No sešiem vīru koriem toreiz, 1864. gada vasaras svētkos, līdz vairāk nekā 43 tūkstošiem dalībnieku aizvadītajos Dziesmu un deju svētkos... To, ka viņa aicinājums pulcēties dziesmu dienai nākotnē iegūs tik plašu skanējumu, Dikļu mācītājs Juris Neikens toreiz nevarēja pat iedomāties.
Mācītājs Neikens sarīkojumu Vasarsvētkos sākotnēji iecerējis kā vienkāršu koru sadziedāšanos slēgtās telpās pēc Bībeles svētku parauga. Taču nedz Dikļos, nedz tuvākajā apkārtnē nav bijis tik lielu telpu, tāpēc dziedāšanas svētkus sarīkojis savas mācītājmuižas dārzā, tolaik nenojaušot, ka dziedāšanas svētki liks pamatus tautas lielākajiem svētkiem.
Neikens vispārējos dziesmu svētkus nepiedzīvoja, viņš to laikā jau bija miris.
Dikļu dziedāšanas svētku jubilejas mākslinieciskais vadītājs Ivars Cinkuss uzskata, ka Neikens pilnīgi noteikti nenojauta, par ko izvērtīsies sarīkotie dziedāšanas svētki. "Mēs tagad varam tikai spekulēt, kāpēc tajā laikā baltvāciešu izcelsmes cilvēki un muižkungi atvēra savas laidara durvis latviešu talantu izpausmēm," teica Cinkuss.
Savukārt Dikļu dziesmu svētku ekspozīcijas vadītāja Inita Hihalovska pastāstīja, ka
doma par dziesmu dienu mācītājam Neikenam radusies sarunā ar vietējiem zemnieku puišiem.
"Neikens satiek šos puišus Ārciema draudzes namā, kur viņi gatavojas Bībeles svētkiem," seno dienu notikumus atstāstīja Hihalovska. "Pēc garas darba dienas viņi ir nostrādājušies pamatīgi, vēl vakarā sapulcējušies, dziedājuši, sprieduši un, klausoties, ko viņi runā, Neikens dzird pāris puišu sarunu, ka viņiem jau šodien ir bijuši svētki, dziedāšanas svētki. Viņam liekas, ka tas ir tik patīkams vārdu salikums, un viņš šiem jaunekļiem prasa, vai viņi nāktu uz tādiem svētkiem, kur būtu tikai dziedāšana bez kāda cita iemesla. Un saņem piekrītošu atbildi. Tā doma Neikenam iekrīt tik dziļi prātā, ka viņš nolemj savas draudzes ļaudīm šādus svētkus sarīkot."
Dikļu kultūras centra vadītāja Inna Krēsliņa atzīst, ka
šodien, kad saziņa un attālums nav šķērslis, varam tikai iedomāties, kāds bija dziedātāju ceļš uz Dikļiem.
"Kā 1864. gadā ar tā laika sakariem no pieciem novadiem kopā sanāca Neikena mācītājmuižas parkā dziedātāji, nāca no Mazsalacas, Rūjienas, Lielsalacas, tā ir tagadējā Salacgrīvas puse, no Limbažiem un protams, paši diklēnieši. Tālākie noteikti brauca zirga ratos no Rūjienas, tuvākie nāca ar kājām," sacīja Krēsliņa.
Nezinot precīzu sākuma laiku, dziedātāji sākuši nākt astoņos no rīta. Sanākuši seši vīru kori no Vidzemes pagastiem – Dikļiem, Masalacas, Rūjienas, Lielsalacas, Limbažiem un Straupes, kā arī bērnu koris ar 120 dziedātājiem. Šajā vietā tapusi estrāde, vēlāk dabas koncertzāle. Jo garīgais pacēlums, kas radās pirmajos dziedāšanas svētkos, deviņus gadus vēlāk iedvesmoja pirmajiem Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem.
Nākamajā gadā Neikens dziesmu dienu jau rīkoja Matīšos, pēc tam tās ir Rūjienā, Smiltenē, Valkā. Un svētdien tāpat kā pirms 155 gadiem Neikenkalnā, kur tagad ir dabas koncertzāle, skanēja koru dziesmas, pulcējot korus no Valkas, Valmieras, Dikļiem, Cēsīm un Rīgas.
Koncertā Dikļu baznīcā, kur savulaik par mācītāju kalpoja Neikens, īpašais viesis bija Vašingtonas štata Sietlas jauktais koris, kurā dzied arī ārzemju latvieši. Atbraucējiem ir tuvas tieši latviešu kultūras tradīcijas, tāpēc viņi ir izvēlējušies Latviju un Dikļus. Koncertēja arī pasaules koklētāju nometnes dalībnieki - šī nometne jau trešo gadu norit Kocēnu novadā.
