mūzikas teorijā un vēl citām dažnedažādām prasmēm, tādēļ sava veida atlase ir notikusi vēl pirms iestājeksāmeniem augstskolā.
Arī pats augstskolas iestājeksāmenu process nemaz nav tik vienkāršs, jo mēs cenšamies sabalansēt kvantitāti un kvalitāti. Lai gan lielākoties nevaram sūdzēties par budžeta vietu skaitu, bijuši reflektanti, kuriem esam arī atteikuši, jo zināšanu bāze nav tik liela. Jāatzīst gan, ka studējošo skaits ir mazāks arī tādēļ, ka akadēmijā vairs nav neklātienes, un studiju process – tās ir pilnas piecas darbadienas, un vēl, un vēl.
Ja runājam par mūzikas skolotāju profesiju, novēlētu mums atgriezties pie tiem laikiem, kad kora dziedāšana un mūzikas apmācība gan skolās, gan mūzikas skolās bija īpaši nozīmīga mūsu valsts kultūras izaugsmei, attīstībai un pilnveidei. Šobrīd cenšamies strādāt, lai mūzikas mācību priekšmets skolās iegūtu zināmu prestižu, tāpat arī mūzikas skolotāja profesija.
Studēt Mūzikas akadēmijā – ļoti prestiži
Kā uz visa kopējā fona jums šķiet – būt par skolotāju, mācīties par skolotāju – tas šobrīd ir prestiži? Un vai vispār studēt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ir goda lieta?
Studēt Mūzikas akadēmijā, manuprāt, ir ļoti prestiži. Runājot par mūsu studentu lielākajiem ieguvumiem… Viena lieta ir mūsu katedra, kurā nodrošinām nozīmīgos skolotāju kursus – pedagoģiju, psiholoģiju, metodiku. Bet turpat arī nāk klāt ļoti daudzi mākslinieciskie kursi, kuros iesaistīta visa akadēmija – mūsu studenti apgūst diriģēšanu pie izcilākajiem Latvijas diriģentiem, klavierspēli un vokālās stundas – pie izcilākajiem pedagogiem, kuri paši ir lieliski mākslinieki.
Ja agrāk bijām saskārušies ar dažu sabiedrības pārstāvju viedokli, ka mūzikas pedagoģijas katedrā stājas tie, kuri netiek izcilajās mākslas programmās, beidzamie gadi pierādījuši, ka tā noteikti nav –
mūzikas vidusskolu absolventi, kas beiguši, piemēram, kordiriģēšanas programmas Ventspilī, Liepājā, Jelgavā vai Rīgā, mērķtiecīgi izvēlas studēt tieši mūzikas pedagoģijas katedrā. Jo viņi arī saprot, ka tās ir darba iespējas. Mēs jau redzam, ka tādam kordiriģentam, ja vien viņš tālāk nepretendē uz darbu profesionālajos koros vai izcilākajos amatierkoros, darba iespējas ir gan skolu koros un vokālajos ansambļos, gan pirmsskolās. Ļoti daudzi no mūsu katedras absolventiem – jau pieminētie Arvīds Platpers, Liene Batņa, Romāns Vanags, es pats un vēl citi – strādājam ar pieaugušo koriem. Tā ka mums tā iespēju latiņa tomēr ir. Studenti, kas pie mums atnāk, mērķtiecīgi izvēlējušies tieši šo profesiju.
Un, ja viņi mērķtiecīgi izvēlējušies studēt, tad arī pēc tam, visticamāk, izvēlas skolotāja darbu, nenovirzoties par 150 grādiem citā virzienā.
Ir dažādas situācijas. Lielākoties – jā, varam teikt, ka viņi tiešām skolās arī strādā. Protams, ir arī lielāki vilinājumi. Līdz ar to, ka mūzikas skolotājiem trešajā vai ceturtajā kursā ir iespēja izvēlēties pasniegt kādu no mācību priekšmetiem mūzikas skolās, kur ir talantīgas vai pēc zināmas atlases nokomplektētas grupas, viņiem ir vilinājums aiziet šajā virzienā. Bet profesijā viņi paliek.
Ir arī kādi absolventi, kuri savu darbību saskata citā, taču arī ar mūziku saistītā laukā – piemēram, kļūst par dziedātājiem korī "Ave Sol", Valsts korī "Latvija", Latvijas Radio korī. Mūsu Anete Viļuma šobrīd mācās senās mūzikas dziedāšanu, tāpat mūsu katedras absolventes ir Jolanta Strikaite-Lapiņa un Ance Krauze. Tas lauks ir diezgan plašs.
Bet šībrīža studenti lielākoties paliek skolās. Jautājums tikai, kā tālāk maļ pašas skolu dzirnavas – vai tās pieņem šo skolotāju un vai šis skolotājs te noturas. Tas ne vienmēr ir tik vienkārši, zinot, kā tas ir, ja skolotājam un kora diriģentam jāuzņemas vadīt zēnu kori… Ja zinām, ka pieci seši trešās klases puišeļi var sastrādāt visas iespējamās nerātnības, tad iedomājieties, ja tādu korī ir trīsdesmit... Tā vadītājam jābūt ar fantastiskām zināšanām pedagoģijā, psiholoģijā, metodikā un kora darbā, jāpiemīt mākslinieciskajām kvalitātēm, personības starojumam un tad vēl tam mākslinieciskajam virsuzdevumam, ko sauc par talantu. Godīgi sakot,
mūzikas skolotājs ir tāda nenoviltojama profesija.
Iedomājoties liekas – nu jā, katrs dara savu darbu. Taču šajā gadījumā jābūt cilvēkam, kas ir tam radīts, un tālāk jau ar misijas apziņu un profesionalitāti īsteno savus mērķus.
Edgar, kāda šobrīd akadēmijā ir studentu dzīve? Kad pati šeit studēju, bija kordiriģentu mācību koris un mūzikas pedagogu mācību koris, dažādi kolektīvi, koklētāju ansambļi, orķestri. Izslēdzot to, ka šobrīd ir nesatikšanās laiks – vai studentiem vēl aizvien ir iespēja kaut ko darīt kopīgi – dziedāt, spēlēt?
Tieši tā arī ir. Mums turklāt ir gan jauktais koris, gan sieviešu koris. (..) Ja runājam vēl par citiem kolektīviem, tie mūzikas skolotāji, kas izvēlējušies instrumentu spēles skolotāju kvalifikāciju, iekļaujas akadēmijas orķestrī, bet zinu, ka no dažādiem kursiem izveidojas arī vēl atsevišķas vienības, kuras muzicē ne tikai studiju procesa ietvaros – piemēram, savulaik aktuāla bija grupa "Lady Sweet". Vienu laiku darbojās arī vokālais ansamblis "Vītola meitas", kuras bija manas pirmās studentes, kad kļuvu par katedras vadītāju.
Kas šobrīd notiek ar kolektīviem? Strādājat "Zoom" platformā?
Visu kolektīvu darbība notiek tikai "Zoom". Mēs gan šopavasar īstenojām mazliet citādu projektu – mācoties tehnoloģijas, katram topošajam mūzikas skolotājam bija jāizvēlas viena no dziesmām, pašam jāieraksta visas balsis, un tad ar programmatūru jāsaliek viss kopā un tam jābūt tīram, skaistam, nostrādātam skaņdarbam. Jauktais koris vairāk aizņemts ar diplomeksāmenu programmu gatavošanu.
Milzīgais pieprasījums un pārmaiņu process
Vai Mūzikas akadēmija šobrīd ir vienīgā augstskola Latvijā, kas sagatavo mūzikas skolotājus?
Esam pārmaiņu procesā. Līdz šim tādas bija četras augstskolas – Latvijas Mūzikas akadēmija, bijusī Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola, kas šobrīd darbību ir beigusi, Liepājas Universitāte un Daugavpils Universitāte. Kāpēc pārmaiņu process? Divu iemeslu dēļ. Jāatzīst, ka Liepājas Universitātē un Daugavpils Universitātē pēc mūsu kolēģu teiktā studentu skaits samazinās. Mēs arī redzam, kā, piemēram, Latgales mūzikas vidusskolu audzēkņi ieplūst Mūzikas akadēmijā. Viņi brauc studēt šeit un bieži arī Rīgā paliek. Tā ir atsevišķa tēma.
Mūzikas skolotāja profesijas pieprasījums šobrīd ir vienkārši milzīgs. Tas ir gigantisks! Nemelošu, sakot, ka augustā saņemu vismaz padsmit zvanu no skolu direktoriem vai mācību pārziņiem, direktora vietniekiem ar jautājumu – lūdzu, mums vajag mūzikas skolotājus!
2017. un 2018. gadā, mērķtiecīgi un stratēģiski domājot, ka būs Skolēnu dziesmu svētki, direktori saprata, ka viņiem skolā vajag kori. Meklēja skolotājus, bet nevarēja atrast. Un tie pārsvarā ir reģioni. Arī Rīgā – ir 10. septembris, mācību gads sācies, bet vēl ir teju 20 vakanču sludinājumi, ka joprojām vajag mūzikas skolotājus. Bet to mēs jau runājām iepriekš – tas ir aicinājums, un ir jābūt profesionalitātei.
Visus studēt gribētājus varu tikai aicināt interesēties un pieteikties – ja kāds, piemēram, kādu apstākļu dēļ izdomājis kļūt par juristu vai ekonomistu, bet jūt, ka tā nav viņa joma, varbūt viņš var kļūt par mūzikas skolotāju?
Pārmaiņu procesa otrā sadaļa ir tāda, ka šobrīd Izglītības un zinātnes ministrijas vadlīniju projekta ietvaros tiek veidotas jaunas pedagoģijas programmas. Tās šobrīd ir jau licencētas, un faktiski paketes turētāja ir Mūzikas akadēmija visās šajās disciplīnās – deju skolotājs, mūzikas skolotājs, vizuālās mākslas skolotājs un teātra mākslas skolotājs. Līdz ar to, ja citas augstskolas vēlēsies, tām būs iespēja šo licenci dabūt, vēlāk akreditēt šīs programmas un īstenot.
Teātris un vizuālā māksla – tas vēl ir tikai nākotnes jautājums, vai ne?
Tas ir ļoti tuvas nākotnes jautājums. Šobrīd notiek visi priekšdarbi, domājot, ka jūlijā jau uzņemsim pirmos skolotājus.
Teicāt – mūzikas skolotāji ir vajadzīgi skolās, bet vai skolām ir vajadzīga mūzika kā mācību priekšmets?
Jāatminas mūsu "vectētiņš" Jānis Cimze – viņa organizētā skolotāju semināra mērķis jau nebija tikai sagatavot mūzikas skolotājus: tā pati ideja un apjēga bija tāda, ka jebkura mācību priekšmeta skolotājam jāpārvalda vismaz viena disciplīna mūzikā – respektīvi, skolotājam jābūt muzikāli attīstītam. Un te es novēlētu visiem skolu direktoriem saprast, ka tas ir vitāli nepieciešams katra mūsu bērna un jaunieša izaugsmei, līdzsvarotai attīstībai.
Tā sadarbības prasme – emocionalitāte, muzikalitāte, kultūras izpratne – to nevar tik sekmīgi izdarīt matemātikā, vēsturē, fizikā, ķīmijā. Lai gan ļoti atbalstu arī šos mācību priekšmetus, svarīgākais ir dzirdēt, saprast, izteikties, apzināties.
Kāpēc mums vajag apgūt seno laiku mūziku, īpašus mūzikas stilus, žanrus, kas jauniešus šķietami neinteresē? Jāsaprot – kad cilvēks pieaug, viņam pakāpeniski sāk interesēt arvien vairāk, un skola ir tā vieta, kas var iedot apvārsni. Kuru ceļu tālāk iet, izvēlēsies katrs cilvēks pats.
Bet, ja mēs būsim pilnībā izņēmuši no programmas vai ignorējuši, piemēram, operu, diez vai kāds savos četrdesmit vai vairāk gados teiks – tagad iešu uz operu, jo man tā patīk. Viņš vispirms to ir apguvis, sapratis, ieguvis, un tad mēs esam devuši viņam iespēju izvēlēties. Tā var būt arī kamermūzika, kāds mūsdienu žanrs, bet katrā ziņā tā ir distancēšanās no popmūzikas labirintiem, lai parādītu, cik bagātīga ir visa muzikālā pasaule. Tā ir misijas apziņa arī mūzikas skolotājiem. Ne visiem jābūt profesionāliem mūziķiem, ne visiem ir jādzied koros, bet ir jābūt arī šai otrajai daļai.
Būsim godīgi – mūsu koncertzāļu apmeklētāji, tie, kas iet uz dievnamiem, piedalās opermūzikas festivālos, tie, kuri piepilda Mežaparka estrādi vai Daugavas stadionu, ir kultūras cilvēki, un domāju, ka par to mums jādomā valstiskā līmenī ļoti augstā mērogā. Cilvēks nav tā uzbūvēts, lai varētu būt tikai robots. Protams, nevajag pacelt mūziku pāri literatūrai vai vizuālajai mākslai, un tas arī nav mans mērķis. Bet zinu, ka mūzika ir viena no tām, kas šo pasauli ļoti bagātina.
Pāri svētkiem – melnā krāsa
Edgar, ar jums runājot, nevaru izvairīties no jautājuma par Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Pieņemu, ka piederat tiem, kuri uzskata – svētkiem šogad ir jābūt.
Es esmu mazliet pa vidu...
Lielākais, kas man šobrīd sāp, ir melnā krāsa, kas tiek mālēta tam visam pāri.
Mēs varam runāt par ļoti daudz ko. Ir dažādi viedokļi par to, cik vajadzīgi dziesmu svētki, kas tā ir par tradīciju un cik tā ir ļoti nozīmīga. Bet cik tas ir briesmīgi, ka svētki vēl pat nav notikuši, bet tie jau ir iekrāsoti! Šī pandēmija... Koru dziedāšana it kā esot ļoti kaitīga, tāpēc tagad visiem mutes jātur ciet, un tad vēl šie skolēnu dziesmu svētki. Mani tas ļoti, ļoti satrauc.
Vai tā ir politiskā vadība vai mediji, kas to lieki uzkurbulējuši, un tas man ārkārtīgi nepatīk. Tieši tāpat kā pārmetumi par to, ka kāds būtu izlietojis kādu naudu. No savas puses varu pateikt godprātīgi – par to, ko paspējām izdarīt, neviens uz priekšu neko nav saņēmis, vismaz no koru nozares noteikti nē, lai teiktu, ka nu tagad par katrām varītēm jābūt svētkiem.
Tas, kas vēl mani ļoti uztrauc, ir vidusskolu jaunieši, kas ir mūsu pamats. Ja runājam par Vispārējiem dziesmu svētkiem – tieši vidusskola ir brīdis, kad šī vilkme jāizjūt, jābūt kopā, jo cilvēks ir sociāla būtne un tāpēc šis laiks ir tik sarežģīts tieši jauniešiem.
Dziesmu svētki vienmēr parādījuši, un to ļoti labi zinu pēc savas pieredzes, ka pēc Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem arī manā studentu korī Latvijas Universitātē uzreiz ir pieplūdums.
Prioritāra, protams, ir bērnu un vispār sabiedrības veselība un drošība. Tik tālu, cik varam, tik mēģināsim šos svētkus arī organizēt, ja, protams, tas tiks vispār atļauts.
Un tai pat laikā man negribētos, lai svētki tiktu kropļoti ar izteikumiem, ka "katrs jau var dziedāt – lai piezvana draugam un nodzied dziesmu telefonā". Tad nesauksim tos par svētkiem.
Mūsu sarunas noslēgumā – par svētkiem, kas noteikti būs. Jūs aicināt uz tiešsaistes pasākumu "Rītdiena sākas vakar. Mūzikas pedagoģijas katedras 60. dzimšanas dienu svinot".
Protams, 5. maijā viss notiks attālināti un tātad – arī ļoti vienkārši. Latvijas Mūzikas akadēmijas "YouTube" kanālā notiks tiešraide, uz kuru aicinām visus interesentus – vēstures diagonālē paskatīsimies, kas sešdesmit gadu gaitā noticis, parunāsim arī par studiju procesu šobrīd. Runās mūsu docētāji, kuru kopumā mums ir vienpadsmit, arī paši studenti vēstīs par to, kā ir studēt šobrīd, kā viņi iestājušies, kādas bijušas ekspektācijas un kā šobrīd notiek studiju process.
Mūs pagodinās arī akadēmijas rektors ar savu uzrunu, tālāk – bijušie katedras vadītāji. Mums ir iefilmēti arī daži materiāli ar sveicieniem, tāpat būs neliels ieskats no senākiem laikiem – ierakstu kvalitāte ir tāda, kāda tā toreiz bija, bet būs interesanti – īpaši jaunam cilvēkam. Mēs to esam nosaukuši par jautājumu kaleidoskopu. Cits caur citu izstāstīsim, ko studenti apgūst, kas ir studiju kursa saturā un tālāk jau pieņemsim arī sveicienus platformā "Zoom".
